Ceriņi tur blakus ceļam un mazā birztala tālāk — cik tie viņam tuvi un pazīstami! O-oh-ho, cik bieži viņš, nākot no skolas, sēdēja birztalā un aplūkoja iemainītās mantas! Cik reižu viņš stāvēja pie ceriņiem un kala plānus, kā atmaksāt Strupajam Jurim! Tie bija brīnišķīgi laiki! Lai saka, ko grib, par visu var strīdēties, bet tie tomēr bija jauki laiki!
Vecā pelēkā baznīca! Un vecais, apsūnojušais jumts tur blakus! Tie varētu pastāstīt daudz dīvainu notikumu. Cik jocīgus darbus un nedarbus reizēm paveica mazie kukainīši, kas brīvstundās izspurdza no klases un rosījās pa piekrasti!
Totss stāv iepretī mājiņai netālu no lielceļa un domā.
— Pareizi, tepat ir, — viņš pie sevis murmina un lēni tuvojas mājiņai. Šķiet, Totss vēl nav īsti skaidrībā — iet vai neiet, tomēr smieklīgi būtu tagad griezties atpakaļ. Viņu droši vien ir ieraudzījuši pa logu, un mājnieki patlaban tur iekšā lauza galvu, kas šis lepni ģērbies kungs varētu būt.
Pagalmā pie cūkkūts rosās kalsens večuks ar rudu ķīļbārdiņu. Izdzirdis nācēja soļus, viņš paceļ galvu un noslauka rokas zilajā priekšautā. Vīra kailā galva vizuļo pavasara saulē kā liela stikla bumba, ko dārznieki reizēm novieto puķu dobēs. Uz pieres uzbīdītās acenes šo līdzību vēl pavairo. Totss atkal uz mirkli apstājas, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, tad pieiet tuvāk un sveicina.
— Labdien, labdien! — vīrelis aši, taču laipni nober. Pie tam viņš pieklājīgi paklanās pret svešo un pakalpīgi sakrusto rokas uz krūtīm, it kā gaidīdams pavēli. Totss mirkli ielūkojas laipnajam vīrelim tieši sejā un pēkšņi kaut ko atceras: ja ne citu, tad šīs acis viņš noteikti pazīst, tās ir jau kaut kur agrāk redzētas. Sis skatiens … un laipnais smaids. Ak jā, pareizi! Rokā ir: reiz te notika tāds jocīgs gadījums, un tad šīs acis
uzlūkoja viņu, Totsu, ar niknām dusmām … Jā, jā … hm-hm-hm…
Totss savalda smieklus, tā sakot, izskauž tos līdz saknei un tad jautā:
— Vai varētu satikt Adniēlu?
— Adniēlu, — atkārto vīrelis, — Adniēlu — kādē] ne? Esiet tik laipns, lūdzu, ienāciet. Varbūt vēlaties, lai es viņu atsaucu šurp?
— Jā, — Totss atbild pēc īsām pārdomām, — labāk aiciniet viņu šurp.
— Acumirkli.
Laipnais vīrs grasās ieiet namā, taču uz sliekšņa apgriežas, cieši ielūkojas Totsa sejā un laipni apvaicājas:
— Atļaujiet jautāt: vai jūs gadījumā neesat Totsa kungs?
— Jā, — atbild Totss, pamādams ar galvu, — tas es esmu. Un, ja nemaldos, tad man ir tas gods runāt ar drēbniekmeistaru Ķīru.
— Jā, jā, ļoti pareizi! — meistars priecājas. — Ļoti pareizi!
Pēc šiem vārdiem vecie paziņas paiet dažus soļus tuvāk un ilgi krata viens otram roku.
— Bet tagad, — saka meistars, — jums noteikti jānāk iekšā; Adniēls ļoti priecāsies, ieraudzīdams savu skolas biedru. Lūdzu, esiet tik laipns.
Drēbniekmeistars palaiž viesi pa priekšu un, iedams aiz Totsa, atvainojas par nekārtību priekšnamā. Tajā pašā laikā viņš ar lietpratēja skatienu nopēta ciemiņa uzvalku un atrod sava nepazīstamā konkurenta darbā dažas kļūdas, ko viņš, meistars Kīrs, nekad nepieļautu.
