tapat neklausīsimies uz tām pasaulīgajām māņu mācībām, ka saules un mēness aptumšošanās notiekot pēc negrozāmiem dabas likumiem. Kā augstā teoloģijas zinātne māca, tad šīs baigās parādības pie debesu spīdekļiem, kas laiku pa laikam ar Dieva pieļaušanu redzamas te vienā, te otrā pasaules malā, nav nekas cits kā elles lielkunga negantību stiķi. Un, lūk, tā mēs varam būt~ stipri savā ticībā un paļāvībā uz to Kungu, zinādami, no kā nāk viss ļaunums, biedi un baisma. Un tomēr, mīļā draudze, bezgala viltīgas un pavedinošas ir Sātana mākslas, ja tas pie mums nāk avju drēbēs. Tās ir vislielākās briesmas mūsu dvēselēm, uz kurām tagad gribu aizrādīt.
Sprediķotājs atņēma elpu un pārlaida skatu pār klausītājiem. Viņa vārdu spēks bija nomierinājis uztrauktos prātus sakarā ar saules aptumšošanos. Nu varēja sākt piegriezties īstajam sprediķim, kuru maģistrs Samsons bija rūpīgi izstrādājis šai dienai un kuram bij jāiedzen pirmā nagla ienīstās katoļu baznīcas zārkā.
— Mīlā draudze!— viņš sāka ar lielāku dedzību.— Mūsu ienaidnieks, tas velis, staigā apkārt kā rūcošs lauva. Mums nav cita glābiņa pret viņu kā vienīgi mūsu ticības spēks un svētā evaņģēlijuma gaisma. Kur šī gaisma spīd, tur ļaunajam jāatkāpjas. Sī gaisma ir kā augsts žogs, pie kura jāklūp pavedinātājam. Kur žogs zemāks, tur velis kāpj pāri. Es runāju, mani mīļie, par pāvesta viltus mācību. Tās piekritēji visnotaļ ir vella nagos, jo paši Romas kungi bijuši īsti vella kalpi. Ir noskaidrots, mīļā draudze, ka no pāvestiem pieci ir pilnīgi un pavisam bijuši padevušies vellam. Tāpat jezuīti ir aplam gudri vella burvībās. Manā studiju laikā Vitenbergas augstā skolā viens mācības biedrs man stāstīja par kādu burvju grāmatu, ar kuras palīdzību jezuīti sarunājoties ar elles gariem. Viņš pats savām acīm šo grāmatu esot redzējis. Un, mīļā draudze, tu zini, ka šie negantnieki mīt arī mūsu vidū! Es esmu dzirdējis, ka jezuītu pāters Jans, šis centīgais vella kalps, nespēdams savai viltus mācībai piegriezt dažus Rīgas apkārtnes zemniekus, ar ļaunā palīdzību nobūris viņu lopus. Tie nobeigušies vēl to pašu dien! Mani miļie! Vai ir iedomājamas vēl lielākas negantības?! Kamēr šie negantnieki te rīkosies, neviens mēs vairs neesam droši savas dzimtās pilsētas mūros! Kurš no mums var būt pārliecināts, ka viltīgie vella kalpi jau nav iekarojuši mūsu sievu, mūsu meitu, mūsu dēlu dvēseles un taisās nolaupīt tos, kas dārgi mūsu sirdīm? Ak, visbīstamākais ir ļaunais, kad viņš sūta mums savus kalpus! .. .
Iekarsušais sprediķotājs atkal atņēma elpu. Atkal viņš parlaida skatu pār baznīcēniem, vērodams iespaidu, lai īstā laikā dotu pēdējo satriecošo grāvienu. Un patiesi telpā valdīja dziļš saviļņojums, ka pietiktu mazākās dzirkstites fanātiskam uzliesmojumam.
