«Ja piespiedīšu Čereviku atdot tev Parasku, vai tad atlaidīsi vēršus par divdesmit?»
Gricko apmulsis paskatījās čigānā. Tumšajos vaibstos bija kaut kas ļauns, dzēlīgs, viltīgs, bet arī augstprātīgs: cilvēkam, kas tajos ielūkojās, vajadzēja atzīt, ka šajā dīvainajā radījumā
verd varenas īpašības, kuras šai zemē var atsvērt tikai ar vienu maksu — karātavām. Vienmēr dzēlīgi smaidošā mute gluži pazuda starp degunu un smailo zodu, šaurajās, bet kā uguns spožajās acīs un sejas vaibstos nepārtraukti šaudījās izdomu un viltību zibeņi — tas viss it kā vēlējās tikpat dīvaina, pavisam neparasta apģērba, kas arī šim patiesi bija mugurā. Tumši brūnais kamzolis izskatījās tāds, kas šķita, ja tam pieskartos, viņš sairtu putekļos; garas, pāri pleciem nokārušās matu pinkas; zābaku driskas, uzvilktas uz basām kājām — tā vien likās saaugam ar viņu vienā, īpatā radījumā.
«Ne tikai divdesmit, par piecpadsmit atdošu, ja tu nesamelo!» attrauca puisis, nenovērsdams no čigana pētītāju skatienu.
«Par piecpadsmit? Oi, labi! Tad tikai neaizmirsti, ka par piecpadsmit! Se tev piecnieks uz rokas!»
«Bet ja piekrāpsi?»
«Piekrāpšu — rokas nauda tava!»
«Labi! Nu, tad sit saujā!»
«Lai notiek!»
VI
Vai, posts! Un taisni šinī bi-īdi nāk Romāns, lai sadotu tā, ka iekšas apgriežas; nu arī jums, pan Homo, nebūs vis pa jokam,
No mazkrievu komēdijas.
«Nāciet šurp, Afanasij Ivanovič! Te, lūk, žogs tāds pazemāks. Celiet vien droši kāju, nebaidieties: mans stulbenis un arī svainis aizgāja pa nakti pārgulēt zem vezumiem, lai mos- kaļi kaut ko nenočieptu.» Tā Cerevika bargā dzīves biedrene mīlīgi drošināja priestera dēlu, kas pabailīgi knibinājās aiz žoga. Nu šis saņēmās, uzrausās uz riķiem un it kā baiga, izstīdzējusi parādība rēgojās tur labu laiku, acīm meklēdams vietu, kur drošāka nolēkšana, un beidzot ar lielu troksni iegāzās garajā zālē.
«Ai nelaime! Vai tikai kaut ko nesagrūdāt, nenolauzāt, pasargi dievs, sev kakla?» uztraukusies bažījās Chivra.
«Kuš! Nekas, nekas, mīļā Chavronja Ņikiforovna,» caur sāpēm čukstēja priestera fiēls, kājās sliedamies: «protams, gan jāatskaita sadzeldinājumi, kas nākuši no nātrēm — no viņas, čūskveidigās zāles, — kā par šo jauno augu mēdza izsacīties nelaiķis virspriestera tēvs.»
«Iesim nu istabā; tur nav neviena. Bet es, Afanasij Ivano- vič, jau sāku domāt, ka jums bakas vai vēdergraizes piesitušās: nav un atkal nav. Kā tad nu dzīvojat? Dzirdēju, ka tagad tēva kungam ne mazums visādu labu mantu pieveduši!»
«Tīrie nieki, Chavronja Ņikiforovna: par saviem pūliņiem tētiņš saņēma vasarāja maisu piecpadsmit, prosas četri maisi; tā ap simt kukulīšu, bet vistas, ja sāks skaitīt, tad ne piecdesmit gabalu nesanāks; un olas pa lielākai tiesai jau sapuvušas. Bet patiesi saldenas dāvanas, lai sacītu par piemēru, gaidām saņemt vienīgi no jums, Chavronja Ņikiforovna!» turpināja priestera dēls, viņu glaimīgi aplūkodams un pievirzīdamies tai tuvāk.
«Te, lūk, jums būs dāvana, Afanasij Ivanovič: biezpiena bumbulīši, kviešu ķiļķeni, rausīši ar magonēm,» viņa sacīja, celdama galdā bļodas un valšķīgi aizmetinādama savu it kā nejauši atpogājušos jaku.
«Varu saderēt, ka to visu pagatavojušas pašas viltīgākās Ievas dzimuma rociņas,» noteica priestera dēls, sākdams iebaudīt boršču, kurā peldēja brangas zivju gaļas klimpas, ar otru plaukstu biezpiena bumbuļus tuvāk virzīdams. «Un tomēr, Chavronja Ņikiforovna, mana sirds alkst no jums ēdiena, kas būtu saldāks par visiem ķiļķeniem.»
«Tad jau nemaz vairs nezinu, kāda ēdiena jums vēl gribētos, Afanasij Ivanovič!» izlikdamās nesaprotam, atbildēja miesās pilnīgā daiļava.
«Saprotams, jūsu mīlestības, nesalīdzināmā Chavronja Ņikiforovna!» čukstus izdvesa priestera dēls, vienā rokā vēl turēdams biezpiena bumbuli, bet ar otru apķerdams viņas plato augumu.
«Dievs zina, ko tik jūs izgudrosiet, Afanasij Ivanovič,» Chivra it kā kautrīgi nolieca galvu. Nupat, tā vien liekas, sāksiet vēl bučoties!»
