Tad bende teica, norādīdams uz cietumsarga latarnu:
— Var būt, ka viņi tomēr nolīduši kaktā. Pie vājās gaismas nemaz lāgā neapskatījāmies.
— Surp lāpas!— Rams uzsauca sardzei.
Karakalpi metās pie sienas, kur aiz likstas bija aizbāztas vairākas piķa lāpas, un aizdedzināja tās pie latarnas liesmiņas.
— Pārmeklēt cietumu!— atkal rīkoja tiesnesis un līdz ar Klāvu, karakalpiem, bendi un piesēdētājiem devās uz cie- tumkambaru eju.
Tikai abi jezuītu pāteri palika sēžot savās vietās, mierīgi noraugoties pakaļ citiem.
Cietums izrādījās tukšs.
Diezgan spilgtā lāpu gaismā, pret kuru Klāva latarna izlikās kā jāņtārpiņa spīdums, te bija redzamas tikai četras kailas mūra sienas, akmens griesti, netīrais, salmu pabirām un gružiem pilnais akmens klons un plāna pussapuvušu salmu kaudzīte vienā kaktā — cietumnieku bēdīgās cisas.
Kā apmāts Klāvs raudzījās visapkārt, tad pieplaka pie salmu gubiņas un ierakās tajā rokām, izcilāja pēdējo piegūlušos kārtiņu. Pēkšņi viņš iekliegdamies atlēca atpakaļ: no salmu apakšas izlēca dažas peles un, izskrējušas cauri ļaužu kājām, nozuda aiz durvīm.
— Tie bija ļaunie gari, burvji, pārvērtušies pelēs!— viņš iesaucās un, atspiedies pret sienu, slaucīja lielas sviedru lāses no bālās pieres, tur izspiedušās baiļu saviļņojumā.
Arī Rama skatā iemirdzējās klusas šausmas. Bet Vel- lings un Barnekens neticīgi nogrozīja galvas.
— Gūstekņi būs nakti izbēguši,— domāja Vellings.
- Nevar būt, augstais kungs,— sardzes vecākais apgalvoja.— Torņa durvis neviens nav atvēris agrāk kā nupat no rīta, kad ieradās tiesa.
— Cietuma kambara durvis arī bija noslēgtas,— apstipri- naja bende,— Klāvs Angers tās atvēra manā klātbūtnē nupat, nedaudzas minūtes atpakaļ.
Ilgi tiesneši lauzīja galvas, gudrodami un spriezdami, kādā ceļā gūstekņi varētu būt iztikuši laukā no droši noslēgtam telpām, cauri divējām durvīm . .. Skaidrības nekādas tie nepanāca, un lielākā daļa klātesošo, sevišķi torņinieks Klāvs, nešaubīgi ticēja, ka burvji bijuši tās trīs peles, kas izskrējušas no salmu apakšas un pazudušas torņa priekštelpā, no kurienes viegli varēja iztikt arī ārā pa kadu
. . . no salmu apakšas izlēca dažas peles . . .
ietrunējušu baļķa plaisu vai lodziņu. Citi gan bija redzējuši tikai divas peles, bet lāpu gaismā it viegli varēja pārskatīties.
Kamēr Peitava torni tiesneši ar torņinieku un sardzes ļaudīm uztraukumā meklēja tiesājamos, musu trīs draugi dusēja saldā, cietā miegā Bebrukārklāja torņa smaržīgajā, svaigajā sienā. Cik viegli te pilnos, dziļos elpas vilcienos cilājās krūtis pēc ilgās smakšanas mitrajā bezgaisa cietuma! Viņi nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai, kad tos pamodinaja balsis torņa apakšstāvā.
Andris pirmais uztrūkās un piebikstīja blakus gulošam Pēterim, klusi iečukstēdams:
— Lejā ir ļaudis. Varbūt tie meklē mūs?
Pēteris ieklausījās un mierināja draugu:
— Nē jel. Liekas, tie ņem no torņa sienu zirgu barošanai.
— Pareizi!— piekrita Ērmanis, arī atžilbis.— S«, Bebru- karklāja torni, Iekšvaļņa ērberģa saimnieks Johans Zauers glabā savu sienu iebraucēju zirgiem, kuri apmetas viņa iebraucamā vietā… Nu jā, un. tagad viņa puisis taisās piekraut ratus kādam zirdziniekam. Es viņu pazīstu no balss .. . Bet klusu! Noklausīsimies, par ko viņi runā. Varbūt jau pilsētā zināma mūsu izbēgšana no Peitava torņa.
Draugi gulēja klusi un skaidri dzirdēja no lejas abu sarunu.
— Nu, vai zini, kučier,— teica viens,— velti tavs kungs, tas trakais Kurzemes barons, lielās, ka neviens pasaulē šo nevarot apdzert un pārēst. Kaut arī viņa vēders ir kā muca un pats kā vērsis, tomēr es zinu vienu puisi tepat Rīgā, kuram tavs barons nebūs pretinieks.
— Nē, nē,— otrais atbildēja,— manu kungu vēl neviens nav uzveicis ne dzeršanā, ne ēšanā. Kādas malas jau viņš nav izbraukājies, cik nav slēdzis deribas — neviens viņu nespēj uzvinnēt.
— Bet es tev saku: pie mums viņš savas derības pazaudēs!
— Hm . . . Kurš tad jums te ir tas lielais ēdājs un dzērājs?
— Kāds Daugavas pārcēlājs — Ērmanis Zeltiņš.
— He, he, he! Tā jūs te lielāties. Kāpēc tad šo vīru nevar sadabūt rokā?
— Kā nevar? Es viņu atvedīšu, ja gribi.
— Neatvedīsi.
— Kā neatvedišu? Kādēļ?
— Tādēļ, ka tāda cilvēka te nemaz nav.
— Runā, kā dzēris. Kā nav?
— Ne mazums jau šodien viņu izmeklējušies.
— Nu, un? . ..
— Protams, neatrada.
— Kur tad šis palicis?
— Te jau ir tas joks. Viens stāsta, ka Ērmanis guļot savās mājās uz krāsnsaugšas. Dažas nedēļas atpakaļ, lašu laikā, esot sapelnījis daudz naudas, sapircis bezgala ēdamā un dzeramā, pieēdies līdz kaklam un nu gulēšot kā lācis miga vai veselu mēnesi.
— Jā, jā, tāda jau ir viņa daba.
— Nu, lūk, tu ari to pašu saki! Es braucu pāri Daugavai pie ši Ermaņa. Maja tukša. Dzirdēju tur atkal citu stāstām, ka viņš laikam būšot aizbraucis zvejā uz jūru; kā bieži nozūdot, tā arī tagad neesot ilgu laiku redzēts.
— Tas arī var būt.
— Nu redz .. . Bet vēl kāds stāsta, ka šis Ērmanis sēžot tornī apcietināts, apvainots par pīšanos ar Nelabo. .
— Tās nu gan ir melšas!
— Un kas nu izrādās: arī tornī tā nav. Esot izbēdzis ar pārējiem — par pelēm pārvērtušies!
— Nu jā, par šiem vella kalpiem runā patlaban visa Rīga. Bet kāda daļa gar tiem Ērmanim Zeltiņam?
— Man teica, ka viņš esot viens no tiem.
— Kādas aplamības gan nesarunā! Un kas tās izpūš? Nekad nevar izzināt. ..
— Man to stāstīja divas sievas tirgū. Redzējušas viņu Svētā Pētera baznīcā kopā ar diviem citiem burvjiem izgaistam cauri sienai.