VLADIMIRS MIHAILOVS
TREŠĀ PAKĀPE
Fantastisks stāsts
RlGA «LIESMA» 1987
VELTĪJUMS HELĒNAI
Viņš skatījās uz indikatoru. Nebija nekādu šaubu, ka asis vairs neatbilda Eiklīda paralelitātei: tās nemitīgi tiecās krustoties. Un nevis kaut kur matemātiski izliektā telpā, bet šeit, speiskoordinatora ietvaros.
Pazaudēt līdztelpā abu asu paralelitāti — tas bija ļaunāk nekā nokļūt atklātā jūrā bez kompasa. Tur vismaz zvaigznes spīd noteiktajās vietās. Vari secināt, kur atrodies. Bet te ej nu izšķir, kur ir zvaigznes, kur — līdztelpas projekcija. Ir nu gan «paveicies»! Neveiksme piemeklēja tieši šeit, nevis dzimtajā telpā. Ja koordinatoram laikus neatgriezīšu sajēgu, iebraukšu tur, no kurienes pat trīs gados neizkļūšu.
Kas noticis? Viss it kā elpo normāli, resursu vairāk, nekā vajadzīgs, pat ja gribēsi, tik daudz neizmantosi, bet mašīna acīm redzami atšālējas. Ai, tehniķi — korifeji, ai, pagaidiet, nokļūšu pie jums, saules gaisma jums vairs nebūs mīļa…
Juniors tā murmināja reizi par visām reizēm piesavinātajā nevērīgajā manierē — sak, mums viss ir tikai nieki; šo to viņš murmināja skaļi, šo to klusībā. Skaļi galvenokārt izteiksmīgus vārdus, kurus domās vien minēt nav jēgas, jo tad tie nesniedz nekādu atvieglojumu. Pa to laiku rokas pašas darbojās: mierīgi, bez steigas ieslēdza vienu kontrolķēdi pēc otras, izsekoja vienu kontūru pēc otras, kamēr kuģa diagnostiķis, uguntiņām mirgojot, risināja to pašu uzdevumu ar savām metodēm. Šeit — viss kārtībā. Ari te. Kārtībā. Normā. Kārtībā. Taču kaut kur ir šķērsām: abas asis drebelējas it kā rituāldejā no Zindika planētas — un katra uz savu pusi. Atkal norma. Ar! šeit norma…
Kaut nu ātrāk izdotos atrast kļūmi, pēkšņā grūtsirdībā nodomāja Juniors. Lai būtu kā būdams, tikai ātrāk. Tikai ne pašās beigās. Tāpēc ka beigās ir Kristāls. Ja tas ir Kristāls, tad diemžēl bez piespiedu nosēšanās nekādi neiztikt. Kuģī ir maz tādu detaļu, ar kurām izlāpīties gan līdz- telpā, gan arī savā telpā, kurām nepieciešama precīzi fiksēta un virzīta gravitācija. Bet tādas ir. Un Kristāls no tām laikam taču ir visnejaukākais. Jo… jo Kristāls ir Kristāls, kas gan te ko skaidrot.
Jā, viņš nodomāja vēl pēc minūtēm desmit. To jau es zināju. Protams, Kristāls, kas gan cits? Viss pārējais ir tevis necienīgs. Citiem var bojāties kaut kādi sinhronizatori, magnētiskās lēcas, var tikt traucēta sinfazitāte… Kur nu Junioram tik sīkas ķibeles. Par to pēcāk pat nebūtu ko stāstīt. Ja jau Junioram kas lūst, tad tieši Kristāls. Toties runas klīst pa visu Tālo Izlūkdienestu. Kā gan citādi! Kurš ir TI ass? Juniors. Kurš ir slavenās izlūka dinastijas pārstāvis? Protams, Juniors. Tāpēc jau viņš ir Juniors, tas ir — jaunākais, jo ir ari vecākais, Seniors, vēl joprojām sveiks un vesels. Kurš nosēdās uz Medūzas? Juniors. Kurš, kurš, kurš?… Juniors, Juniors, Juniors. Un, beidzot, kuram uzticējuši uzņemt sakarus ar Kurjeru? Viņam, kam gan citam. Protams, kontaktu meklē arī citi. "Taču visi nez kādēļ pieraduši domāt, ka atradīs viņš. Nu, kā tad ir, vai atradīsi?
