pakaļ Hektoram.
Dimēns. Bet Hektors ir kurts.
Armādo. Tais jaukais cīņas vīrs ir miris un aprakts.
Saldie čabulīši, netraucējiet nelaiķa kaulus, kad viņš
vel elpoja, tad bij virs… Bet es turpināšu savu de-
klamāciju.
Princesei.
Saldā ķēnišķība, pievērsiet man savu dzirdes orgānu.
Princese. Runā vien, drosmīgais Hektor, tas man ir ļoti
patīkami.
Armādo. Es dievinu jūsu augstības kurpīti.
Boijē
sāņus, Dimēnam.
Viņš mīl to pēc pēdām.
Dimēns. Tāpēc, ka nevar pēc asīm.
Armādo.
«Kad Hektors varenais bij Hanibalu pārvarējis…»
Paurītis. Jā, draugs Hektor, ar to stāv slikti, pavisam
slikti. Nu jau būs divi mēneši.
Armādo. Ko tu ar to gribi teikt?
Paurītis. Ja jūs nespēlētu godīgo trojieti, tad tā nabaga
meiča būtu pagalam: viņa ir cerībās. Un bērns viņā
jau tagad lielās — tas ir jūsu.
Armādo. Kā tu iedrošinies difamacēt mani potentātu
priekšā? Tev jāmirst!
Paurītis. Tad Hektors dabūs pērienu par Zaknetu, kurai
palīdzējis tikt pie dzīva cilvēka, un pakārs viņu par
Pompeju, ko pataisījis par līķi.
Dimēns. Pavisam rets Pompejs!
Boijē. Visslavenākais Pompejs!
Birons. Lielāks par lielu, lielais, lielais, lielais, lielais
Pompej! Pompej neizmērojamais!
Dimēns. Hektors dreb.
Birons. Pompejs ir uztraukts. Trenciet viņu, trenciet
viņu! Ātrāk!
Dimēns. Hektors izaicinās viņu.
Birons. Jā, un lai viņam arī nebūtu vairāk asiņu vēderā,
ka blusa patērē vakariņās.
Armādo. Pie paša ziemeļpola, es izaicināšu tevi!
Paurītis. Es negribu kauties ar poliem kā kāds ziemeļ-
nieks. Tur vajag skanēt. Ar zobeniem pavisam cita
lieta. Lūdzu, lieciet atdot manus ieročus.
Dimēns. Atbrīvojiet vietu iekaisušiem varoņiem!
Paurītis. Es kaušos kreklos.
Dimēns. Neiebiedējamais Pompejs!
Kode. Atļaujiet atpogāt jūsu svārkus. Vai tad jūs nere-
dzat, ka Pompejs nerimtīgi gatavojas ar cīņu? Ko
jūs gan domājat? Jūs pazaudēsiet visu savu reputā-
ciju.
Armādo. Kungi un kareivji, piedodiet: es negribu kau-
ties kreklos.
Dimēns. Jūs nevarat atteikties: Pompejs jūs izaicinājis.
Armādo. Mani mīļie, ko es nevaru, to negribu.
Birons. Aiz kāda iemesla?
Armādo. Tā kailākā patiesība ir tā, ka man nemaz nav
krekla. Es nēsāju vilnas kamzoli grēku nožēlošanas
labad.
Boijē. Tas ir taisnība: Romā viņam aizliedza nēsāt veļu.
Es esmu gatavs zvērēt, ka no tā laika viņam tās arī
nav, atskaitot Zaknetas slaukāmo lupatu, un to viņš
kā piemiņu nēsā pie savas sirds.
Uznāk Merkādo.
Merkādo.
Dievs palīdz, kundze.
Princese.
Sveiks, Merkād, bet tu
Gan pārtrauc mūsu jauko izpriecu.
Merkādo.
Man, kundze, ļoti žēl; bez tam man mēle
To negrib teikt, kas sakāms. Jūsu tēvs…
Princese.
Ak, miris?
Merkādo.
Jā. Tas viss, ko man bij teikt.
Birons.
Prom varoņi! Klāj mākon's skatuvi.
Armādo. Par mani runājot, es atelpoju vieglāku elpu.
Apvainojuma dienu es apskatīju pa mazu mērenības
šķirbiņu un izturēšos taisni, kā kareivim pienākas.
Varoņi aiziet.
Karalis.
Kā jūsu majestātei tagad klājas?
Princese.
Boijē, liec gatavoties, braucu prom šonakt.
Karalis.
Tā, kundze, ne, es lūdzu, palieciet.
Princese.
Liec gatavot, es teicu. — Paldies, kungi,
Par jūsu laipnām pūlēm; skumju sirdi
Jūs lūdzu atvainot vai arī aizmirst
Tās aušības, ko mēs še izdarījām.
Ja valodās ar mēru neturējām,
Tad jusu piekāpība vainīga.
Nu, valdniek, sveicināti palieciet,
Kad lauzta sirds, tad mēlei neveicas.
Man atvainojiet strupo pateicību
Par viegli gūtām sekmēm lielā lietā.
Karalis.
Laiks savā straujā gaitā bieži izšķir
To svarīgāko mirklī pēdējā,
Un bieži izrādās, ka iegūstams,
Kas ilgā pārbaudē jau likās zaudēts.
Un, lai gan meitas drūmi rauktā piere
Par gaišo mīlu it kā runāt liedz
Tos vārdus, kuri cenšas pievārēt,
Bet, ja nu viņa reiz ir klajā laukā,
Lai skumju mākonis to neaizmalda
No tā, kas iecerēts. Par draugiem zaudētiem
Tik tīkami un labi sērot nav
Kā priecāties par tiem, kas jaunatrasti.
Princese.
Es nesaprotu jūs. Man skumjas divkārt tiek.
Birons.
Visvienkāršs vārds visdziļāk skumjās tver;
Ko domā karalis, es paskaidrošu.
Tik jūsu dēļ mēs laiku kavējām
Un vieglprātīgi lauzām zvērestu,
Jūs, daiļās kundzes, pārveidojāt mūs
Un vērsāt tieši prom no mūsu mērķa.
Pat smieklīgi mēs galā palikām,
Jo mīla patvaļīgu tieksmju pilna,
Kā bērns tā spītīga un vieglprātīga.
Tā acu radīta, un pati acs
Ar gleznām savādām, ar formām, veidiem,
Kas mainās, tā ka acu spogulī
Ikkatrs priekšmets, pāri skriedams, atmirdz.
Ja vieglprātīgas mīlas raibā tērpā
Mēs jūsu debesacīm likāmies
Tik necienīgi zvēresta un vārda,
Tad acis, kuras vainu vēroja,
Bij pašas vainīgas. Un tāpēc, kundzes,
Mums mīla jūsu darbs un maldi jūsu,
Reiz vārdu lauzām, lai tad uzticīgi
Tām paliktu, kas abus mācīja.
Un nekrietnībai, kura pali grēks,
Ir sevi šķīstīt, krietnā pārvērst spēks.
Princese.
Mēs jūsu mīlas pilnos rakstus saņēmām
Un dāvanas, ko mīla sūtījusi,
Un savā meiču prātā noturējām
Par laipnību un joku galantu,