— Vispār būtu bijis labāk, ja tu. . . aizmirstu
to... Aizmirstu, kā t о dara. »
— Man, Akselonkul, droši vien neizdosies aizmirst! ... — brīdi padomājis, vaļsirdīgi atzinos. — Jo tas... Tas taču pastāv īstenībā. Tāpēc izdzēst to no atmiņas — tas ir tikpat kā... — Nekādi nevarēju atrast īsto vārdu, lai paskaidrotu viņam manas un Rozalindes «divtērzēšanas» būtību.
— Tas ir tikpat kā aizmirst, ka tu proti runāt vai klausīties? — viņš pajautāja.
— Jā ... gandrīz, — pamāju ar galvu.
Viņš atkal mazliet aizdomājās.
— Tu dzirdi vārdus skanam savas galvas iekšienē? . .. Pašā iekšienē?
— Ne gluži. Nav tā, ka es tos dzirdētu vai redzētu. Tie ... Tie ir kā ēnas, un, ja šos vārdus vēl skaļi izrunā, — ēnas paliek skaidrākas. Es tās varu pat atšķirt!
— Bet varbūt nemaz nav tik nepieciešams skaļi izrunāt vārdus, kā tu to darīji, kad es tevi sastapu, ko? Dāvi?
— Jā, zināms, ka nav... Tikai dažreiz tas palīdz ... Nu ... ir vieglāk noraidīt savu domu!
— Un palīdz šādu divtērzēšanu izvērst līdz pārāk lielām briesmām jums abiem, Dāvi! — smagi nopūtās tēvocis. — Gribu, lai tu man vēl kaut ko apsoli: tu nekad vairs nedrīksti izrunāt šos vārdus skaļi! Saprati?
— Es centīšos, Akselonkuli! Ja tas ir tik svarīgi ... — paraustīju plecus.
— Būsi vecāks — gan jau sapratīsi, kāpēc tas ir tik svarīgi, — viņš domīgi noteica. — Un vēl! Katrā ziņā piespieda Rozalindi, lai viņa apsola tev ievērot šo pašu piesardzību. Dzirdi?
Nolēmu viņam neko neteikt par pārējiem, jo manīju, cik ļoti tēvoci uztrauca mans stāstījums par vienu pašu Rozalindi. Bet sevī nospriedu, ka jāpanāk, lai visi mūsējie apsola man to, ko es pats apsolīju tēvocim Akselim.
Akselonkulis vēlreiz stingri sarokojās ar mani, un es papūlējos atbildēt viņam ar tikpat vīrišķīgu rokasspiedienu: par zīmi tam, ka doto vārdu nemūžam nelauzīšu.
Tās pašas dienas nogalē es pastāstīju Rozalindei un visiem pārējiem par savu sarunu ar tēvoci. Un man likās, ka tā trauksme, ko šī saruna iezvanīja manī, darīja tramīgus arī visus pārējos. Esmu pārliecināts: kāds no mums jau juta sev pievērstu vērojošu skatienu, dzirdēja čukstus izteiktas aizdomas, un tas viss instinktīvi spieda mūs neizrādīt savstarpējo varēšanu apmainīties domām... Kamēr es netiku tērzējis ar onkuli, mēs nekad šo «varēšanu» neapspriedām: katrs neapzināti darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu, un mūsu rīcība nebūt nebija vārdiska iepriekšvienošanās. Tēvocis ar savu uzstājīgumu pastiprināja neskaidro briesmu nojautu. Lai gan mūsu prāts šo nojautu pat nemēģināja izkristalizēt (mēs vēl neaptvērām, no kā jābaidās un kādēļ), — tā kļuva skaudrāka, reljefāka, un, kad es centos iedvest visiem pārējiem to uzstājību, ar kuru Akselis vēlējās izdabūt no manis solījumu paturēt visu noslēpumā, tad nebija nesaprašanas vai pretspara. Gluži otrādi: viņi, ka sarunājuši, tūdaļ pat bez iebildumiem piekrita manam brīdinājumam. Ikviens labprāt apsolīja neizpaust noslēpumu, un visiem bija tāda sajūta, it kā mēs būtu atsvabinājušies no kāda sen uzgūluša smaguma. Lūk, tā bija mūsu pirmā vārdiskā iepriekš vienošanās domās!
Pirmo reizi mēs visi kopā pieņēmām konkrētu lēmumu, un tas, manuprāt, bija sākuma posms to notikumu ķēdē, kas izolēja mūs no vietējiem iedzīvotājiem. Iezīmējās robeža starp mums un viņiem, lai gan toreiz mēs, protams, nesapratām un arī nevarējām saprast, cik izšķirošs bija šis pats pirmais solis ...
Tā nu iznāca, ka jau pieminētais notikums sakrita ar citu notikumu: bruņotu uzbrukumu no džungļiem.
Kā vienmēr līdzīgās reizēs, iepriekš sīki izdomāta pretošanās plāna Vaknukā nebija. Ciema iedzīvotāji bija sadalīti vienībās, un pēc trauksmes signāla visiem pieaugušajiem vīriešiem vajadzēja pulcēties noteiktās vietās un tur arī izlemt, kā atsist uzbrukumu. Ar sīkajām bandām parasti tika galā diezgan viegli, bet, ja džungļu ļaudis apvienoja un vadīja kaujā jēgpilns vadonis, tad gāja smagi. Uzbrucēji jau uz robežas viegli pieveica nelielās zemessargu vienības un, nesastopot nopietnu pretestību, postīja un laupīja bezmaz vai divdesmit piecu jūdžu rādiusā.
