Iegājis apsvilušajā mežā, viņš gandrīz tūdaļ pat uzdūrās trim cilvēkiem. Viens, milzīgs, līda, locīdamies kā tārps, ķerdamies pie katra izcilnīša, un vilka uz muguras otru — pārsietu netīrām skrandām, nekustīgu, bezpalīdzīgu, ļenganu. Trešais līda nopakaļus. Ap vidukli viņam bija sasieta siksnas cilpa, siksnas gals viņu saistīja ar pirmo. Viņi rāpoja taisni virsū sastingušajam stūrmanim. Pēkšņi zaudējis valodu, smakdams no šausmām un prieka, Mihails Antonovičs ieraudzīja, ka pirmais, kurš līdzīgi zalktim līda pa priekšu, visā spēkā atsitas ar sudrabaino ķiveri pret koka stumbru, ievaidas, aprāpo apkārt kokam un dodas uz priekšu — neatlaidīgi un nikni. .
Beidzot Mihails Antonovičs iekliedzās un metās pretī viņiem. Tad pirmais apbrīnojamā ātrumā piecēlās uz ceļiem, un viņa rokās nozibēja automāts.
— Kas? — viņš iesēcās.
— Aleksej! — iekliedzās Mihails Antonovičs un nokrita blakus uz ceļiem, pieplaka un ieraudājās sāpīgām, niknām un priecīgām asarām. .
Zem viņa zābaka, iemīts putekļos, iečaukstējās papīrs — kādreiz balts, tagad notriepts dzeltenīgiem dubļiem, saņurcīts, ieplēstām, driskainām malām. Taču uz tā vēl varēja atšķirt gan melno Golkondas plāceni, gan purvāja gredzenu, gan mazu, sarkanu aplīti uz dienvidaustrumiem no dubļu krātera. Ja Mihails Antonovičs zinātu savas koordinātes, viņš uzreiz ieraudzītu, ka šai aplītī stāv «Hiuss». Anatolijs Borisovičs Jermakovs, pasaulē labākā kosmosa kuģa komandieris, kļūdījās reti. Arī šoreiz viņš bija kļūdījies tikai par dažiem kilometriem. .
Kad Bikovs bija beidzis savu stāstu, Mihails Antonovičs iešņukstējās:
— Biedri! Mani brāļi! Bogdans, Jermakovs… — lielas, straujas asaru lāses tecēja pa viņa apaļajiem, labsirdīgajiem vaigiem, aizķērās biezajos bārdas rugājos.
— Nevajag. . raudāt, — ar grūtībām izrunāja Jurkovskis.
Viņš gulēja krēslā blakus pienaini baltam, slēgtam cilindram, kurā snauda, peldēdams dziedinošā šķidrumā, pārsiešanas un injekciju izmocītais, kailais Dauge.
Rīdams asaras, Mihails Antonovičs skatījās te uz cilindra izliekto vāku, te uz Jurkovska seju, kas bija melna kā ogle, te uz Bikova seju, ko gandrīz pilnīgi aizsedza tumšas aizsargbrilles.
— Neraudi, Mihail, — atkārtoja Jurkovskis, — labāk vēlreiz noskaņojies uz Golkondu …
Kad vadības kabīni piepildīja augstas un neatlaidīgas «tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt» skaņas, Aleksejs Petrovičs Bikovs noņēma brilles.
— Bākas, — viņš nomurmināja, miedzot acis. — Mūsu bākas!. .
«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt..»
— Vai tu, Mihail, varētu lidot pēc šiem peilēju- miem? — čukstēja Jurkovskis. Ass, gavilējošs lepnums zaigoja viņa iegrimušajās acīs.
— Protams … Skaidrs, ka varētu! — Resnais stūrmanis berzēja vaigus, bet asaras joprojām lielām lāsēm bagātīgi krita uz vadības pults. — Un ne tikai es, kurš katrs iesācējs varēs! … Uzliec taču brilles, Aleksej! — viņš pēkšņi iesaucās žēlabainā balsī. — Atkal gribi kļūt akls? …
«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» skanēja Kosmosā virs bezdibenī grimstošajiem tuksnešiem un purviem, virs ugunīgajiem mākoņiem, virs sadragātajiem kuģiem, virs sakropļotā «Mazulīša», virs Bogdana nezināmā kapa, virs mūžīgi dārdošās Golkondas krātera..
— Līdz «Ciolkovskim» palicis pusotra tūkstoša kilometru, — sacīja Mihails Antonovičs un pasniedzās beidzot pēc kabatas lakatiņa.
— Tu nedrīksti raudāt, Mihail, — čukstēja Jurkovskis. — Darbs ir paveikts. . Mēs … nespējām veikt vairāk. . Bet ceļš tagad ir brīvs. Un mēs atgriežamies. Bikovs … es … un Georgs.
Bikovs atkal uzlika brilles.
«Tū-ūt, tū-ūt, tū-ūt,» dziedāja tālās bākas.
