— M-jā . .. Vesels bars! — uzgrieza muguru un pazuda krūmos.
— Lūk, tāds viņš ir, taisni tāds! — Zurks vīlies noteica. — Vienkārši neieredz sabiedrību! Šodien mēs viņu vairs neredzēsim. Nu labi, pastāsti — kas tad šodien izbraucis pie upes?
— Nul kaut vai Krupis, — Ūdrs atbildēja.
— Savā jaunajā sacīkšu laivā. Jauns uzvalks, viss pārējais arī jauns — spīd un laistās!
Abi zvēriņi zīmīgi saskatījās un nosmējās.
— Kādreiz viņu neinteresēja it nekas cits kā vienīgi burāšana, — Zurks teica. — Tad burulaiva viņam apnika — un zēns pieķērās plakandibena laivai. Un atkal — nekas cits viņam vairs nebija prātā kā tikai stum- dīties plakandibenē diendienā no rīta līdz vakaram, un kur tikai viņš ar to neaizkūlās, ko neizdarījās! Pērn atkal sākās dzīvošana laivmājā, un mums visiem vajadzēja ierasties Krupja laivmājā, padzīvot kopā ar viņu un apliecināt, cik tas patīkami. Visu savu atlikušo mūžu zēns taisījās aizvadīt laivmājā! Lai Krupis dara ko darīdams, allaž iznāk čiks, un viņš sāk atkal ko jaunu.
— Un tāds jauks zēns, — Ūdrs dziļdomīgi teica. — Bet nekādas noturības! It īpaši laivā.
No savas apmešanās vietas pāri pussaliņai, kas zvēriņus šķīra no upes, viņi varēja pārredzēt galveno teci, un taisni tobrīd redzeslokā parādījās kāda sacīkšu laiva. Airētājs, strups, plecīgs dzīvnieks, darbojās pilnā sparā — ar irkļiem briesmīgi kulstīja ūdeni un stipri zvalstījās laivā no vieniem sāniem uz otriem. Žurks piecēlās un uzsauca viņam, taču Krupis — jo tas bija viņš — tikai papurināja galvu un sirdīgi airējās tālāk.
— Ja viņš tā zvalstīsies, būs pāri malai viens divi,— Zurks noteica, atkal apsēzdamies.
— Kā gan citādi, — Ūdrs nosmējās ūsās. — Vai es jums kādreiz esmu stāstījis jautro atgadījumu ar Krupi un slūžu sargu? Tas notika tā. Krupis . ..
Tobrīd kāda palaidne viendienīte, apreibusi no sajūsmas par saviem jaunajiem viendienas dzīves pielūdzējiem, streipuļu streipuļiem sijāja iešķērsām pāri straumei. Upe sagrieza virpuli, un — klunkš! — viendienīte pazuda kā nebijusi.
Un arī no Ūdra ne miņas.
Kurmis paskatījās sev blakām. Drauga balss vēl skanēja ausīs, taču zālītē, kur Ūdrs bija sēdējis, — tukša vieta. Līdz pašam apvārsnim Ūdrs nekur nebija redzams.
Tikai pa ūdens virsu atkal aizstiepās burbuļu svītra.
Zurks kaut ko klusi dungoja, un Kurmis atcerējās, ka pēc dzīvnieku likumiem nedrīkst bilst ne pušplēsta vārda, ja kāds no draugiem ņem un piepeši nozūd, vienalga, kad un kāpēc viņš to darījis.
— Tā, tā … — Ūdensžurks skaļi domāja. — Tā vien liekas, laiks būtu kustēties. Nezin, kurš no mums labāk mācētu sakravāt ciemakukuļu grozu? -V Neizklausījās, ka Zurks pats būtu pēc šā darba briesmīgi noilgojies.
— Atļauj, lūdzu, to man, — pieteicās Kurmis. Un, protams, Zurks bija ar mieru.
Groza sakravāšana nepavisam nebija tik patīkams darbs kā izkravāšana. Tā jau ir vienmēr. Taču Kurmis
bija nolēmis ar prieku paveikt katru darbu; kad grozs bija sakravāts, turklāt vēl cieši apņemts ar siksnu, viņš pamanīja šķīvi, kas bolīja no zāles apaļu aci, un, kad arī tas bija'ielikts pie pārējiem, Žurks rādīja ar pirkstu uz dakšiņu, kuru ikviens būtu ieraudzījis; un pašās beigās — paskat! — tas tak sinepju trauciņš, kam pats visu laiku tupējis virsū, nemaz to nezinādams … Galu galā viss bija kaut kā salasīts, turklāt daudz nesamaitājot priecīgo prātu.
Pēcpusdienas saule bija nolaidusies jau pazemu; Ūdensžurks sapņainā labsajūtā airēja laivu mājup, murminādams sevī jaukas dzejas un nepiegriezdams draugam īpašu vērību. Kurmis, pielicis pusdienās pilnu vēderu, pašapmierināts, lepns, jutās laivā tikpat kā savās mājās; brīdi viņš nemierīgi trinās, tad pēkšņi sacīja:
— Žurciņ, lūdzu, es tagad gribu paairēt!
Ūdensžurks smaidīdams pakratīja galvu.
— Šoreiz vēl ne, jauno draudziņ, — viņš teica. — Pacieties, līdz būsi mazlietiņ pamācījies. Tas nav tik viegli, kā izskatās.
Kādu laiciņu Kurmis palika mierā. Tad aizvien vairāk viņā radās skaudība pret Ūdensžurku, kurš tik spēcīgi, viegli dzina laivu uz priekšu, un pašlepnums sāka čukstēt, ka viņš, Kurmis, to spētu tikpat labi. Pielēcis kājās, viņš izrāva Zurkam airus — tik negaidīti, ka Zurks, kurš tobrīd bija lūkojies pār ūdeņiem tālē un skaitījis pats sev skaistākās vārsmas, aiz pārsteiguma novēlās no soliņa augšpēdus — šodien jau otro reizi; tad Kurmis līksmodamies iesēdās viņa vietā un nešaubīdamies satvēra airus.
— Liecies mierā, tu muļķatapa! — Žurks sauca no laivas dibena. — Tu nemāki! Mēs būsim apkārt!
Kurmis skaisti atvēzēja airus un slaidā lokā cirta tos lejup. Bet ūdeni viņš nemaz neaizķēra, kājas uzsitās pāri galvai, un dzīvnieks attapās, ka ir uzgāzies virsū Zurkam. Lielā apjukumā viņš sakampa laivas malu, rāvās augšā, un nākamajā mirklī — švūks! — laiva jau bija apmetusies uz mutes un Kurmis izmisīgi kūlās pa upi.
Ak dievs, cik auksts bija ūdens, cik briesmīgi slapjš! Vai, kā zvanīja ausīs, kad viņš grima — dziļāk, dziļāk, dziļāk! Un cik aicinoša, gaiša raudzījās s«trfe, kad klepodams un rīstīdamies zvēriņš uznāca virspusē! Bet kāda melna bezcerība viņu pārņēma, jūtot, ka no jauna viņš paiet zem ūdens … Tad stingra ķepa nogrāba slīcēju aiz skausta — tas bija Žurks, draugs acīmredzot smējās, Kurmis juta, ka glābējs smejas, jo smiekli strāvoja pa ķepu, pa pirkstiem, sasniegdami viņa kumbru.
Žurks notvēra airi un pagrūda to Kurmim padusē, tad otru airi tāpat piestūrēja pie otra sāna un, peldēdams