Tad viņa dzemdēja man bērnu, meitenīti, un nomira. Bet es atgriezos savas mātes ciltī, lai bērns dabūtu zīst krūti un paliktu dzīvs. Taču rnan pie rokām vēl lipa to cilvēku asinis, kurus biju nogalinājis baznīcas vainas dēļ.
Reiz ieradās jātnieku policija, lai saņemtu mani ciet, bet mans mātesbrālis, kas tolaik bija cilts virsaitis, mani paslēpa un apgādāja ar zirgiem un pārtiku. Paņēmu meitiņu, un mēs abi aizceļojām tālu projām — pie Hudzona līča, kur balto bija maz un tie paši nekā nejautāja. Tur iestājos darbā Hudzona līča sabiedrībā, strādāju par mednieku, takuzinātāju, suņu dzinēju, līdz mana meita pieauga par sievieti — slaidu, smuidru un tīkamu no vaiga.
Jūs jau zināt, ka šai pusē ziema ir gara un tumša, ka tā modina cilvēkos dažādas domas un pavedina uz aplamiem darbiem. Tur, kur mēs dzīvojām, bija galvenais aģents — nekaunīgs un cietsirdīgs cilvēks. Turklāt tāds, kas nepatika sievietēm. Bet viņš sāka mest acis uz manu meitu, kura bija izveidojusies par sievieti. Svētā dievmāte! Reiz viņš aizsūtīja mani talā ceļā ar suņu pajūgiem, lai pa to laiku … jūs jau pats sapratīsiet. Ļauns, nežēlīgs cilvēks. Bet viņa bija gandrīz balta, un arī dvēsele viņai bija balta, un viņa bija tik laba … Tsi sakot, viņa nomira.
Tonakt, kad es atgriezos, spīvi sala. Biju pavadījis ceļā garus mēnešus, un suņi tikko vilka kājas, kad piebraucām pie forta. Indiāņi un metisi dīvainiem skatieniem klusēdami nolūkojās uz mani, līdz man kļuva baismīgi ap sirdi, pats nesapratu, kādēļ. Taču es nekā nejautaju, pabaroju suņus un krietni paēdu kā daždien cilvēks, kam priekšā grūts darbs. Tikai pēc tam pieprasīju, lai man izstāsta, kas noticis. Nevienam nepietika drosmes, jo viņi baidījās, ka es ārprāta niknumā neizdaru ko ļaunu. Un tomēr vārdu pa vārdam, soli pa solim bēdīgā patiesība nāca gaismā, un visi brīnījās, ka es klusēju.
Noklausījies līdz galam, gāju taisni uz aģenta māju un biju mierīgāks nekā šajā brīdī, to visu atceroties. Aģents pārbijās un sāka saukt pēc palīga, bet cilvēki turēja uz viņu ļaunu prātu un domāja, ka viņam par nodarīto jāatbild. Tad aģents aizmuka uz mācītāja māju. Arī es gāju turp. Mācītājs iznāca pretī uz sliekšņa un ņēmās mani nomierināt, teikdams, ka dusmu brīžos cilvēkam vajagot lūgt dievu, lai tas rāda viņam īsto ceļu. lis atbildēju, ka teva sagrauztā sirds un nodarītā pārestība dod man tiesības ieiet namā, bet viņš atbildēja: tikai pār manu līķi, — un sāka vāvuļot lūgsnas. Tā baznīca no
jauna stājās man ceļā, kā bija stājusies mūždien. Es pārkāpu pāri mācītājam un aizraidīju aģentu uz turieni, kur viņš varēja cerēt satikt manu meitu, uz turieni, kur mīt viņa dievs, ļaunais balto cilvēku dievs.
Par notikumu paziņoja tuvākajam policijas postenim, kas metās mani vajāt, un man vajadzēja slapstīties. Es bēgu uz austrumiem, garām Lielajam Vergam, pa Ma- kenzijas upi uz leju, sasniedzu mūžīgos ledājus, pārgāju pāri Sniega Klintīm, aizgāju lidz Jukonas Likumam un nonācu šeit. Jūs esat pirmais mana tēva cilts cilvēks, ko esmu sastapis šajā laikā. Lai nu arī jūs paliktu pēdējais! Tie cilvēki tur apmetnē, manas cilts ļaudis, ir vienkārši un vientiesīgi. Viņi mani cienī un klausa. Mans vārds viņiem ir likums, pat šamaņi man paklausa, kaut arī bīstas, ka es varētu tiem kaitēt. Tātad — ja runāju viņu vārdā, tad runāju arī pats savējā. Atstājiet mūs mierā! Ejiet prom no šejienes! Ja jūs paliksiet pie mūsu ugunskuriem, drīz vien pa pēdām būs klāt arī jūsu baznīca, jūsu garīdznieki un jūsu dievi. Un iegaumējiet vienu: katram baltajam, kas ieradīsies manā apmetnē, es likšu atteikties no viņa dieva. Jus esat pirmais, un jums es to nelikšu darīt. Bet prom jums jāiet, jo ātrāk, jo labāk.
— Nevaru atbildēt par visiem saviem brāļiem, — ierunājās otrs vīrs, domīgi bāzdams tabaku pīpē. Heja Sto- karda valoda dažreiz bija tikpat gausa, cik rīcība strauja, bet tikai dažreiz.
— Es jūsu cilti pazīstu, — atbildēja pirmais. — Jūs un jums līdzīgi nāk izcirst ceļu pārējiem. Pienāks laiks, un viņi iekaros šo zemi, taču manis tad vairs nebūs. Dzirdēju, ka viņi jau nogājuši līdz Lielas Upes iztekai, bet tālajos Lejas Laukos uzradušies krievi.
Hejs Stokards strauji pacēla galvu: tas bija kaut kas jauns ģeogrāfijā. Hudzona līča sabiedrības ļaudis bija citādās domās par upes tecējumu, proti, pieņēma, ka tā ietek Ziemeļu Ledus okeānā.
— Tātad Jukona ietek Beringa jūrā? — viņš jautāja.
— Nezinu, bet tur Lejas Laukos ir krievi, daudz krievu. Varat aizbraukt turp un apskatīties pats, varat atgriezties pie saviem brāļiem, jo, kamēr šamaņi un karotāji man klausa, jūs pa Kojukuku uz priekšu netiksiet. To jums saku es, Batists, ar iesauku Rudais. Mans vārds ir likums, jo esmu šās cilts galva.
— Bet, ja nu es nedomāju braukt turp, kur ir krievi,
un nebraucu arī atpakaļ pie saviem brāļiem, kas tad notiks?
— Tad dabūsiet aizceļot uz turieni, kur mīt jūsu dievs, balto cilvēku ļaunais dievs.
Pie apvāršņa ziemeļu pusē, it kā asins lāses pilinādama, iznira kvēlojoši sarkana saule. Batists piecēlās, pamāja ar galvu un devās atpakaļ uz apmetni. Pār klajumu stiepās asiņaini sarkanas ēnas, kaut kur dziedaja sarkanrīklīte.