Un tad viņa nopūtās un sacīja:
— Tu esi krietns zēns, Dāvid! Tu nepameti Sofiju nelaimē. Ļauj man pateikties tev par tavu labo sirdi.
Es tik ļoti apmulsu, ka noliecu galvu un sāku pētīt savus zābakus. Mani neviens līdz šim nebija saucis par krietnu zēnu. Saprotiet, nezināju, kas man būtu jāsaka tādā reizē.
— Tev taču iepatikās Sofija, vai ne? — turpināja Venderes kundze, cieši lūkodamās manī.
— Protams, — atbildēju, — Sofija ir ļoti drosmīga. Viņa pat neieraudājās, kaut arī tai drausmīgi sāpēja kāja.
— Vai tu māki glabāt noslēpumu? — sieviete jautāja un steidzīgi piebilda: — Tas ir nepieciešams. Viņas dēļ, Dāvid!
— Katrā ziņā! — nedroši piekritu, jo nebiju skaidrībā, par ko īsti ir runa.
— Vai tu redzēji viņas kāju? Arī pirkstus? — trīcošā balsī iejautājās Venderes kundze. Es pamāju ar galvu.
Sievietes seja tobrīd nobālēja, taču viņa savaldījās un stingri sacīja:
— Dāvid, tas tad arī ir šis noslēpums, par kuru neviens nedrīkst pat nojaust! Vai tu saproti? To zini vienīgi tu, ja neskaita mani un Sofītes tēti. Un vairāk — neviens! Neviens un nekad!
— Skaidrs, — atbildēju.
Viņa apklusa. Kad es atkal pūlējos ietiekties viņas domās, mani pārņēma drūmas nojautas un neizprotamas bailes.
— Dāvid, tas ir ļoti svarīgi, — viņa čukstēja, spiezdama manas rokas. — Kā lai es tev to izskaidroju?!
Patiesībā viņa varēja arī nepūlēties to izskaidrot. Es jau pats ar visu savu būtni sajutu, cik tas viņai ir nozīmīgi. Tā kā mierinājumi, kurus es noraidīju ar domu palīdzību, nekādi neiedarbojās uz Venderes kundzi, man nācās skaļā un noteiktā balsī apliecināt:
— No manis neviens nekad neko neuzzinās... Nekad!
Diemžēl Venderes kundzes uztraukums tāpēc nekļuva mazāks, gluži otrādi — tas pieauga. No viņas mutes izlauzās neskanīgā balsī teikti vārdi:
— Ja kāds dabūs zināt par manu meitu, — viņa stomīdamās izdvesa, — tie... tie izrīkosies ar viņu kā zvēri. Tas nedrīkst notikt!
Piepeši man šķita, ka es skaidri redzu asu dzelzs skabargu Sofijas mātes krūtis: ieurbusies tā plosa un plosa viņas sirdi!
Spalgā balsī noprasīju:
— Tāpēc ka jūsu meitai ir seši pirksti?
— Jā.
— Es apsolu! Ja nepieciešams — varu arī zvērēt...
— Nē, nē. — Sofijas māte nopūtās. — Pietiek, ka apsolīji. Paldies.
Apsteidzot notikumus, varu paziņot, ka es saglabāju uzticību dotajam solījumam un šo noslēpumu neatklāju pat Rozalindei — tik ļoti mani tobrīd iespaidoja Venderes kundzes mīklainais uztraukums.
Viņa turpināja lūkoties manī skumji, man šķita — pat ar aizdomām. Jutos neveikli. Bet piepeši viņas seja atplauka smaidā, it kā dvēsele būtu nosviedusi smagu nastu.
— Viss kārtībā, Dāvid! — viņa paziņoja. — Mēs to turēsim noslēpumā. Arī savā starpā par to nekad nerunāsim. Tu man apsoli?
Es pamāju ar galvu.
Kad biju pie durvīm, apstājos, lai pavaicātu:
— Vai es drīkstu dažreiz nākt šurp un rotaļāties ar Sofiju?
Viņa brīdi svārstījās, kaut ko sevī izlemdama, tad atbildēja:
— Drīksti jau drīksti! Vienīgi... Atceries: nevienam par to — ne vārda!
Kamēr gāju uzbēruma virzienā, manas domas vēl nekādi nesaistīja monotonos svētdienas baušļus ar šīsdienas notikumiem. Un tikai tad, kad uzrāpos krantī, ik bauslis dīvainā kārtā uzmeklēja nule pārdzīvotajā pa faktam, piešķirot tam visam manā apziņā pilnīgi citu jēgu. Cilvēka definīcija lēni, bet griezīgi ieskanējās smadzenēs:
«... Un katrai kājai vidū ir jālokās, un tai ir jābeidzas tikai ar vienu pēdu. Un katrai pēdai ir tikai pieci pirksti, un katra pirksta galā ir tikai viens nags...» Un tālāk: «Tāpēc radība, kurai dots cilvēka izskats, bet nav dota uzbūve saskaņā ar šeit minēto, nav cilvēks. Tas nav vīrietis, un tā nav sieviete. Tam apzīmējums ir: Dieva zaimošana un ņirgāšanās par īsteno Dieva radījumu, un tas mūsu Kunga skatienam nav panesams!»
