Tanī bridi no vārtu ailes parādījās pagalmā uztraukts virs, gadus četrdesmit, piepampušu, ar siltu flaneļa drānu apsietu galvu. Pēc smalkā apģērba spriežot, tas varēja būt Rātes loceklis. Ieraudzījis abus puišus, viņš tā kā sarāvās. Tad teica sažņaugtā, piesmakušā balsi:
— Kaptein Saldern!
Kapteinis paraudzījās uz saucēju.
— A! Rātskungs Toms Rams. Ar ko varu pakalpot?
— Uz vienu vārdu!— tas pamāja ar pirkstu.
Vecais kareivis atstāja galdu, pagāja garām abiem puišiem un tuvojās rātskungam. Tas satvēra viņu pie elkoņa un ievilka vārtu ailē, kur Pēteris un Andris abus nevarēja redzēt, bet tikai neskaidri dzirdēja klusu, uztrauktu sarunāšanos. Svešais mēģināja kapteinim ko iestāstīt, tas pretojās, līdz beidzot, kā likās, piekrita.
Pēc dažām minūtēm pagalmā atgriezās kapteinis viens un teica puišiem, cenzdamies apspiest saviļņojumu:
— Nu labi. Pieraksti, skrlver, šos abus manā pulkā. Ir jau? Labi. Jūs esat pieņemti Rigas sargos. Tagad ejat tur, pa tām durvīm. Tur saņemsat, kā trūkst. Bet rīt agri jābūt te!
Andris priecīgs steidzās uz norāditām durvīm. Pēteris, nojauzdams, ka kaut kas nav kārtībā ar pēkšņo pieņemšanu, sekoja vērīgs un aizdomīgs.
Viņam likās, ka šo rātskungu — Tomu Ramu, kā kapteinis to vārdā nosauca,— viņš būtu redzējis baznīcā, un nebij šaubu, ka tas ari ticis ķerts no viņa zobena plika, kura sekas varēja būt galvas tūska, ko tagad slēpa flaneļa apsienamais.
Abi jaunpieņemtie iegāja plašā telpā, kur bij priekšā pulciņš citu tādu pat, vakar un šodien pieteikušies.
Pa tam Ērmanis gaidīja aiz vārtiem. Pļāpādams ar musketieri, viņš bija ievērojis pa ielu nākam rātskungu ar apsieto galvu, manījis to uztraukti un ar nedrošu skatu viņu uzlukojam un pēkšņi iegriežamies kazarmes vārtos. Tad viņa auss bija uztvērusi vārtu ailē it kā apspiestas balsis, kā stridu. Tagad rātskungs atkal saviļņots iznāca, atkal paraudzījās uz viņu un musketieri un steigā nozuda ielas likumā.
Abi biedri vēl arvien neatgriezās no pagalma. Parasti taču savervētos kareivjus atlaiž uz dažām dienām nokārtot savas lietas. Ērmanim radās nelaba nojauta: šis rātskungs viņam likās it kā redzēts baznīcā uzbrucēju vidū, un tas, liekas, arī Ērmani še pie vārtiem bija pazinis, jo, ieraudzījis viņu, it kā sarāvās. Aizdomīgas viņam bij likušās arī uztrauktās balsis vārtu ailē. Kad tikai Pēteris ar Andri nav aizturēti.. .
Tā pārdomājot, viņš pēkšņi izdzirdēja no kazarmēm kņadu, ieroču šķindēšanu, iekliedzienus, šāvienus.
— Kad tevi! Jāiet raudzīt!— viņš apņēmās, devās garām musketierim un ieskrēja pagalmā.
Pagalma dibenā aiz kādām durvim bij dzirdams cīņas troksnis, zobenu šķindoņa.
«Nudien, viņi būs sagūstījuši manus draugus!» iedomājās laivinieks un devās uz durvīm. Tās bija noslēgtas. Viņš paraudzījās apkārt pagalmā, vai nav pie rokas kāds bomis, ar ko ietriekt durvīs. Bet te nekā nebij, izņemot galdu un abus soliņus zem liepas, kur kapteinis ar skriveri bij sēdējuši. Ērmanis pakampa galdu un drāza to durvīs. Galds izjuka, bet durvis i neiebrīkšķējās. Tad viņš mēģināja tās izspiest ar saviem varenajiem pleciem. Velti.
