Dauge pagriezās pret viņu:
— Nāc iekšā, nāc vien. . Sēdies. Ko tad tu aizmirsi pajautāt?
— E-ē.. Jā, saproti. . Kāpēc mums jāuzstāda uz Venēras radiobākas, ja planētas atmosfēra tik un tā nelaiž cauri radiosignālus?
Dauges seju klāja tumša abažūra ēna. Bikovs atsēdās zemā, vieglā krēsliņā un uzvaroši pārmeta vienu kāju pāri otrai. Viņš juta milzīgu atvieglojumu, ka sēž apgaismotā istabā uzticamā drauga Dauges sabiedrībā.
— Jā, — Dauge sacīja domīgi, — tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Tagad es saprotu, kāpēc tu līdz šim vēl neesi iemidzis. Bet es visu laiku netieku gudrs, ko viņš klaiņo pa istabu? Zobi sāp, vai? Bet izrādās, ka vainīgas bākas..
— Jā-ā, — Bikovs atbildēja nedroši un nolaida kāju uz grīdas. Atvieglojuma sajūta bija kaut kur izgaisusi.
— Tev droši vien ir kaut kādi priekšlikumi šai jautājumā? — Dauge turpināja pilnīgi nopietnā balsī. — Tu, protams, esi kaut ko izdomājis savu … nakts pārdomu laikā? Kaut ko vispārderīgu. .
— Redzi, Georg… — Bikovs iesāka pacilāti, ar daudzsološu sejas izteiksmi, pats būdams pilnīgā neziņā, kā beigs iesākto teikumu.
— Jā, jā, es tevi saprotu, — Dauge viņu pārtrauca, mādams ar galvu. — Un tev, vai saproti, ir absolūta taisnība! Tieši tā arī tas ir. Venēras atmosfēra patiešām nespēj laist cauri radiostarus, taču stingri noteiktā diapazonā mēs pieļaujam šīs radioblokādes pārraušanas iespēju. Šis diapazons ir noteikts kā no tīri teorētiskiem pieņēmumiem, tā arī no novērojumu datiem par lokāliem jonizējošiem laukiem.. kur, inženier?
— Uz Venēras, — Bikovs drūmi sacīja.
— Tieši tā — uz Venēras. Reizumis planētas atmosfēra laiž cauri arī citāda garuma viļņus, bet tā ir gadījuma rakstura parādība un nav nopietni vērā ņemama. Tādēļ ir uzdevums: noteikt caurlaidības joslu un, kad tas būs paveikts, nosviest bākas uz … uz kā nosviest?
— Uz Venēras! — Bikovs sirdīgi atkārtoja.
— Lieliski! — Dauge bija sajūsmā. — Tu neesi veltīgi pavadījis nakti bez miega. Tomēr visi mēģinājumi nomest radiostaciju uz planētas beidzās ar.. ar ko, inženier?
— Pietiks, — Bikovs iebilda, grozīdamies krēslā.
— Hm.. Savādi. Visi mēģinājumi, mans draugs, beidzās ar neveiksmi. Visticamāk, šīs bākas gluži vienkārši sašķīda pret klintīm. Vai vismaz kļuva nederīgas. Taču, ja arī tās nebūtu sašķīdušas, kāds labums no tādām bākām? Tās tik un tā mums nekā nepalīdzētu. Toties tagad mums ir.. kas mums ir?
— Mums vairs nav pacietības, — Bikovs drūmi atbildēja.
Dauge svinīgi pavēstīja:
— Mums ir «Hiuss» un ir bākas, un atrasta arī caurlaidības josla, kurā šo bāku signāli izlaužas cauri atmosfērai. Tātad mums ir viss, izņemot pacietību, bet tā ir iegūstama manta. Gulēt var pilnīgi mierīgi.
Aleksejs Petrovičs skumji nopūtās un piecēlās.
— Bezmiegs, — viņš teica.
Dauge pamāja.
— Gadās…
Bikovs pagājās pa istabu un apstājās pie trim stereo- fotouzņēmumiem, kas atradās pie sienas. Pa kreisi bija atainota kāda Baltijas pilsētas veclaicīga, šaura ieliņa, pa labi — starpplanētu raķete, kas atgādināja milzīgi palielinātu Lielā Tēvijas kara laikmeta šautenes patronu, kas ar smaili atdūrusies melnajās debesīs. No vidējā uzņēmuma Bikovam pretī raudzījās jauna, skumja sieviete ciešā, zilā kleitā.
— Kas tā tāda, Georg? Sieva?
— Jā-ā … Patiesību sakot, nē, — Dauge negribot atbildēja. — Tā ir Maša Jurkovska, Volodjas māsa. Mēs izšķīrāmies…
— A, atvaino..
Iekodis lūpā, inženieris atgriezās pie krēsliņa un apsēdās.
Dauge bezmērķīgi šķirstīja gramatu, kas gulēja viņa priekša uz galda.
— Patiesību sakot, viņa aizgāja… Tā būs precīzāk..
Bikovs klusēja, vērodams kalsnējo, saules aprauto drauga seju. Lampas zilajā gaismā tā likās pilnīgi melna.
— Man arī nenāk miegs, Aleksej, — Dauge skumji ieminējās. — Zēl Pola. Un šoreiz lidot arī ne visai gribas. Es ļoti mīlu Zemi. Ļoti. Tu droši vien domā, ka visi starpplanētu lidotāji ir nelabojami debesu iemītnieki. Tā nav. Mēs visi ļoti mīlam Zemi un ilgojamies pēc zilajām debesīm. Tā ir mūsu slimība — ilgas pēc zilās debess. Sēdi tu, cilvēks, kaut kur uz Fobosa. Debesis bezdibenīgas, melnas. Zvaigznes kā dimantu adatas dursta acis. Zvaigznāji liekas sveši, nepazīstami. Un apkārt viss mākslīgs: mākslīgs gaiss, mākslīgs siltums, pat paša svars — tas arī mākslīgs. .
Bikovs klausījās nepakustēdamies.
— Tu nezini, kā tas ir. Tu neguli tāpēc, ka jūties kā uz sliekšņa: viena kāja te, otra — tur. Bet Jurkovskis pašlaik sēž un raksta dzejas. Par zilām debesīm, par miglu virs ezeriem, par baltiem mākoņiem virs mežu galotnēm. Viņa dzejas ir sliktas, uz Zemes katrā redakcijā tādu dzeju — kilogramiem, un viņš to ļoti labi zina. Un tomēr raksta.
Dauge aizsita grāmatu ciet un, atmetis galvu atpakaļ, atlaidās atzveltnē.
— Bet apaļīgais Krutikovs, mūsu stūrmanis, noteikti joņo pa Maskavu mašīnā. Kopā ar sievu. Sieva pie stūres, bet viņš sēž un acu nenolaiž no viņas. Un nožēlo, ka nav klāt bērnu. Bērni dzīvo pie vecmāmiņas Novo- sibirskā. Puika un meitene, ļoti jauki bērni… — Dauge pēkšņi iesmējās. — Bet Bogdans Spicins, mūsu otrais pilots, tas nu gan noteikti guļ. Raķete ir viņa īstā māja. «Es,» viņš saka, «uz Zemes jūtos kā vilcienā: gribas apgulties un aizmigt, lai ātrāk sasniegtu gala punktu.» Bogdans ir īsts debesu iemītnieks. Mums ir vēl daži citi. Viņus ne ar ko nevar izārstēt. Bogdans dzimis Marsa zinātniskajā pilsētiņā uz Lielā Sirta. Tur viņš nodzīvojis līdz piecu gadu vecumam, tad saslimusi māte un viņus atsūtījuši uz Zemi. Palaiduši, stāsta, mazo Bogdanu pastaigāties pa zālīti. Viņš staigājis, staigājis, iekāpis peļķē un laidis vaļā: «Uz mājām gribu-u! Uz Marsu!»
Bikovs jautri iesmējās, juzdams, ka izkūst un noveļas no sirds smags neizprotamu jūtu kamols. Tik tiešām — viss ir ļoti vienkārši — viņš patiešām stāv uz sliekšņa — viena kāja vēl te, bet otra jau «tur»..
— Bet ko dara mūsu komandieris? — viņš jautāja.
Dauge ievilkās sevī.
— Nezinu. Nevaru iedomāties.. Nezinu.
— Droši vien guļ, tāpat kā Bogdans — debesu iemītnieks. .
Dauge papurināja galvu:
— Nedomāju vis.. Vai debesis pašlaik skaidras?
— Nē, mākoņi aizklājuši..
— Tādā gadījumā — nepavisam nezinu, — Dauge pakratīja galvu. — Es varētu iedomāties, ka Anatolijs Jermakovs stāv un raugās uz spožu zvaigzni virs apvāršņa. Uz Venēru. Un rokas viņam … — Dauge brīdi klusēja. — Rokas viņam sažņaugtas dūrēs un pirksti balti..
— Ir gan tev fantāzija, Georg!
— Nē, Aleksej, tā nav lantāzija. Mums Venēra galu galā ir tikai epizode. Mēs pabijām uz Mēness, pabijām uz Marsa, tagad lidosim apgūt jaunu planētu. Katrs mēs darām savu darbu. Bet Jermakovs.. Jermakovam ir savi rēķini — veci, nežēlīgi rēķini. Es tev pateikšu, kādēļ viņš lido: viņš lido atriebt un pakļaut — pakļaut bez žēlastības un uz visiem laikiem. Tā es visu to sev iztēlojos.. Viņš visu ziedojis Venērai — gan dzīvību, gan nāvi.
— Vai tu viņu labi pazīsti?
Dauge paraustīja plecus:
— Tas nav svarīgi. Es to jūtu. Un bez tam, — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem. — Nisidzima, japānis — viņa draugs, Sokolovskis — viņa tuvākais draugs, Ši Feņ- ju — viņa skolotājs, Jekaterina Romanovna — viņa sieva.. Visus viņus aprijusi Venēra. Krajuhins ir viņa otrais tēvs. Savu pēdējo lidojumu Krajuhins veica uz Venēru. Pēc tam ārsti uz visiem laikiem noliedza viņam lidot..