Stūrmanis pieķērās pie vadības pults malas, cenzdamies piecelties. Kuģis spēcīgi sašķiebās un sāka gāzties uz sāniem. . Pēc dažiem mirkļiem «Hiuss» nogulsies uz sāniem. . varbūt pat apgāzīsies ar sprauslām uz augšu… Tā būtu nāve! Beidzot Mihails Antonovičs sasniedza galveno pulti, uzlika rokas uz svirām.. Daudzkrāsainā varavīksnē uzliesmoja ierīču spuldzītes…
Un slīkšņa nodrebēja. Palsie džungļi sašūpojās. No melnā purva karstās žurgas uzšāvās zilu tvaiku mutuļi. . apžilbinoša spožuma apņemts, pērkonīgi dārdēdams un kaukdams, līdzīgs milzīgam posmkājim, piec- kājainais «Hiuss» iznira no sēcošā muklāja, pavisam īsu mirkli it kā apstājās virs purvāja un uzšāvās melnajās debesīs, atstādams aiz sevis platu — metrus sešdesmit diametrā — asfalta laukumu, no kura centra sākās līkloču plaisas.
— «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs! Šeit «Hiuss»! «Mazulīt», «Mazulīt»! «Mazulīt»! «Hiuss» klausās jūs. Šeit «Hiuss», klausos. Pāreju uz uztveršanu.
Mihails Antonovičs pagaidīja, brīdi klausījās gaudošanu ēterā un izslēdza rāciju. Neatbild. Jau piekto diennakti klusē. Kas noticis? Kāpēc nav signāla lidojumam uz jauno kosmodromu? Vai tiešām..
Balstīdamies ar visām piecām kolonām uz stingriem, melniem, smiltīm klātiem akmens iežiem, «Hiuss» stāv necaurredzamā tumsā. «Hiuss» — tā ir brīnišķīga mašīna. Tikai «Hiuss», tā apbrīnojami vienkāršā vadīšanas sistēma, lieliskā stabilitāte lidojumā, tā varenie dzinēji deva iespēju veikt šo varoņdarbu — pārdrāzties pāri klintīm un nosēsties tik precīzi par spīti niknajiem viesuļiem, par spīti tam, ka to vadīja kaut arī pieredzējis, taču apmulsis un nobijies pilots. Veltīgas nav bijušas Krajuhina, Privalova un daudzu citu desmitu un simtu cilvēku bezmiega naktis, cilvēku, kuri visu savu māku, visu savu milzīgo pieredzi, visu savu sapņotāju un radītāju dvēseli bija ielikuši fotonu raķetes radīšanā. «Hiuss» uzvarēja tur, kur jebkurš cits kuģis būtu nolemts bojā ejai un tagad sadragāts un izkropļots mētātos kā tērauda lūžņu kaudze..
Bet «Hiuss» necaurredzamajā tumsā stāv vesels un neskarts, ja neskaita dažu nenozīmīgu aparātu bojājumus un vienu radioiekārtas komplektu, ko sadauzījis, acīm redzot, pats Mihails Antonovičs …
«Hiuss» stāv, jā, bet kur? To stūrmanis nezina. Galu galā tas nav svarīgi. Stundām un dienām viņš kvern pie rācijas, izsaukdams «Mazulīti», viņš gaida signālu lidojumam uz jauno kosmodromu. Taču signāla nav. Bet ko tad, ja signāla vispār nebūs? Mihails Antonovičs pieceļas un sāk soļot pa vadības kabīni, neapzinīgi kārtodams slīdošos, netīros apsējus uz sagraizītajām rokām.
Ja sakari netiks atjaunoti, «Mazulītis» dosies uz agrāko nosēšanās vietu. Viņi meklēs «Hiusu». Viņi neatradīs to purvā. Viņiem ļoti maz ūdens. . Bet kāpēc tādā gadījumā viņi nedod signālu? Vai varbūt signāls bijis?
Mihails Antonovičs sasprindzināja visus savus spēkus, cenzdamies pārvarēt nodevīgo vājumu. Mierīgi! Mierīgi, velns parāvis! No katra stāvokļa ir vismaz divas izejas, kā mēdz sacīt Georgs Dauge. Kuģis ir vesels un nebojāts — tātad Mihailam Antonovičam nekas nedraud.. Galu galā ne jau tas ir galvenais. . Varbūt doties uz purvu? Atstāt tur kādu zīmi? Blēņas! Desmitiem kilometru neiedomājami grūta ceļa, «Hiuss» paliek bez uzraudzības … Un vispār — kur ir šis purvs? Kurp iet?
Viņš iebelza sev pa pieri. Kā viņš bija varējis aizmirst? Abas signālraķetes «divdesmitos nulle nulle pēc «Hiusa» laika jebkurā dienā» — tā bija teicis Jermakovs. Mihails Antonovičs nolaidās apakšējā kesonā un, atvēris lūku, nokļuva stīgrā vējā un tumsā. Sevišķi grūti bija nolaist lejā signālraķetes. Vajadzīgas abas divas, noteikti abas! Vienu Jermakovs var nepamanīt, tā viņš toreiz bija sacījis.