Pa tam kņada bij norimusi.
Nu atskanēja otrā pagalma galā — no vārtiem — komanda:
— Stāties! Musketes uz dakšām! Degli turēt gatavībā!
Ērmanis apgriezās un ieraudzīja karakalpu nodaļu, kuri
pagrieza pret viņu savu musketu stobrus, vienā rokā turēdami iedegtos degļus. Tiem blakus stāvēja rātskungs ar aptīto galvu.
— Kad tevi kociņš!— iesaucās laivinieks.— Nu, ja kaušanās, tad kaušanās!
Viņš paskrēja uz pagalma vidu un pakampa vienu no soliem.
Ermanis pakampa galdu un drāza to durvīs.
— Padodies!— uzsauca karakalpu nodaļas priekšnieks, vecs kaprālis.— Pie mazākās pakustēšanās mani viri tevi sašaus vienos caurumos. Nu redzi, nav tev izejas.
Ērmanis ieskatija, ka velti iesākt ciņu. Kaprālim bij taisnība. Viņš nolaida pacelto solu un nošļucis nosēdās uz tā.
Uz kaprāļa pavēli pienāca ļaudis un sasēja gūstekni. Tad atveras durvis pagalma dibenā, un pa tām uz nestuvēm divi vīri iznesa grūti ievainoto Pēteri. Divi citi veda zem rokas tāpat ievainoto Andri. Viņš bija bāls un tikko turējās uz kājām. Iznāca ari kapteinis Salderns un rātskungs Toms Rams. Rātskungs klusi teica kapteinim:
— Nogādājiet tos vella kalpus klusi, bez trokšņa uz cietumu, lai nesaskrien ļaudis.
Salderns pamāja ar galvu un uzsauca kareivjiem:
— Uz torni!
— Pag!— rātskungs iedomājās.— Vislabāk būtu, ja tos neviens neredzētu. Vajadzētu viņiem uzmest uz galvām segas. Tādas lietas jānodara visā klusibā, jo ļoti var būt, ka tie ir no jezuītu ļaudīm, un, ja tie saodīs, ka viņu kalpi sagūstīti, tad sacels traci un mēģinās tos atpestīt.
Kapteinis pamāja kaprālim. Tas iesteidzās kazarmē un atgriezās ar trim gultas segām. Vienu uzklāja uz nestuvēm, kurās gulēja ievainotais Pēteris, un segas malu pārvilka tam pār seju kā mironim. Abas pārējās pārmeta Ērmanim un Andrim un sasēja ar virvi ap vidu.
— Uz priekšu!— nodaļas priekšnieks nokomandēja savus ļaudis. Tie ar gūstekņiem izgāja cauri vārtu ailei uz ielu.
Rātskungs Rams ar visu savu apdomību tomēr bija izdarījis kļūdu.
Steigdamies ar nejauši sastapto karakalpu nodaļu uz kazarmēm un jau pa gabaliņu dzirdēdams kņadu un ieroču šķindoņu, viņš, iebrukdams pa vārtu aili pagalmā, uzsauca sardzē stāvošam musketieram, lai nevienu nelaiž iekšā, jo tur gūstot vella kalpus. Vecais kareivis šo pavēli apzinīgi izpildīja. Kad ļaudis, ari trača pievilināti, gribēja iekļūt, viņš ar savu musketi tos atturēja:
— Atpakaļ! Tur tvarsta paša Nelabā elles kalpus! Jums tur nav ko bāzt degunus!
šī ziņa bij kā uguns pakulās. Acumirklī v? >i tuvākā apkārtnē dzivojošie pilsoņi atradās uz ielas, un s 4 viļņojums vēl pavairojās, kad kareivja pavadībā parādījās segās ietītie gūstekņi. Ļautiņi, neredzēdami viņu īstās sejas, savā fantāzijā iedomājās tās visdrausmīgākos izskatos un paniskās bailēs atkāpās. Pa nelielu atstatumu pūlis pa 'adīja gājienu līdz Peitava tornim, kurā atradās pilsētas sardzes cietums.