Kad garīdznieka ļaudis, kurus viņš pats nesen bija pievērsis īstajai ticībai, uzkāpa krasta kraujā, visi trīs nokrita uz ceļiem, un, kaut arī rokās tiem bija mantas un uz muguras nastas, tomēr visi vienā balsī slavēja visaugstāko par palīdzību garajā ceļā un laimīgu nokļūšanu pie mērķa. Hejs Stokards tos vēroja īgnā zobgalībā: svinīgā, mistiskā lūgsna nespēja saviļņot viņa nocietināto sirdi. Batists, pie savas apmetnes stāvēdams, redzēja un saprata šīs izdarības, un atcerējās to, kura bija dalījusies ar viņu guļvietā kalnos un mežos zem zvaigznēm, atcerējās arī savu meitiņu, kas atdusējās kaut kur pie saltā Hudzona līča.
— Velns parāvis, Batist, nedomā par to! Met to no galvas ārā! Esmu ar tevi vienis prātis — šitais vīrs ir stulbenis un nevienam nekā laba neizdarīs, un tomēr es ne- spēiu, saproti, nespēju nenostāties viņa pusē.
Hejs Stokards pieklusa, pūlēdamies izteikt vārdos savu vienkāršo goda izpratni.
— Man pašam viņš pamatīgi apnicis, Batist, un bez tam sagādājis ne mazumu dažādu nepatikšanu. Bet vai tu patiesi nesaproti — viņš ir no manas cilts, baltais … un … Nē, kaut būtu vai nēģeris, es tikpat nespētu upurēt viņu, lai glābtu savu ādu.
— Lai notiek, — atteica Batists. — Es tev lāvu izvēlēties. Drīz ieradīšos ar saviem šamaņiem un karotājiem un tevi nogalināšu vai arī piespiedīšu atteikties no tava dieva. Piekāpies, atstāj man garīdznieku un brauc prom! Citādi tava taka pārtrūks tepat. Mani ļaudis, pat mazie bērneļi ir noskaņoti pret jums. Paskat, puikas jau aizdzinuši tavas laivas.
Viņš norādīja uz upi. Kaili puišeļi bija piepeldējuši pie laivām, atsējuši tās un iedzinuši upes vidū. Aizpeldējuši tik tālu, ka šāviens nevarēja tos aizsniegt, tie sakāpa laivā, apsēdās pie airiem un sāka irties uz apmetni.
— Atdod mums garīdznieku, mēs tev atdosim laivas. Izšķiries! Tikai bez steigas.
Stokards papurināja galvu. Skatiens apstājās pie tesii- nietes, kas turēja rokās viņa dēlu, un sirds viņam notrīcēja, taču tai pašā mirklī viņš paraudzījās uz cilvēku, kurš stāvēja turpat blakus.
— Mani tas nebiedē, — ierunājās Sterdžess Ovens. — Dievs ir žēlsirdīgs, esmu gatavs viens pats doties uz šā bezgoža nometni. Vēl nav par vēlu. Ticība spēj klintis izkustināt. Varbūt mūža pēdējā stundā man tomēr izdosies viņu glābt.
— Metīsimies virsū tam nelietim un sasiesim viņu! — Bills nikni pačukstēja savam biedram, kamēr garīdznieks uzsāka vārdu divkauju ar pagānu. — Paņemsim par ķīlnieku un nošausim, ja izcelsies kautiņš.
— Nē, — Stokards atteica. — Esmu devis vārdu viņu neaiztikt. Tādi ir kara likumi, Bili. Viņš pret mums izturējās godīgi, brīdināja, kā nakas. Nē, velns parāvis, vārdu nedrīkst lauzt.
— Viņš savējo arī nelauzīs, par to vari būt drošs.
— Nešaubos. Taču negribu, lai kaut kāds metiss spēlētu godīgāk par mani. Paklau, bet kādēļ gan neizdarīt tā, kā viņš ieteic? Atstāsim dievvārdnieku viņam,, un balle beigta.
— N-nē, — Bills nomurdēja.