Jutos gluži satriekts. Dieva zaimošana!... Sava bērna mūžā man līdz nelabumam nācās iegaumēt, ka nav nekā briesmīgāka par to ... Kas gan varētu būt tik briesmīgs mazajā Sofijā? Viņa taču ir visparastākais skuķis, ja nu vienīgi — labāka un drošsirdīgāka par citiem. Bet Radības gramata ir teikts, ka...
Nē, tekstā noteikti ir kļūda! Tas nevar būt, ka viena nieka pirkstiņa dēļ (kaut vai divu! — meitenes otrai kājai droši vien arī ir seši pirksti) Sofija tā Kunga skatienam «nav panesama» ...
Traki dīvaina bija man apkārtesošā pasaule.
Otrā nodaļa
1
Mājupceļam izvēlējos savu veco maršrutu. Aizvien vairāk un vairāk koku trāpījās man ceļā. Nošļūcu lejup no uzbēruma krants un atrados uz šauras takas, pa kuru reti kāds staigāja. Nemierpilns
lūkojos visapkārt, cieši sažņaudzis naža spalu. Vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt laukā no šī biezokņa. Biju dzirdējis, ka mūsu apkārtnē ne reizi vien iemaldījušies plēsīgi zvēri. Arī šeit varēja uzbrukt mežonīgs kaķis vai suns. Man par laimi ceļu šķērsoja vienīgi sīki dzīvnieciņi: mani ieraugot, tie bailēs aizmuka. ^
Apmēram pēc jūdzes es iznācu pie iekopta lauka: no šejienes jau varēju ieraudzīt mūsu māju. Caur mežmalu pielavījos tuvāk ciemam, slēpdamies aiz nožogojumiem, šķērsoju visus tīrumus, izņemot pēdējo, un atkal uzmanīgi vēroju: vai tikai kāds nav pamanījis, no kurienes es nāku. Neviena, izņemot veco Džeikobu, tuvumā nebija. Džeikobs pagalmā ārdīja mēslus. Kolīdz viņš uzgrieza man muguru, klusiņām šķērsoju laukumu, kas atdalīja mani no mājas, iekāpu pa logu un zibenīgi nozudu savā istabā.
Nav nemaz tik vienkārši iedomāties māju, kurā es dzīvoju, ja ne reizes neesat to redzējuši. Kopš tā laika, kad mans vectēvs Eliass Strorms uzcēla mājas vecāko pusi, tai daudzkārt tika piebūvētas klāt jaunas istabas, verandas un dažādas palīgtelpas. Tagad mājas vienā galā bija izkārtojušies šķūņi, klētis un steliņģi, bet otrajā galā atradās ēdamistabas, viesistabas un palīgstrādnieku mitekļi. Abi gali stipri vien izvirzījās uz priekšu un bezmaz saslēdzās ap rūpīgi veidoto dārzu galvenās ēkas priekšā.
Mūsu māja — līdzīgi citām būvēm ciematā — bija celta no rupji tēstiem baļķiem. Tā kā māja bija vecākā ciematā, tās sienās varēja sameklēt papilnam šķirbu un plaisu, kuras mēdza aizlāpīt ar ķieģeļiem un akmens šķembām. Šo lāpāmo materiālu vietējie ieguva drupās, kas bija atlikušas no Izmirušo mājokļiem. Apmesta skalu pinuma starpsienas atdalīja istabas vienu no otras mājas iekšienē.
Vectēvs, kādu es viņu iztēlojos, klausīdamies tēva atmiņās, fanātiski ticējis dievišķo baušļu nemaldī-gumam un svētumam. īsteno vectēva portretu man izdevās sastādīt pa gabaliņam krietni vēlāk: daudz skaidrāku nekā bērnībā, toties stipri atbaidošāku ...
Eliass Strorms šeit ieradās no rietumu krasta. Iemesls, kāpēc viņam nācies mainīt dzīvesvietu, bija meklējams, kā viņš pats mēdza teikt, — «rietumkrasta iedzīvotāju miesaskārībā», kas, savukārt, neatbilda Eliasa gribai dzīvot saskaņā ar Dieva norādēm. Pa ausu galam man toreiz gadījās dzirdēt, ka vectēva tuvinieki nav varējuši satikt ar viņu, tādēļ piespieduši to pamest dzimto pusi. Kā arī tas nebūtu, vectēvs atbrauca šurp — uz Vaknuku — ar visu savu iedzīvi. Tad viņam bija četrdesmit pieci gadi.