— NORMA ir Dieva Tēva radītais vaigs un miesa, — ātri nomurmināju.
— Ahā, zini gan! Un zinādams vēlējies pārtapt mutantā?! Tu — mans dēls — apgānīji svētumu! Mūsu mājā! Miesīgam tēvam klātesot! Un kas ir mutants?
— Ko Dievs un cilvēki nolādējuši, — bēru kā pupas galvā sen iedzītus vārdus.
— Gribēji, lai no tevis visi novēršas?! Jā?
Nodūris acis, stāvēju un klusēju: atbilde neko
negrozītu.
— Meties uz ceļiem! — tēvs pavēlēja. — Visi uz ceļiem! Lūgsim Dievu!
Ar visiem kopā es noslīgu uz ceļiem. Ausīs ieskanējās tēva skaļā balss:
— Tā ir mūsu vaina, Augstais Kungs! Mēs bijām par kūtru ieskaidrot līdz galam Tavu gribu šim aplamim! Tāpēc lūdzamies: dāvā mums piedošanu!...
Dažbrīd šķita: lūgšana nekad nebeigsies. Beidzot tēvs bilda: «Āmen!», — un visi piecēlās kājās. Arī es piecēlos un dzirdēju tēva stingro balsi:
— Dodies pie sevis un lūdz Dievu! Lai dāvā apžēlošanu, kuru tu neesi pelnījis, bet kuru Dievs savā gādībā varbūt tomēr tev neliegs! Ej! Pēcāk atnākšu pie tevis.
Naktī, kad mugura pēc tēva apmeklējuma tik ļoti vairs nesāpēja, ilgi nevarēju aizmigt: domāju un domāju. Tā bija skaidra patiesība, ka nekādu trešo roku es sev nevēlējos, un ... Un kaut arī būtu vēlējies? Kas par to? Ja mirkļa iedoma jau ir zaimi, — tad kā gan es justos, ja manā uzbūvē kaut kas tāds būtu? Piemēram... Piemēram, lieks kājas pirksts!...
Miegs bija stiprāks par mani. Es redzēju sapni.
Mēs visi bijām sapulcējušies pagalmā, uz mata kā pēdējā šķīstīšanās ceremonijā: todien centrā stāvēja mīļš, tikko piedzimis telēns, blisinādams acis uz tēva nazi. Nu tajā vietā atradās maza meitenīte... Sofija! Viņas kājas bija basas. Tramīgi lūkodamies visapkārt, skuķēns izmisis pūlējās vienu pēdu pabāzt zem otras pēdas. Mēs visi klusējām. Sofija skrēja no cilvēka pie cilvēka, lūdza mūs iežēloties, taču neviens pat nepakustējās, pat sejā neizmainījās. Mans tēvs lēnām tuvojās meitenītei, un nazis laistījās rīta saulē. Sofija izmisumā sāka svaidīties, asaru straumes plūda pa viņas šausmās pārvērsto seju. Tēvs satvēra Sofiju tāpat, kā toreiz bija satvēris telēnu, mēs korī uzsākām himnu: soģa roka sažņaudza nazi... Nozibēja asmenis, pēdējo reizi atstarodams kaparsarkanās saules vaigu, jo tūlīt pat no Sofijas pārgrieztās rīkles izšļākušās asinis aizklāja to ...
Ja Džons un Mērija Venderi būtu mani redzējuši, kad es nākošajā dienā pamodos vienās asarās, ar kaklā iestrēgušu balsi un vēl ilgi turpināju gulēt tumsā, iestāstīdams sev, ka tas bija tikai sapnis! ... Tad viņus vairs nenomāktu bažas, ka varu izpļāpāt viņu meitiņas noslēpumu.
Ceturtā nodaļa
1
Laiks, par kuru jums tagad stāstu, man bija pārejas posms uz jaunu, vairāk apjēgtu dzīvi. Atkārtojās notikumi, kādus pa vienam gadījās izbaudīt jau agrāk, taču tagad tie it kā apvienojās kodā, iegūdami pilnīgi citu nozīmi. Pa to starpu gadījās arī kaut kas vēl nebijis.
Pirmais tāds notikums bija mana sastapšanās ar Sofiju. Pēc tam Akselonkulis nejauši uzzināja, kas saista mani un manu māsīcu Rozalindu. Akselonkulis (par laimi — viņš — nevis kāds cits) uzdūrās man tieši tad, kad es divtērzēju ar māsīcu.
Iespējams, ka tas bija pašsaglabāšanās instinkts, kurš spieda mūs abus ar Rozalindi cītīgi slēpt no pārējiem mūsu kontaktēšanos, jo ar prātu mēs vēl neaptvērām mums draudošās briesmas. Kad tēvocis mani pārsteidza, es sēdēju līdzās siena kaudzei un skaļi kaut ko pie sevis murmināja. Nemēģināju laisties lapās vai taisnoties. Tēvocis klusēdams pastāvēja man aiz muguras, tad es pagriezos pret viņu, un mūsu acis sastapās.
