— Gudriniec, kāpēc tu nodzēsi sauli?
— Ne jau es. Kombinators pats.
— Ieslēdz kuģa prožektorus. Un noskaidro, kas noticis.
Viņš izskrēja uz apskates laukumiņa. Ārā bija kļuvis
gaišāks: trīs spēcīgi prožektori šķēla tumsu tur, kur tika virzīti to stari, taču ārpus tiem bija gandrīz vai pavisam tumšs, droši vien, ka no aplamās gaismas Junioram pēkšņi likās — atlikušie koki sāk lēnām kustēties. Viņš pārliecinājās, ka Zoja joprojām sēž pie kuģa, un ātri atgriezās kabīnē.
— Kas notiek ar Kombinatoru?
— Gaismu izslēgusi automātika, bet Kombinatorā — traucējumi.
— Tā tik vēl trūka! Kas par iemeslu?
— Darba apjoma samazināšanās.
Juniors saprata. Kombinatoram kļuva šauri. Viņa sistēma varēja darboties telpā, kas nav mazāka par noteikto. Citādi vissarežģītākās konfigurācijas lauki sāka klāties cits uz cita, pastiprināt vai pavājināt, radīt savstarpējus traucējumus. Spīdekļa izslēgšana visdrīzāk bija sistēmas pašsaglabāšanās akts. Pirmā tāda veida darbība. Kas tai sekos?
— Gudriniec, ko darīt?
— Likvidēt sistēmu.
— Nekādā gadījumā! — iekliedzās Juniors. — Izslēdz tādu iespēju! Pārņem sistēmas vadību!
— Tāds gadījums nav paredzēts.
Protams, viņa nevar, Juniors noguris nodomāja. Gudriniece tikai dod Kombinatoram komandas, ne vairāk. Var vēl atslēgt enerģiju. Tas arī viss.
— Ko darīt?
— Darba telpu sašaurināt nedrīkst. Citādi Kombinators pavisam izslēgsies. Saglabāt pasauli — nozīmē saglabāt t§ļpu.
Pacentīsimies, nodomāja Juniors. Izturēsim līdz galam. Un cerēsim uz Kombinatora stabilitāti. Lai gan — kuram no viņa radītājiem varēja ienākt prātā šādi darba apstākļi? Tie neietilpst neviena oficiāla izmēģinājuma robežās. Tehnika mūs neiegāž, nē. Tai tikai nav pa spēkam pieveikt šīs planētas dabu. Man nepieciešamas vēl dažas stundas. Dažas nožēlojamas stundas… Cik daudzas šeit ir pagājušas mierīgi un laimīgi. Un tagad pietrūkst tikai dažu. Nabaga Zoja, cik viņai pašlaik ir skumji un baigi. Taču jāstrādā. Paļauties var tikai uz darbu. Uz savām rokām. Acīm. Un uz to, ka vēl šīs dažas stundas Kombinators izturēs.
Juniors tomēr atrāvās no darba uz dažām minūtēm. Viņš nolaidās lejā, lai pabūtu kopā ar Zoju. Viņai tas pašlaik bija ļoti nepieciešams. Un viņam arī.
Viņi apskāvušies stāvēja. Spīdēja prožektori. Gūlās asas ēnas. Nepārtrauktais troksnis līdzinājās jūras šalkoņai: smiltis sitās pret kupolu, tecēja zemē, nosēdās, uzbērums auga aizvien augstāks.
— Junior! — pēkšņi izmisīgi iekliedzās Zoja, cieši spiežoties pie viņa un slēpjot seju. — Es laikam … Kas tur notiek?!
6*
147
Viņš pats jau bija ieraudzījis. Patiešām: koki kustējās. Un arī krūmi. Palēkdamies, kā dejodami, mājot ar zariem. īsti koki nekad nebūtu kaut ko tādu atļāvušies. Fik
cija.,.. Notika tā pati lauku savstarpējā uzklāšanās un kropļošanās, no kuras bija baidījies Juniors. Lauki deformējās — un viss, ko viņi šeit bija radījuši, arī deformējās, kustējās, pakāpeniski tuvojoties šīs pasaules centram — kuģim.
— Es baidos… — čukstēja Zoja. — Junior… man bail!
Viens koks izrāvās no zemes un uzlidoja gaisā. Sagriezās, aizķerot te ar saknēm, te ar galotni kupola sienu. Nogāzās. No nekā, krampjaini vicinot zarus, radās vairāki jauni. Krūmi kā cīnoties saķērās, cenšoties izraut viens otru ar visām saknēm. Juniors, velkot līdzi Zoju, atkāpās tuvākā amortizatora aizsardzībā.
— Gudriniec!
— Var tikai izslēgt Kombinatoru. Bet es pagaidām, kā tu pavēlēji, nepārtraukti sūtu viņam komandu strādāt.
— Tā arī turpini.
Haoss pieauga. Juniors stāvēja, ar vienu roku sev pie- kļāvis Zoju, ar otru turoties pie amortizatora. Pēkšņi varenā ķepa, kas stingri turējās pie zemes, — kuģa amortizators nodrebēja. Juniors skaidri izjuta šo kustību. Iedīcās rokassprādzes zummers.
— Kas tur notiek, Gudriniec?
— Spiediens uz kupolu pārsniedzis normu. Kuģis zaudē stabilitāti.
— Palielini jaudu.
— Visas rezerves izsmeltas.
— Ko darīt?
— Nepieciešams startēt.
Nevijus Juniors pavērās augšup. Tagad, kad gaismeklis bija nodzisis un kupola virsotne atradās zemāk nekā agrāk, labāk varēja saskatīt to, kas notiek ārpusē. Juniors saprata, kas tur notiek. Kupola augšējā daja svārstījās, vējš ar mežonīgiem rāvieniem centās to noārdīt, piespiest pie zemes, gāzās desmitiem tonnu smilšu. Kupols svārstoties nevijus spieda uz kuģi. Un tā gigantiskais korpuss sāka lēni, pagaidām vēl tikko manāmi šūpoties. Nebija tādu spēku, kas to varētu noturēt. Bet vēl augstāk karājās — pienākusi pavisam klāt, liekas, pat viļņodamās kā okeāna vilnis — neiedomājama izmēra melna ēna vai grēda, vai caurums pasaules telpā kā visu iespējamo pasaules šausmu iemiesojums …
Un šajā melnumā dega zvaigznes.
Briesmīgs vēja rāviens. Amortizators nodrebēja vēl jū- te.māk. Neatraudamās no Juniora, Zoja kaut kā nevienmērīgi, grūdieniem, sēcot elpoja. Kaut kas bija jādara. Tā nedrīkstēja stāvēt un gaidīt beigas. Un Juniors izšķīrās. Viņš zināja, ka tas ir neprāts. Ka tā ir kuģa ūn viņa paša bojāeja. Bet tādas beigas pašlaik viņam nelikās briesmīgas. Kopā… Un tomēr kaut kur pretēji jebkurai loģikai klauvēja — trīsēdama — cerība: ja nu? Notiek taču brīnumi! Ja nu?
— Zoja! — viņš iekliedza tai pašā ausī. — Uz kuģi! Skriešus!