— Viņš apmētāja ar dubļiem visus, kas pagadījās pa ķērienam. Tomēr reizēm bija vīrs uz goda. Diezin ko viņš tagad dara?
— Kas šim kaitēs, — dzīvo tāpat pa vecam, valdot skolu.
— Vajadzētu kādreiz aiziet ciemos, — Jāzeps nolemj, — un prātīgi ar viņu aprunāties.
— Cik tad nu Paunvere tālu. Kādudien aizej.
— Jā, būs jāaiziet kādu dienu. Man tur ir arī daudz citu vecu paziņu. Vai skroderis Kīrs vēl dzīvo Paun- verē?
— Jā, turpat.
— Vai tu nezini, māt, vai tas sarkanmatis, pag, kā
viņu sauca, laikam par Adniēlu, vai tas ari vēl dzīvo Paunverē?
— Kas to lai zina. Viņi tur visi ar sarkanām galvām. Bet laikam jau dzīvo turpat, kur agrāk. Nav dzirdēts, ka būtu aizvākušies tālāk.
— Sis Adniēls… — Totss grib kaut ko sacīt, bet atkal iesmejas un patirina kāju zem segas. — Sis Adniēls bija briesmīgi jocīgs puika. Reiz, kad pie viņiem svinēja kristības … hm-hm-hm …
Jāzeps nomet papirosu uz klona, pārvelk segu pār galvu un smejas kā negudrs.
Kā jau zināms, šodien viņš vairs neiziet ārā, bet paliek gultā un, kā jau slimniekam pienākas, izguļ slimību. Toties jo rosīgāka ir viņa darbošanās nākamajā dienā. Viņš atkal apmaina spieķi pret pātagu, ar ko laiku pa laikam uzšauj pa saviem lepnajiem zābakiem. Tagad viņš kūtī un rijā ierodas nevis kā vērotājs, kā cilvēks, kas vēlas iepazīties ar apstākļiem, bet gan kā saimnieks un pavēlnieks. Kalpam un kalponei tiek dotas dažas pavēles, kas viņiem jāizpilda nekavējoties. Kalpu viņš dēvē par Ivanu, kalponi — par Avdotju.
— Ir gan varen jestrs kungs tas mūsu jaunais saimnieks, — kalps saka kalponei, kad Jāzeps aizgājis. — Jods zina kādēļ viņš mani sauc par Ivanu? Kas es par Ivanu? Mans vārds ir Miķelis.
— Bet mani viņš nosauca … — kalpone pūlas atcerēties, — pag, kā nu tas bija? Totja. Iedomājies: Totja. Senāk saucos par Mari, bet tagad — Totja.
— Nu, protams, ka Totja, nesāksi tak ar jaunkungu strīdēties, — secina kalps. — Diezin kāpēc šis tā pievelk kāju? It kā būtu gaudena, vai… Un valkā tādas jocīgas bikses … Ar ādas dibenpusi… Tiešām jocīgi. Un stilbi tik tievi kā sērkociņi. Vai redzēji, kādi viņam zābaki?
Tā kalps un kalpone vēl ilgi apspriež jaunkunga apģērbu, tad kalps iejautājas:
— Kā tu domā, vai viņš tagad pārņems saimniecību savā valdīšanā?
— Tad mums te vairs nebūs dzīves, — Totja skumīgi novelk. — Re, jau tagad noteica, ka jāpadarot «nekavējoties».
— Ja, ja, tāda jau laikam lieliem kungiem paraša.
Jāzeps, kurš pastarpām jau ir paspējis ielūkoties
stalli, atgriežas pie runātājiem.
— Ivan, — viņš bargi saka. — Zirga steliņģī tūlīt jāiztīra mēsli. Nekavējoties …
Pēc tam viņš ieiet kambarī un sāk izkravāt mantas no čemodāniem un saiņiem. Kā čemodānos, tā saiņos atrodas visdažādākās mantas. Starp citu, tur ir arī uzvalks, garie svārki, apkakles, aproces, kaklasaites, vairākas kārbas papirosu, kādas sievietes fotogrāfija un divas pātagas. Un vēl daudzas mazas, papīros ievīstītas lietiņas, kuras īpašnieks neizsaiņo, bet tāpat ietītas saliek uz galda un krēsliem. Kādā sainītī ir dāvana mātei: liels, krāsains lakats ar garām bārkstīm un sudraba adāmās adatas. Tēvs saņem lielu kārbu papirosu un jūras putu pīpes iemuti ar zelta monogrammu.
Māte ir ļoti priecīga par dāvanām, taču atrod, ka lakats viņai par košu. Viņa ilgi aplūko sudraba adāmās adatas — tiešām grūti pateikt, kādā ziņā tās varētu būt labākas par savām radiniecēm, kas izgatavotas no tērauda.
Bet tēvs noraugās uz dāvanām ar tādu skatienu, it kā gribētu sacīt:
«Ir un nav. Nav, bet tomēr ir.»
Kalps pagalmā uz mirkli pārtrauc darbu, palūkojas uz istabas pusi un saka Totjai:
— Nudien traks kas traks, tīri vai bail sametas.
4.Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti
Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti, dod pagalmā dažas neatliekamas pavēles, tad ātri padzer kafiju un pārģērbjas. Medību svārkus un bikses viņš rūpīgi pakar pie sienas un pārsedz ar baltu palagu. Brīdi staigā pa istabu šurpu turpu un visu laiku smēķē. Beidzot apstājas pie skapja, atver durvis un uzmanīgi nopēta garos svārkus.
— Velns viņu zina, — beidzot pie sevis nomurmina. — Var tā, var arī citādi… visādi var … tomēr gribētos parādīt Strupajam Jurim, ka …
Viņš paskatās griestos un pūlas atcerēties, kā ķesteris toreiz ģērbās. Nu jā, protams… kā viņš to varēja aizmirst… ķesteris vienmēr valkāja pelēku «bezdelīgasti». Tagad derētu viņam parādīt, ka . . .
Pēkšņi viņš kaut ko atceras. Ātri pieiet pie galda, atver kādu mazu kārbiņu un izņem no turienes platu, ar sarkanu akmeni rotātu gredzenu, ko ar enerģisku žestu uzmauc labās rokas rādītājpirkstā.
— Tā! — viņš beidzot pusčukstus nosaka.
Pēc tam vēl mirkli pakavējas pie skapja, tad ātri norauj žaketi un uzģērbj garos svārkus. Arī šo darbību pavada kluss «tā». Līdz šim viss šķiet kārtībā un nav nekāda pamata domāt, ka varētu kaut kas atgadīties. Bet tad rodas jautājums: kādu cepuri izvēlēties? Pie pašreizējā uzvalka vislabāk piestāvētu «katliņš» vai tā saucamais «oktobris», bet Jāzepam grūti šķirties no platmales, ko grezno spalva. Beidzot tomēr uzvar pēdējā. Viņš ar prieku apautu arī brūnos garstulmu zābakus, taču tie pārāk kontrastē ar garajiem svārkiem. Par pātagu galva nav jālauza.
— Tā piestāv pie jebkura apģērba, — viņš pie sevis nosaka un, pārlaidis skatienu pagalmam, iziet pa vārtiem. Slimā kāja, kā par brīnumu, šķiet gluži vesela un gandrīz nemaz vairs netraucē iešanu.
Seit, no kalna piekājes, visa Paunvere pārredzama kā uz delnas. Cik ilgs un tomēr īss laiks ir pagājis no tā brīža, kad viņš te staigāja pēdējo reizi!