— Tu, jaunekli, esi sev izraudzījies nedrošu ceļojumu, kaut labāk nekad tev tāds nebūtu jāpieredz! — Un Janas tēvs pastāstīja, ka pērngad viņa dēls arī aizbraucis ar tirgotājiem uz Grieķiju, bet no turienes neatgriezies — vētras laikā noslīcis jūrā.
— Dzīves grūtības liek to darīt, namatēv, — Vāvere sacīja, noklusēdams gandrīz vai pašu galveno savas rīcības iemeslu — vēlēšanos redzēt pasauli, un mulsi paraudzījās uz Janu.
Sastapis viņas acis, nespēja novērst skatienu — tik ļoti tās valdzināja Vāveri.
— Kā lai pateicos par tavu pakalpojumu? Došu visu, nekā man nebūs žēl.
— Vai gan pieklājas, namatēv, tīkot atlīdzību par šādu pakalpojumu?
— Tev asinis tek! — meitene pēkšņi iekliedzās.
— Kur? — Vāvere apskatīja sevi. Labās rokas krekla piedurkne bija asiņaina. — Ј, nieki! Tur varjags ieskrambāja. Gan sadzīs.
Taču Jana sameklēja balta pašausta audekla strēmeli, pagalmā noplūca ceļmalītes lapu un pārsēja viņam brūci. No lādes izņēma tīru, izrakstītu kreklu.
— Velc mugurā.
Vāvere gribēja atteikties, bet meitene tik lūdzoši un maigi lūkojās viņā, ka viņš piekāpās. Kautrēdamies Janas klātbūtnē pārģērbties, viņš izgāja priekšnamā.
Pēc vakariņām namamāte saklāja Vāverem guļas vietu istabā. Taču viņš negribēja tur likties uz dusu. Izteica vēlēšanos pārnakšņot siena šķūnī. Par to, ka tagad būtu jāatgriežas pie tirgotāja, jaunais airētājs neuzdrīkstējās pat ieminēties, jo saprata, ka Janas vecāki tik un tā viņu nelaistu prom.
Ilgi viņš nekustīgi gulēja mīkstajā, smaržīgajā sienā, raudzīdamies pa jumta spraugu tumšajās debesīs, kur mirdzēja spožas zvaigznes.
Vāveri uzmodināja skaļas tērgas pagalmā. Viņš paķēra dakšas un paslēpās aizdurvē. Attapies, ka balsis ir pazīstamas, puisis nolika dakšas vietā un izgāja ārā.
— Vai viņš? — namatēvs jautāja Putjatam, pamājot uz Vāveri.
— Viņš, viņš! — Putjata priecīgi izsaucās. — Bet mēs jau> diezin ko tikai neizprātojāmies. Kopš pašas rītausmas es meklēju tevi.
— Tirgotājs laikam dusmojas? — Vāvere jautāja.
— Nekas, padusmosies un atkal norims. — Putjata atmeta ar roku. — Mēs jau pošamies tālajam braucienam.
— Paldies, saimniek, par viesmīlību! — Vāvere paklanījās,, dodamies uz vārtiem.
— Nē, nē! — Janas tēvs aizstājās viņam ceļā. — Tā es nelaidīšu. Iesim pie galda. Bet tirgotājam par visu atbildēšu es.
Putjata, kārodams garda kumosa, iedunkāja ar dūri draugam sānos, — sak, neatsakies, lūdzams! Vāvere pameta piktu skatu uz viņu un sekoja namatēvam uz istabu.
Jana, uzposusies kā svētkos, palīdzēja mātei likt galdā bļodas.
Vāvere ne acu nenolaida no meitenes. Viņa arī, rosīdamās pa istabu, pazagšus uzlūkoja puisi. Bet, kad sāka azaidu un viņiem gadījās sēdēt blakus, abi piesarka, it kā viņi sēdētu nevis pie
galda, bet pie kvēlojoša ugunskura. Vāverem pat ausis kļuva kā
>
vārīti vēži.
Tirgotāja namā pārnācējus sagaidīja liela kņada: visa saime palīdzēja viņiem savākties tālajam braucienam.