Akselonkulis bija garš, spēcīgs vīrietis. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņu strādājam, man šķita, ka viņa pirksti saplūduši kopā ar instrumenta rokturi. Nu viņš stāvēja man aiz muguras savā iemīļotajā pozā, smagi balstīdamies uz resnas bozes, kuru viņš lietoja nepareizi saaugušās kājas dēļ. Viņa melnās uzacis bija sarauktas, bet iedegusī seja izskatījās rāma, bez naida, ja nu vienīgi zinātkāra ...
— Sveiks, Dāvi! — viņš mīļi uzrunāja. — Ar kuru tad tu tik jautri tērzē? Droši vien ar pašu nelabo vai rūķiem, — sazin nu, ko jūs, puikas, izdomājat? Bet varbūt ar zaķiem, — to mūsu pusē netrūkst! Ko?
Es noliedzoši pakratīju galvu.
Viņš nosēdās līdzās man, pakodīja zāles stiebru un, pētījoši ielūkojies man acīs, jautāja:
— Vai vienam pašam tev nav garlaicīgi?
Es atkal noliedzoši pamāju ar galvu.
— Man šķiet, ka daudz interesantāk ir tērzēt ar citiem bērniem ... Neizsakāmi interesantāk, — viņš piebilda, — nekā tupēt šeit — vientulībā — un murmināt kaut ko zem deguna. Ko?
Mirkli svārstījos ... Bet tas taču ir mans tēvocis — Akselonkulis — pats labākais draugs!
— Es ... nerunāju pats ... pats ar sevi... — nedroši iesāku.
— Ar kuru tad? — tēvocis nobažījies jautāja.
— Ar ... Ar paziņu ... Precīzāk — ar meiteni, — es izlaboju.
— Ar kuru tieši?
— Ar Rozalindi.
Brīdi klusējis, viņš manī tā savādi paskatījās.
— M-mjā ... Bet Rozalindi šeit kaut kā nemana. — Viņš turpināja skatīties tieši man acīs, un tad es nolēmu visu viņam izskaidrot.
— Šeit viņas tik tiešām nav. Viņa ir savā mājā. Atvainojos, es gribēju sacīt — netālu no mājas, uz koka, maziņā zaru būdā, kuru viņas brāļi birzī uzbūvējuši. Viņai ļoti patīk slēpties tur! — izsaucos.
Sākumā tēvocis netika gudrs, ko īstenībā es domāju, un manu stāstījumu uztvēra kā rotaļu. Beigu beigās man tomēr izdevās ieskaidrot viņam lietas būtību. Onkuļa sejas izteiksme acumirklī izmainījās.
Tik nopietnu es viņu vēl nekad nebiju redzējis. Viņš atkal īsu bridi klusēja, kaut ko apdomādams, un tad ievaicājās:
— Klau, Dāvi, vai tu mani neapcel? Tu taču to visu neizdomāji? Tu... tu nupat pastāstīji visu, kā ir?
— Nu, protams, kā ir! — pārliecinoši sacīju.
— Bet tu nevienam ... nevienam, izņemot mani, to visu neesi stāstījis?
— Zināms, ka nē. Tas bija mūsu noslēpums. Tā interesantāk.
Viņš izspļāva zāles stiebru un nopūtās. Man šķita, ka atviegloti. Bet tad viņš no jauna uzlūkoja mani, un tēvoča seja izskatījās pavisam nopietna, drūmi nopietna.
— Dāvi, — Akselonkulis sacīja, — vai tu man vari ko apsolīt?
— Ko tieši apsolīt, tēvocīt? — jautāju.
— Lūk, ko, zēn, — viņš turpināja, lūkodamies manī tikpat nopietni un drūmi. — Vēlos, lai tas arī turpmāk paliktu noslēpums. Apsoli man, ka tu nevienam ... Vai saprati? nevienam nestāstīsi to, ko nupat izstāstīji man. Nevienam un nekad, Dāvi! Ļoti svarīgi, lai tu saprastu, manu zēn, aptvertu, ka tas nav joks. Un tagad ... Un tagad tava uzvedība, Dievs pasarg, nedrīkst būt par ieganstu, lai kāds tevi sāktu turēt aizdomās par to, ko tu man šodien uzticēji. Vai apsoli Akselim, Dāvi? ...
Nu viņa balss bija raižu pilna, drūma, nomācoši uzstājīga. Tas mani izbrīnīja: Akselis agrāk šādi ar mani nemēdza runāt. Tikko es biju apsolījis klusēt, manī uzbangoja sajūta, ka apņemšanās neizpaust noslēpumu faktiski ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Kamēr es pārliecināju tēvoci, ka visu turēšu mēmā noslēpumā, viņš nenolaida no manis acis, līdz beidzot piekrītoši pamāja ar galvu, sajutis manu neliekuļoto
attieksmi pret viņa vārdiem. Ar stingru rokasspiedienu mēs abi apstiprinājām mūsu vienošanos, un Akselonkulis sacīja: