— Nu, būsi jau uzminējusi? — Bella ieteicās, spītīgi saraudama plecus un tieši ielūkodamās māsai acis. — Mēs izjājām no līksmās Manas un turpinājām līksmo ceļojumu — lejup pa lavas klinšu stigām uz Kiholo, lai peldētos un makšķerētu, un dzīrotu, un gozētos siltajās smiltīs zem palmām, tad augšup uz Pūvāvā, un atkal mežacūku duršana un medības jāšus, ar la^o, un meža- kazas augstieņu ganībās; un tālāk caur Konu, te kalnup, te lejup uz karaļa pili Kailuā un tad uz peldvietu pie Keauhou un uz Kealakekuas līci, un Napoopoo, un IIo- naunau. Un visur pretī plūda ļaudis ar dāvanām rokās —■ ar puķēm un augļiem, ar zivīm un sivēniem, bet sirdīs tiem mīlestība un dziesmas, galva noliekta goddevībā pret karaliskās dzimtas piederīgajiem un lūpas sauc apbrīnas kliedzienus un dziesmo mele no senajām, neaizmirstamajām dienām.
Ko tu būtu darījusi, māsiņ Marta? Tu zini, kādi mēs, havajieši, esam. Tu zini, kādi mēs bijām pirms piecdesmit gadiem. Lilolilo bija apburošs. Es biju nebēdnīga. Lilolilo jau nu spēja ikvienu sievieti darīt vieglprātīgu. Es biju divkārt vieglprātīga, jo mani trauktin trauca aukstā, pelēkā Nahala., Es apzinājos visu. Nekādas svārstīšanās. Nekādu cerību. Par laulības šķiršanu tajos laikos taču pat ne sapņot nevarēja. Džordža Kāstnera sieva nekad nevarētu būt Havajas karaliene, pat arī ja tēvoča Roberta pareģotie apvērsumi aizkavētos un ja Lilolilo tiešām kļūtu karalis. Bet es nekad nedomāju par troni. Es būtu drīkstējusi vēlēties vienīgi karalisti pie Lilolilo sāniem — kā viņa sieva un draugs. Bet es nepadevos aplamām cerībām. Kas nav iespējams, tas nav iespējams, un es nesapņoju mānīgus sapņus.
Viss gaiss bija pārpilns mīlestības. Un Lilolilo bija īsts mīlētājs. Uz mūžiem viņš mani vainagoja ar saviem lei, un viņa izsūtāmie visu garo ceļojuma laiku piegādāja man šos lei no Manas rožu dārziem — tu jau atminies tos; piecdesmit jūdžu pār lavas klintīm un kalnu kraujām nesti, rasaini svaigi kā mirklī, kad plūkti, tie gulēja banānaugu mizu apvalkos kā dārgakmeņi kārbiņās; tie bija jardiem gari, un sīkie, sārtie pumpuriņi virknējās kā Neapoles koraļļu krellītei. Un, kad notika luau, bezgalīgās un nebeidzamās luau, man vēlēja sēsties uz Lilolilo makaloa paklāja, uz prinča paklāja, kas pieder tikai viņam vienīgajam un ir tabu ikvienam zemākas kārtas mirstīgajam, ja vien princis pats to laipnīgi neatļauj un neizsaka savu vēlēšanos. Un man vajadzēja mērcēt pirkstus viņa personiskajā pa wai holoi (pirkstu skalojamā kausiņā), kur siltā ūdenī peldēja smaržīgas ziedlapiņas. Jā, un, neliekoties ne zinis, ka visiem redzams šis izcilais pagodinājums, man vajadzēja ņemt no viņa pa paakai sārtās sāls šķipsniņas un ļimu un kukui riekstus, un sarkanos piparus un smelt no viņa ipu kai (zivs mērces trauka), kurš darināts no kou koka un no kura pats lielais Kamehameha ēdis daudzos šādos ceļojumos. Un tāpat notika ar visiem sevišķajiem gardumiem, ko pasniedza vienīgi Lilolilo un princesei, — ar nelu un ake, ar palu un alaa.la. Un viņa kahili (vēdeklis garā kātā, no putnu spalvām) tika vēdināti man pār galvu, un viņa kalpi bija manējie, un viņš pats bija mans; un no ziediem vainagotajiem matiem līdz pat kāju pēdām es biju laimīga, mīlēta sieviete.
Vēlreiz Bellas sīkie zobiņi iespiedās apakšlūpā, kamēr viņa ar tukšu skatienu raudzījās jūrā, līdz pārvarēja pati sevi un savas atmiņas.