Istabā uz liela darba galda sēž divi sarkanmataini jaunekļi un čakli šuj. Svešiniekam ienākot, abi palūkojas uz durvīm un domās jautā, kādu apģērbu šis smalkais kungs varētu pie viņiem pasūtīt. Trešais darbonis, laikam māceklis, pie plīts karsē gludekli.
— Adniēl! — meistars saka. — Tev atnācis ciemiņš. Ieskaties labi uzmanīgi, — varbūt tu viņu pazīsti.
Uzrunātais nosarkst līdz ausīm, mirkli lūkojas svešiniekā un tad iesaucas:
— Totss! Jāzeps!
Viņš noliek drēbi sev blakus, ātri norāpjas no galda, pieiet pie Totsa un uzticīgi krata viesa roku.
— Nu, — viņš saka, — kā jūs … tu te gadījāties? Pēc skolas beigšanas neesmu jūs … tevi… vairs redzējis. Bijāt visu laiku Krievijā?
— Kur gan citur, — atbild Totss, izņemdams no kabatas papirosu kārbiņu. — Uzsmēķēsim!
— Paldies, nē! — atbild Adniēls un ierauj galvu plecos. — Es nesmēķēju. Neesmu vēl iemācījies.
— Mēs neviens te nesmēķējam, — paskaidro meistars, pārlaizdams acis pār darbistabu.
— Visu laiku Krievijā! — brīnās Adniēls kā par kaut ko neiespējamu. — Kā cilvēks var tik ilgi nodzīvot Krievijā?
— Visu laiku Krievijā, — atkārto Totss, līdz ar vārdiem izpūzdams dūmus no mutes. — Neko darīt: visiem dzimtenē nepietiek vietas, dažiem jābrauc kur tālāk pelnīt maizi.
— Tiesa kas tiesa! — meistars piekrīt, piedāvā Tot- sam krēslu un iepazīstina ar otru jaunekli, kurš, kā noskaidrojas, nav nekas cits kā Adniēla miesīgais brālis. Totsa skatiens apstājas pie visjaunākās atvases: kā no miglas viņa acu priekšā iznirst divi vārdi: Ko- lumbs un Krisostoms. Vai šis puišelis gadījumā nav tas pats, kura kristībās viņi… Hm-hm-hm … Vīns … Gramofons …
— Arī mana vēlēšanās būtu, — iesāk meistars, —ka mani dēli mazliet apskatītu pasauli, redzētu, kā ļaudis dzīvo citur. Ja ne vairāk, tad vismaz papildinātos amatā. Tagad vai ik dienas mainās modes; dzīvojot šajā nostūrī, nav iespējams izsekot visiem jaunumiem. Pie vislabākās gribas tas ir neiespējami. Protams, mums pienāk daži modes žurnāli, bet tas ir par maz.
Meistars ieiet blakus istabā, iznes no turienes ar tauku traipiem pārklātu modes žurnālu un, pieklājīgi smaidīdams, pasniedz Totsam.
— Katrā ziņā, — viņš turpina, — arī te ir šis tas iekšā, un tomēr . . . jāceļo, jāskatās un jāmācās. Un tā būtu tieši mana vēlēšanās, ka viņi uz kādu laiku kaut kur aizbrauktu, bet. . . Dēli negrib.
— Vai tu nevēlies braukt man līdzi uz Krieviju,
Adniēl? — Totss jautā, pārceldams labo kāju pār kreisās kājas celi.
Adniēls nokaunējies pašķielē uz Totsu un tad smaidīdams pakrata galvu.
— Nu, lūk, — meistars smiedamies secina. — Viņi ir tā apraduši ar lauku dzīvi, ka pilsēta nemaz vairs nevilina. Katrā ziņā Adniēlam tagad ir lieliska izdevība paceļot kopā ar skolas biedru. Totsa kungs daudz ko pieredzējis un pārdzīvojis, viņš būtu Adniēlam liels atbalsts.