Stūrmanis aizstiepa abas raķetes metrus simt no «Hiusa»; sasprindzinādams visus spēkus, grīļodamies niknajā vējā, viņš tās vilka un beidzot uzstādīja. Pēc tam pārbaudīja pulksteni un ieslēdza starta mehānismus. Drošības labad vajadzēja patverties «Hiusā», taču viņš nevarēja atrast trapu: vējš elastīgās kāpnītes bija aizpūtis kaut kur sāņus. Zaudēdams samaņu, Mihails Antonovičs nogūlās aiz resnās reaktora kolonas. Viņš neredzēja un nedzirdēja, kā signālraķetes viena pēc otras līdzīgi baltiem zibšņiem uzšāvās debesīs un tur, augstu virs mākoņiem, sašķīda apžilbinošās, ugunīgās lodēs. .
.. Beidzot atgriezies «Hiusā», stūrmanis ar grūtībām piespieda sevi novilkt tērpu, aizvilkās līdz savai kabīnei un nokrita uz kojas. Vairākas stundas viņš nogulēja pusnesamaņā, pēc tam pilnīgā vienaldzībā izdzēra krūzi vēsa buljona, uzkāpa vadības kabīnē. Un tikai tur viņš pamanīja, ka viņa rokas pulkstenis atpaliek no lielā hronometra — nevainojami precīza mehānisma, kas darbojās uz metāla molekulu disociācijas principa, — par divpadsmit minūtēm! Viņš bija palaidis signālraķetes divpadsmit minūtes vēlāk par norunāto laiku! Jermakovs signālus varēja ievērot, bet tikpat labi varēja arī neievērot.. Taču stūrmanim vairs nebija spēka prātot par kļūdas iespējamām sekām. Tagad atlika tikai viens: gaidīt..
Mihails Antonovičs pielēca kājās. Jābūt īstam ēzelim … nē, drausmīgi pārbaidītam, lai pilnīgi aizmirstu otru iespēju — pašu vienkāršāko! Var taču ieslēgt lokatorus! Agri vai vēlu Jermakovs tos nopeilēs un atradīs «Hiusu»! Pavisam vienkārši!. .
Krutikovs noliecās pār pretmeteorītu iekārtas vadības pulti. Kad apaļie ekrāni iespulgojās pelēkā gaismā, viņš pat sāka dungot kādu vieglprātīgu dziesmiņu..
Kopš tā laika bija pagājušas četras dienas.
— «Mazulīt», «Mazulīt», šeit «Hiuss». . Uztveriet manus peilējumus. Viļņa garums. .
Venēras atmosfēra ir untumaina. Tā ne vienmēr laiž cauri lokatora radioimpulsus. Pacietību, pacietību..
— Šeit «Hiuss», šeit «Hiuss»! Uztveriet manus peilējumus. .
Bet ko nodomājuši uz «Ciolkovska», ja pamanījuši signālraķetes? Droši vien staigā sērās, Mahovs gatavo automātiskās glābšanas raķetes, Krajuhins novecojis un sadrūmis sēž savā kabinetā: bojā gājis viņa sapnis, viss viņa dzīves mērķis — bojā gājis «Hiuss»! Nē, tikai ne «Hiuss»! Lieliska, brīnišķīga mašīna!. .
— … Klausos jūs! «Mazulīt», «Mazulīt», «Mazulīt»..
Diena sekoja dienai. «Mazulītis» neieradās, neatsaucās. Tātad nelaime. Tātad viņš veltīgi gaida, mokās. . Nē! Viņam ir jāgaida, viņi nevar neatgriezties. .
— «Mazulīt», šeit «Hiuss»! Klausos jūs. Šeit «Hiuss». … Uztveriet manus peilējumus..
Devītajā dienā viņš pārbaudīja lokatoru, pārbaudīja barības komplektu speciālajā tērpā, paņēma automātu un nokāpa lejā, uz cietajiem, akmeņainajiem iežiem zem «Hiusa». Debesīs trauca ugunīgi mākoņi. Smilts šeit bija rūsgana un smalka. Vējš dzina to, auroja austiņās, šūpoja sauso augu biežņu kādus divsimt metrus no kuģa. Tie bija tie paši koki ar plakanajiem vainagiem. . Daudzi no tiem izskatījās it kā apdeguši, kaut gan no «Hiusa» atradās tālāk par puskilometru.
Stūrmanis pavērās visapkārt, sakārtoja uz kakla automātu, noglāstīja raupjo, sažuvušiem dubļiem pārklāto, milzīgo reaktora kolonu un soļoja uz priekšu, pretī biezoknim. Ilgāk gaidīt viņš vairs nevarēja. Draugi gājuši bojā — tas ir skaidrs, taču viņš neaizies no šejienes, neaizvedīs «Hiusu» tikmēr, kamēr neuzies viņu līķus. .