«Kas uz to attiecas, tad teikšu jums kaut vai par sevi pašu,» atsāka priestera dēls: «manā iedabā, lai sacītu par piemēru, jau, kad biju vēl bursā, kā šodien atceros. . .» Sinī brīdī sētā sacēlās liels tracis: rēja suņi, un kāds vālēja vārtus. Chivra izmetās pa durvīm, bet tūliņ bija atpakaļ, pagalam nobālusi. «Afanasij Ivanovič, nu abi esam postā: pie vārtiem graujas vesels bars, un tā vien liekas, ka arī svaiņa balss …» Priestera dēlam biezpienā bumbulis iesprūda kaklā … Acu āboli izvēlās uz āru, it kā nupat tam ar savu parādīšanos būtu atklājies kāds viņas pasaules nepieņemtais. «Lieniet te augšā!» dvesa pārbijusies Chivra, norādīdama uz dēliem, kas bija piekabināti gandrīz pie pašiem griestiem un apmētāti dažādām saimniecības grabažām. Briesmu tuvums atmodināja mūsu varoņa drosmi. Kaut cik atjēdzies, viņš atspērās pret lāvu un no turienes uzmanīgi novietojās uz dēliem. Bet Chivra cik spēdama steidzās pie vārtiem, jo graušanās kļuva aizvien bargāka un nepacietīgāka.
VII
Bet te jau notiek brīnumu lieta!
No mazkrievu komēdijas.
Tirgū bija gadījies kaut ķas neizprotams: visās malās sāka runāt, ka kaut kur starp mantām esot parādījies sarkanais kamzolis. Vecajai baranku pārdevējai rēgojies tāds kā pats nelabais — cūkas izskatā; viņš nemitēdamies locījies ap vezumiem, kā ko meklēdams. Par to drīz vien dzirdēja jau visos aprimušās nometnes kaktos un tam neticēt būtu tīfais noziegums, kaut arī baranku pārdevēja, kuras pārvietojamā bodīte atradās līdzās krodzinieces teltij, jau visu dienu locījās bez kādas jēgas un ar kājām atdarināja savas našķu preces veidojumu. Sīm valodām vēl pievienojās pārspīlētas runas par brīnumu, ko pagasta rakstvedis redzējis sagruvušajā šķūnī, tāpēc, naktij iestājoties, visi spiedās viens otram tuvāk; miers bija pagalam, un bailes nejāva nevienam acis aizvērt; bet tie, kas nevarēja skaitīties pie visai drošsirdīgiem, ja vien bija iespējams atrast patvērumu zem jumta, uzmeklēja paziņu istabas. Starp pēdējiem bija arī Cereviks ar savu svaini un meitu, un tie nu līdz ar daudziem citiem, kas iūdzās, lai atjauj pārnakšņot istabā, tagad bija sacēluši spēcīgo brīkšķi un tik Joti sabaidījuši mūsu Chivru. Svainis jau likās krietni iereibis. To skaidri pierādīja viņa apbraukšana divas reizes apkārt sētai, kamēr beidzot atrada savu māju. Arī viesi likās esam pilnā, jo tie bez kautrēšanās iebrāžas istabā, saimniekam pa priekšu. Un, kad šie sāka čamdīties pa visiem istabas kaktiem, Čerevika laulene sēdēja kā uz adatām. «Klau, svai- niene!» ienācis iesaucās svainis. «Vai tevi joprojām drudzis krata?» «Jā, nejūtos visai labi,» atteica Chivra un uzmeta nemierīgu skatienu dēļiem, kas karājās pie pašiem griestiem. «Dzi', vecen, ej, paņem no vezuma vērpeli!» svainis uzsauca savai sievai, kas arī bija atbraukusi reizē ar citiem. «Iedzersim kopā ar labiem ļaudīm, teikt, tās sasodītās tenkas mūs tā sabiedējušas, ka kauns atzīties. Mēs, taču, brāli, dievs sodi, par niekiem vien šurp esam atbraukuši!» viņš turpināja, iekampis no māla krūzes. «Es dodu ķīlām jauno cepuri, ja sievas nav mūs vienkārši izsmējušas. Un ja arī patiesi bijis pats velns, — kas tad īsti ir velns? Uzspļaut viņam uz čupras! Un ja kaut šai brīdī viņam iepatiktos ierasties, lūk, šai vietā, teikt, manā priekšā — lai tad mani sauc par suņa dēlu, ja es nepagrūstu viņam pigu zem deguna!» «Kāpēc tad tu uzreiz nobālēji pār visu ģīmi?» iesaucās tas viesis, kas bija galvas tiesu lielāks par citiem un vienmēr centās pierādīt savu drosmi. «Es? … dievs, tēvs! Vai tu sapņo?» Viesi sāka smieties. Runīgā drosmaņa sejā atplaiksnījās apmierinājuma smaids. «Ko viņam tagad bālēt,» atsāka kāds cits: «vaigi tam izplaukuši kā magone; tagad viņš vairs nav Cibulja, bet biete, vai vēl labāk — pats sarkanais kamzolis, kas tik briesmīgi sabaidīja ļaudis.» Vērpele apvirzījās galdam apkārt, un viesi kļuva arvien jautrāki. Tad mūsu Cereviks, ko jau sen vajāja sarkanā kamzoļa jautājums, nedodams viņa ziņkārajam garam ne mirkli miera, piestāja svainim. «Esi tik laipns, svaini, pasaki tu man; es te lūdzos un nevaru izlūgties, kas tur īsti ir ar to nolādēto kamzoli?»