— Mēs devāmies aizvien tālāk un tālāk, cauri visai Konai un visai Kau, no Hoopuloas un Kapuas līdz Honu- apo un Punalū, tas bija vesels mūžs, izdzīvots divās īsās nedēļās. Puķe zied tikai vienreiz. Tas bija mans ziedēšanas laiks — Lilolilo man līdzās, es pati uz sava brīnišķā zirga Hilo jutos kā karaliene — ne jau Havajas, bet Lilolilo un Mīlestības karaliene. Viņš teica, ka es vizmojot kā daudzkrāsaina dailes lāse uz Leviatāna melnās muguras, ka es līdzinoties vārām rasas pilienam uz lavas straumes kūpošās kores, ka es esot kā varavīksne virs pērkona mākoņa ..,
Bella uz mirkli apklusa.
— Nestāstīšu tev vairāk, ko visu viņš man teica, — viņa nopietni sacīja, — tikai to vēl, ka viss, ko viņš teica, bija mīlestības kvēle un skaistuma aromāts un ka viņš sacerēja hula man par godu un dziedāja tās tikai man — visu klātbūtnē naktis zem zvaigznēm, kad gulējām atlaidusies uz paklājiem pie dzīru mielasta; bet mana vieta bija uz Lilolilo makaloa paklāja.
Un tad jau virzījāmies uz Kilaueu — sapnis tuvojās beigām; un, protams, aizā, kur apakšā kā jūra bangoja lava, mēs metām Uguns dievei savas veltes — malle lei un zivis, un sacietinātu poi, kas ietīts valgās ti koka lapās. Un tālāk mēs devāmies lejup caur veco Punu un dzīrojām, un dejojām, un dziedājām gan Kohoualeā, gan Kamaili, gan Opihikao, un peldējāmies Kalapanas dzidrajos saldūdens dīķos. Un galu galā mēs sasniedzām Hilo pie pašas jūras.
Tās bija beigas. Nekad mēs netikām runājuši par to. Tās bija beigas, kas izlemtas nepieminot. Jahta jau gaidīja. Mēs bijām kavējušies daudzas dienas, Honolulu aicināja atpakaļ, bija pienākušas vēstis, ka karalis esot kļuvis pavisam pupule (nenormāls), ka katoļu un protestantu misionāri vērpjot intrigas un ka draudot nepatikšanas ar Franciju. Kā viņi bija izkāpuši malā pie Ka- vaih'aes pirms divām nedēļām — ar smiekliem, ziediem un dziesmām, tā viņi arī šķīrās no Hilo. Tā bija jautra atvadīšanās, lītin lija asprātības un līksmi izsaucieni, tūkstošiem pēdējo novēlējumu, atgādinājumu un joku. Kamēr pacēla enkuru, skanēja atvadu dziesma, ko skandināja Lilolilo dziedātājzēni klāja pakaļgalā, bet mēs, sēdēdami kanu laiviņās un lielās laivās, noskatījāmies, kā pirmais brīzes brāziens piepūš kuģa buras un atstatums starp mums sāk plesties plašumā.
Visā šajā trauksinīgajā burzmā Lilolilo stāvēja pie re- liņa, viņam vajadzēja tik daudziem atbildēt uz pēdējiem sveicinājumiem un apmainīties ar pēdējiem jokiem, bet visu laiku viņš raudzījās lejup tieši uz mani. Galvu tam vainagoja mans ilima lei, ko pati biju nopinuši un tam galvā uzlikusi. Un tie, kas stāvēja uz jahtas, sāka mest laivās savus daudzos lei tur palikušajiem mīļajiem. Man nevarēja būt nekādu gaidu un cerību!… Un tomēr es loloju cerību, tik klusi vāru cerību, vienīgi tā ne- izpaudās manos vaibstos, seja man bija tikpat lepna un līksma kā visas pārējās. Bet es jau zināju, ko darīs Lilolilo, jau no paša sākuma biju zinājusi, ko viņš darīs, un viņš darīja to. Aizvien vēl lūkodamies atklāti un godīgi man acīs, viņš noņēma sev no galvas manu skaisto ilima lei un pārrāva to pušu. Es redzēju viņa lūpas veidojam vienu vienīgu vārdiņu pau (beigas), taču nedzirdēju to balsī izrunātu. Nepārtraukti raudzīdamies manī, viņš vēlreiz sarāva abas lei daļas uz pusēm un tad aizsvieda šīs saplosītās atliekas — ne jau man svieda, bet lejup pār malu ūdens joslā, kas ķļuva arvien platāka. Pau. Viss bija galā… -