Pēkšņi mācītāja skats pārsteigts apstājās pie trim vīriem sānu ejā iepretim kancelei. Vai tie nebija tie paši, ko nule redzējis smaidošā pātera Jana sabiedrībā pie kapsētas stūra? Un atkal viņa acis iedegās niknumā, asinis saviļņojās naidā. Viņš strauji izstiepa pret tiem roku un iesaucās:
— Lūk! Pat mūsu svētajā baznicā es redzu šos vella kalpus! Rau, tur tie stāv!
Baznīcēni spēji pagriezās uz norādīto pusi. Ari trīs puiši ziņkāri raudzijās ap sevi, meklēdami rādītos vella kalpus. Resnais laivinieks, vēl arvien izsalcis, bija sagrabinājis pa kabatām sauju maizes druskas un patlaban taisījās tās bērt mutē.
— Kur? Kur tad šie ir?— viņš jautāja, noliecies pie vecākā karakalpa.
Bet draudze jau bija tos saskatījusi. Kā spitālības bēgdami, visi rāvās nost no trim vīriem, kuri tagad stāvēja vieni tumšās ejas vidū.
— Kad tevi! Vai tik tie vella kalpi neesam mēs? — paraudzījies sev apkārt, pirmais attapās vecakais karakalps.
Ari baznīcēni drīz atjēdzās no pirmām šausmām.
— Grābiet tos ciet! Sieniet viņus! Uz sārta!— atskanēja atsevišķi saucieni.
Trīs puiši jutās kā milzīga, tūkstošgalvaina vilku bara vidū. Satraukto pilsoņu acis dega ienaidā, kā ērgļu nagi saliecās sasprindzinātie pirksti, gatavi plēšanai. Loks ap ielenktajiem lēni samazinājās, pūlis mācās virsū kā drausmīga dzīva siena. Viens jau bij tik tuvu, ka satvēra aiz rokas resno laivinieku.
Tas, stāvējis kā apmulsis un vēl lāga neatjēdzies, kas tad īsti notiek, vientiesigās dusmās ar brīvo roku sita pa pirkstiem uzbrucējam:
— Vai liksi mierā!
Tad viņš, sargādams savas maizes druskas, ar atsvabināto roku tās ātri iebēra mutē.
Nu pūlis bruka virsū, spējīgs saraustīt gabalos norādītos vella kalpus.
Tie atkāpās tuvāka kaktā, kuru paniskās bailēs iekliegdamās atbrīvoja te sastajušās sievietes. Telpu atguvis, vecākais karakalps izrāva no maksts savu īso, plato zobenu un
Te laivinieks pakampa apgaztu solu . . .
sāka atgaiņāties. Viņš nebija zaudējis galvu un saprata, cik bīstama var būt asinsizliešana dievnamā, kaut ari dzīvību sargājot, tādēļ necirta ar asmeni, bet izdalīja ar to plakaniskus sitienus pa uzbrucēju kamiešiem, sāniem, krūtīm. Tak šādi belzieni biezi saģērbtajiem pilsoņiem nedarīja lielas sāpes. Tad karakalps atrada vārīgāku vietu: viņa apbrīnojami veicīgie, gandrīz rotaļājošie sitieni bira kā skanīgi pliķi pa uzbrucēju neaizsargātiem vaigiem. Tas līdzēja. Iepliķētie, sāpēs iekaukdamies, metās atpakaļ. Bet tos stūma uz priekšu tālāk stāvošie, vēl neiepazinušies ar šāda veida glāstiem. Sacēlās briesmīga kņada un spiešanās. Jau atstatums bij par īsu zobena atvēzieniem. Te laivinieks pakampa apgāztu solu no kakta un, satvēris to pie kājām, kā vairogu grūda pretim ļaužu vilnim, ar varenu spēku gāzdams to kaudzē. Trakajā jucekli atskanēja vaidi, lāsti, kliedzieni. Kājās stāvošie kāpa pāri kritušiem, kā asins- kāres reiboni ķerdamies pie sola, klupdami un atkal krizdami kaudzē. No šā dzīvā smaguma sāka gurt arī varenā stiprinieka rokas, un pūļa uzvara likās droša. Trīs pret tūkstoti — tas bija pārāk nevienāds spēku samērs.