Trešās daļas beigas
EPILOGS
Aleksejam Petrovičam Bikovam, Zemes un Venēras tuksnešu uzveicējam un tā tālāk un tā tālāk, Augstākās Kosmonautikas skolas trešā kursa ziedam no necienīgā planetologa Volodjas Jurkovska sveiciens!
Vai Tev, mans sarkanādainais brāli, nešķiet, ka mūsu sarakstei ir mazliet konvulsīvs raksturs? Pēdējos divarpus gados (izlabo, ja es kļūdos) esmu nosūtījis Tev četras vēstules, uz kurām saņemta tikai apmēram viena. Un arī šī vienīgā bija rakstīta plašā rokrakstā uz pus- lappuses. Vēsturei ir zināms tikai vēl otrs tikpat intensīvas sarakstes gadījums, proti, cara Ivana Bargā korespondence ar aizbēgušo kņazu Kurbski. Vēsture apliecina, ka abas augstās puses septiņpadsmit gadu laikā pamanījušās uzrakstīt tikai sešas vēstules. Ivans Bargais uzrakstījis divas, Kurbskis savukārt četras, pēc tam nomiris, droši vien no pārpūles. Mūsu laikos cilvēki ir stiprāki, un tā es rakstu Tev piekto. Tiesa, lai tas notiktu, bija vajadzīgs liels gribas spēks un zināmu apstākļu sagadīšanās.
Vakar medicīniskajā apskatē vecākais ārsts Ļeontjevs, atbalstījis savu pirmo zodu uz otrā, otro — uz trešā, bet pārējos — uz krūtīm, paziņoja, ka aizliedz man piedalīties trešajā ekspedīcijā ap Golkondu un ieteic nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu un sulīgiem (iedomājies tikai!) bifštekiem! Miegs, sporta zāle, baseins, jonu duša, bibliotēka, pēc tam redzēs, kā būs. Es nestrīdējos. Katrs strīds ar Ļeontjevu noved vienīgi pie tā, ka rodas iespēja aplūkot viņa zodus, kurus viņš paceļ pret griestiem, un dzirdēt domīgu repliku:
«Hm.. Nekādi nevaru atminēties, kad nākamais kuģis dosies uz Zemi!»
Tā es pirms stundas pavadīju zēnus ekspedīcijā un aiz lielām bēdām nolēmu izlādēties, rakstot vēstuli. Savā laikā Tu lūdzi mani pastāstīt, kā tas notika. Cik atceros, vaļas trūkuma dēļ toreiz es ieteicu Tev lasīt laikrakstus un skatīties populāras televīzijas pārraides. Tagad man laika diezgan.
Pirms astoņpadsmit mēnešiem, tas bija apmēram tais dienās, kad Tu mocījies ar eksāmeniem, pēc Krajuhina pavēles bez svinīgām runām un orķestra no starpplanētu bāzes «Ciolkovskis» pacēlās trīs «Hiusa» tipa fotonu raķetes un ar pusotras stundas intervāliem cita pēc citas ienira Venēras atmosfēras sārtajā dūmakā. Pirmais kuģis gāja ar Bezūdens Okeānu Admirāļa Mihaila Antono- viča Krutikova vimpeli. Admirālis, korpulents un nevainojami noskuvies, pats personīgi stājās pie vadības pults. Viņa acis staroja. Spļaudams violetas ugunis, varenais kuģis traucās pēc otrās klases kosmodroma «Urāna Golkondas» bāku peilējumiem. Trīsreiz ugunīgās debesis ieblāzmojās violetos uzliesmojumos. Trīsreiz pāršķēlās smagie mākoņi. Trīsreiz nodrebēja piķa rūdas smiltāji. Smagi iepletušies un ar reaktoru kolonām šķembās ierakušies, pieckājainie tērauda giganti beidzot nostājās blakus.
No tiem izkāpa cilvēki spektrolīta ķiverēs, izkrāva automātiskas tanketes, zemes rokamos agregātus, kā- purķēžu transportierus ar hermētiskām kabīnēm. Cilvēki sadalījās grupās. Astoņi ar diviem transportieriem, kurus piekrāva ar mīnām, devās uz austrumiem spridzināt klintis, paplašināt kosmodromu, uzstādīt papildu bākas. Viņi nozuda melnajā dūmakā, un drīz vien aiz apvāršņa atskanēja dobja dārdoņa un uzšāvās pinkainas sprādzienu sēnes.
Divdesmit celtnieki Viktora Gaidadimova vadībā (tas, kurš uz Marsa būvēja Lielā Sirta ostu) iesēdās savās savādajās mašīnās un nesteigdamies devās uz dienvidiem, pretī kalnu grēdai, lai tur plānotu un attīrītu būvlaukumu nākamajai pilsētai un raktu būvbedres. Tai pašā virzienā četru kilometru lieliem lēcieniem aizjoņoja divi raķetomobiļi ar astrobiologiem: svešu planētu floras un faunas cienītāji steidzās uz Karsto purvu, aiz satraukuma kratīdamies uz saviem formalīna traukiem un paraugu kastēm.