Ne velna neatradīsi, nodomāja Juniors. Ko gan citu, ja ne sirmus matus var iegūt, kad tev maitājas Kristāls? Lai nu dievs pagādā vietiņu, kur var izdarīt piespiedu nosēšanos. Kaut kādu vietiņu. Ar gravitāciju, kas būtu normas robežās. Lai gan gravitāciju viegli iegūt vienmērīgi paātrinātā lidojumā, tikai bez Kristāla lidot nevar, te tas suns ir aprakts. Kaut gadītos planētiņa ar pieņemamu grunti. Pats Kristāls nav liels, taču, lai to izaudzētu, nepieciešams milzums izejvielu. Grozies, kā gribi, bet nosēsties vajadzēs.
Prieka maz, Juniors nodomāja. Vēl neviens un nekad nav veicis piespiedu nosēšanos līdztelpā. Atkal tu esi pirmais. Bet, goda vārds, ne brīdi nešaubīdamies, būtu apmainījis šo prioritāti pret kaut vai vistālāko, visnemīlīgāko un nekam nederīgu planētiņu — lai tikai tā atrastos savējā telpā, bet nevis šajā piena ķīselī. Taču veikt Re-pāreju bez Kristāla, tas ir… Nē, to pat nav ar ko salīdzināt, jebkurš salīdzinājums būtu nevietā.
Tātad — sēdīsimies. Gravimetri uzrāda kaut kādu pievelkošu masu klātbūtni. Apspriedīsimies ar Gudrinieci. Dosim viņai uzdevumiņu. Proti: mainu Kristālu ar bojātiem sakariem pret planētu ar gravitācijas lauka spriegumu no viena līdz viens, komats, diviem «g»; šķidras un tikai klinšainas nepiedāvāt… Optimālo rekomendāciju ievadīsim tieši mašīnā. Izvēlei tik un tā neatliks laika: koordinators
agonē. Vai nolemts? Nolemts. Un vairs nekādu emociju.
* * *
Nevienmērīga violeta dūmaka klājās pār līdzenumu, un šī dīvainā nevienmērība radīja nelīdzena reljefa iespaidu. Īstenībā plato bija gluds kā olimpiskā slidotava, to klāja smalka, čirkstoša un it kā pieķemmēta smilts; viscaur, cik tālu sniedzās skatiens, vīdēja biežas paralēlas līnijas — droši vien vēja pēdas. Pašlaik valdīja klusums, tumšās debesis šķita skaidras — taču tajās nebija redzama neviena zvaigznīte, nekā, kur acij pietverties. Nosēšanās antigravu svelpoņa it kā iesūcās smiltīs, un klusums piepildīja visu apkārtni. Tikai kuģī laiku pa laikam kaut kas klikšķēja: - tas piemērojās jaunajai videi, kurā bija nokļuvis, analizēja to, izdarīja secinājumus, izstrādāja režīmu, kādā tagad būs jādarbojas. Kuģis, kas bija radīts kustībai, ar katru mirkli aizvien ātrāk saauga ar apkārtni, kļuva par tās organisku sastāvdaļu. Tagad bez kuģa šeit izskatītos tukši; tas šajā planētas daļā tapa par centru, dabisku atskaites punktu, par bāku, pēc kuras varēja orientēties. Bet nebija jau kam.
Nomaļa vietiņa, nodomāja Juniors. Un, spriežot pēc tā, ko varēja saskatīt planētas lidojuma laikā, tāda svētlaime te valdīja visur. Mirusi pasaule. Ar neprecīzu sitienu aplam aiztriekta, pazudusi, uz visiem laikiem izgājusi no spēles dieva tenisbumbiņa. Par dzīvību te nebija pat dzirdējuši. Ne jau mirusi planēta, nē, — nedzimusi, tā būs precīzāk.