Rūpju pārņemtais Kudeļa tekāja te uz klēti, te uz istabu, visur iemeta savu aci, visus skubināja.
Ieraudzījis Vāveri un Putjatu, viņš bargi uzbrēca:
— Tad nu gan palīgi! Te tu, cilvēks, mirksti vienos sviedros, bet viņi … Tagad līdz pašai pusnaktij dabūsim kravāties. Un kāds nelabais tevi tik ilgi bija diezin kur aizrāvis?
Vāveres vietā visu izstāstīja Putjata.
Tirgotājs nogrozīja galvu un pārmetoši teica:
— Tu, puisi, neskrej paka| nelaimei, viņa pati tevi atradīs. Liec aiz auss: pilsēta nav nekāds Drevļanas meža kakts.
Vāvere nebilda ne vārda un sāka ar Putjatu palīdzēt Kudeļas ģimenei.
Velti tirgotājs tik ļoti dusmojās un pukojās. Ceļam viņi saposās drīz — līdz pusdienas laikam. Zvērādas, piebārstītas ar saberztām rūgtām vērmelēm, bija sabāztas maisos; parastā ceļa pārtika — kviešu milti, putraimi, sāls, speķis un sausiņi — kulītēs; siltais apģērbs, kas ceļojuma laikā noderēs arī guļvietā, neliels zvejas tīkls, katls, karotes, krūka ūdenim — sasieti atsevišķā sainī.
Pēcpusdienā atnāca Jana ar tēvu. Strēlis lūdza Kudeļu nedusmoties uz Vāveri par vakardienas aizkavēšanos.
Pēc tam tēvs aizgāja, bet Jana palika. Viņa izstāstīja tirgotāja sievai, kā tas viss bija noticis, laiku pa laikam uzmezdama acis Vāverem, kas ar Putjatu un Kudeļu krāva mantas šķūrē.
Pabeidzis darbu, kuru viņam bija uzdevis tirgotājs, Vāvere piedāvājās pavadīt meiteni uz mājām. Izgājuši no pagalma, viņi paši nemaz nemanīja, ka klusās ieliņas vietā, kur dzīvoja Jana, jau bija nokļuvuši pie Oļega kapa, kur zem liela kurgāna atdusējās bargais Kijevas kņazs.
Uzbērtais kapu kalns jau apaudzis ar zāli un krūmiem. Tikai pati virsotne, kurp vijās iemīdīta taciņa, rēgojās melna — tur katru pavasari, senču piemiņas dienā, ļaudis dedzināja ugunskuru, sarīkodami Oļega godināšanas mielastu.
— Vai tas tiesa, ka kņazs miris no odzes kodiena? — Vāvere jautāja Janai.
— Visi tā apgalvo. Šo dižvīru neveica nedz šķēps, nedz bultas, bet, lūk, odze pievārēja …
Augstā pusdienlaika saule spēcīgi tveicēja. Virs kurgāna gaiss bija smacīgs. Eglītes līdz pašai zemei nokārušas zarus, kļavu un mežrožu lapas noļukušas, it kā ar verdošu ūdeni aplietas.
— Iesim mežā, saplūksim ziedus, — Vāvere aicināja. — Es protu jaukus vainagus vīt.
Tur nebija tāda versme, no biezokņa dvesmoja vēsums, daudzkrāsainu ziedu pilnajā zālē snauda smaržas.
Viņi salasīja veselu klēpi košu ziedu.
Tad abi apsēdās zālē. Jana lika ziedus pušķīšos un sniedza Vāverem, bet viņš pina vainagu. Kad meitenes pirksti neviļus pieskārās pie viņa rokas, Vāveres sirds vai pamira un visa viņa būtne pielija ar tīksmām, nekad vēl neizjustām vēlmēm. Jana viņam bija tik tuva un mīļa, varbūt pat vēl mīļāka par māti un tēvu. Ja Janu atkal kāds apdraudētu, viņš bez mazākās vilcināšanās stātos pretī ne tikai trim varjagiem, bet pat Pūķim.