Šoreiz vaknukiešus bandītiskais uzbrukums nepārsteidza nesagatavotus: ļoti daudziem bija bises, turpretī sirotājiem galvenokārt naži, stopi un bultas. Viņu nedaudzās reiz nozagtās bises bija vecas un nolietotas. Un tomēr pieveikt džungļu iemītniekus bija grūti: viņi prata daudz veiklāk slēpties mežā, arī kāvās gods godam, tāpēc noķert tos un piespiest uz atklātu cīņu izdevās tikai piecpadsmit jūdzes no robežzonas.
Iebrukums, cīniņš, pakaļdzīšanās — tas taču ir visu zēnu sapnis! Džunglisti atradās ne tālāk kā septiņas jūdzes no Vaknukas, un mūsu pagalms bija zemessargu pilns. Pašā pirmajā uzbrukuma dienā tēvu ievainoja rokā. Patlaban viņš palīdzēja organizēt brīvprātīgos; vairākas dienas pagalmā rindojās jaunatnācēju vienības, un sievietes pavadīja zemessargus uz cīņu ar asarām acīs. Lūk, aizsoļo pēdējā vienība, un tai līdzi — visi mūsu fermas strādnieki! Pagalmā iestājās dīvains klusums... Pēc kāda laika ataulekšoja vientuļš jātnieks un aizelsies pavēstīja mums par sekmīgu kauju un bandītu bēgšanu un par to, ka daži laupītāju barveži esot saņemti gūstā.
— Laidās lapās! Pēdas vien nozibēja! — jātnieks beidza savu īso stāstu un auļoja tālāk ar priecīgo ziņu.
Tajā pašā dienā neliela jātnieku vienība iegriezās mūsu pagalmā. Viņiem līdzi bija divi sagūstītie barveži. To padzirdējis, metu pie malas darāmo un skrēju skatīties gūstekņus. Sākumā jutos vīlies, viņus ieraudzījis. Pēc tā, ko biju dzirdējis par piedzīvojumiem Džungļos, es cerēju ieraudzīt nezvērus ar vismaz divām galvām, spalvām apaugušus, ar duci roku un kāju, līdzīgus astoņkājiem. Bet ieraudzīju divus no skata parastus bārdaiņus, — tiesa, baismīgi netīrus un noskrandušus. Viens no viņiem bija īsts sīku-lis ar sarainiem kušķainiem matiem: mati slējās gaisā, it kā kāds būtu mēģinājis tos apgriezt ar trulu nazi. Otro gūstekni ieraugot, man pat elpa aizravas. Es burtiski apstulbu un nenovērsu no viņa acis, jo... Jo, ja viņu apģērbtu daudzmaz pieklājīgi un rūpīgi noskūtu bārdu, viņš būtu mana tēva precīza kopija ...
Barveža skatiens mirkli kavējas pie manis. Viņš stingri ieskatījās man sejā, un viņa acīs uzplaiksnīja dīvaina izteiksme, kas mani vienlaicīgi atbaidīja un saistīja ...
Radās sajūta, ka viņš tūdaļ man kaut ko sacīs, taču šajā brīdī no mājas iznāca tēvs ar ļaužu pulciņu.
Tēvs apstājās uz lieveņa pakāpiena un ar veselo roku pamāja jātniekiem. Tad viņš tāpat kā es ieraudzīja šo cilvēku. Pāris sekundes tēvs cieši jo cieši lūkojās gūsteknī, un pēkšņi asinis atplūda no viņa sejas: manu acu priekšā tēvs kļuva pelēks.
Es zibenīgi pavēros uz tēva «dubultnieku»: barveža vaibsti mani šausmināja. Nekad agrāk nebiju sastapis tādu niknsirdību, — tik mežonīgu savā kailajā atklātībā: grumbas izķēmoja seju ap acīm un lūpām, zvēriskā naidā atņirdzās zobi. Šo pēkšņo ļaunuma uzliesmojumu sajutu kā pļauku. Biju sastapies ar kaut ko tādu, ko vēl nepratu apzīmēt, ar kaut ko neizprotamu un tik drausmīgu, ka šī nezvēram līdzīgā seja uz visiem laikiem iespiedās manā atmiņā.
Tēvs — joprojām bāls kā kaļķis, ar veselo roku ieķēries durvju stenderē, pievērtām acīm — dažas sekundes vēl palika šai pozā, tad pagriezās un veča soļiem ievilkās mājā.
Viens no sargiem pārgrieza virvi, ar kuru gūsteknis bija savaigots. Džungļu vīrs izstaipīja rokas un plecus, un es tikai tagad sapratu, ar ko viņš atšķīrās no normāliem ļaudīm. Viņš bija vismaz centimetrus četrdesmit garāks nekā visi apkārtstāvošie. Tomēr slaidais un spēcīgais augums vēl nebija nekāda «velna būšana». Velna būšana slēpās kājās: nedabiski garās un tikpat tievās kā rokas! Arī rokas bija neproporcionāli izstīdzējušas. Garās ekstremitātes vērta gūstekni līdzīgu zirneklim.