— Ko — dūšas nepietiek?
Bills pietvīka un apklusa.
Batists gaidīja galigo lēmumu. Stokards piegāja pie viņa.
— Uzklausi mani, Batist. Es ierados tavā apmetnē, gribēdams nokļūt līdz Kojukukas iztekai. Nekā slikta neesmu izdarījis. Ļaunuma manā sirdī nebija. Un nav arī tagad. Pēc tain ieradās šis garīdznieks. Neba es viņu esmu šurp atvedis. Viņš tikpat būtu te atkūlies. Viņš ir manas cilts, un es nespeju pamest viņu nelaimē. Un nepametīšu arī. Tu pats saproti, ka mūs sagūstīt nav viegli. Tava apmetne izmirs un iznīks ka pēc bada. Zinu, mēs dabūsim galu, taču laba tiesa tavu karotāju .. .
— Toties atlikušie dzīvos mierā, un viņiem ausīs nelīdīs sveši dievvārdi un svešu garīdznieku muldoņa.
Abi vīri paraustīja plecus; Batists atgriezās savā apmetnē.
Misionārs piesauca klāt savus indiāņus, un trijotne ņēmās aizrautīgi skaitīt lūgsnas. Stokards un Bills sāka turpat netālu cirst priedes un celt no tam aizsegu. Apguldījusi aizmigušo bērnu uz zvērādām, tesliniete cik spēdama palīdzēja vīriem. Drīz vien nometne no trim pusēm bija nocietināta ar sagāztiem kokiem, bet kraujais krasts neļāva uzbrukt no upes. Kad visi priekšdarbi bija veikti, Stokards un Bills izgaja no aizsega un sāka attīrīt krauju no krūmiem, kas tur auga. No indiāņu apmetnes skanēja vara bungu rīboņa un samaņu gaudošana, ar kuru tie aicināja karotājus uz kauju.
— Nejēdzīgi būs, ja viņi uzbruks ar pārskrējieniem, — sacīja Bills, kad viņi ar cirvjiem pār plecu atgriezās nometnē.
— Un turklāt nogaidīs tumsu, kad šaujot grūti trāpīt.
— Ja citādi nevar, sāksim pirmie.
Nometis cirvi, Bills satvēra šauteni un iekārtojās ērtāk. Indiāņu vidū grozījās gara auguma šamanis. Bills paņēma viņu uz grauda.
Stokards atvēra patronu kasti, nosēdināja sievu tā, lai viņa aizsegā varētu lādēt ieročus, un deva komandu šaut. Garais šamanis nokrita kā nopļauts. Uz mirkli iestājas klusums, bet tad atskanēja nikni kliedzieni, un pret krauju, neaizsniedzot nometni, nošalca bultu krusa.
— Es gribētu paskatīties uz to puisi, — izteicās Bills, raidīdams otru lodi. — Liekas, būšu trāpījis viņam tieši pierē.
— Nē, tas mums nekā nelīdzēs, —- Stokards d'ūmi nogrozīja galvu.
Batistam, acīm redzot, bija izdevies nomierināt savus kareivīgākos ciltsbrāļus, un šāviens neizraisīja vis indiāņu uzbrukumu dienas gaismā, bet gan steidzīgu atk apsanos no apmetnes tik tālu, ka lodes tos nevarēja aizsniegt.
Sākumā kristīgās kaismes pārņemts un dievu piesaukdams, Sterdžess Ovens bija ar mieru tūdaļ doties uz bezgoža nometni, cerēdams uz brīnumu vai gatavs ļauties mocībām. Taču sarunu laikā viņa kvēle mazliet saplaka un viņā ierunājās dabas balss. Cerības vietā uz mūžīgu dzīvošanu uzplaiksnīja bailes no nāves, un mīlestības vietā uz dievu modās mīlestība uz dzīvi. Tas bija kaut kas pavisam jauns. Jau sen viņš bija lāgiem izjutis šo vājību, un nu tā atkal ieguva varu pār viņu. Dažu labu reizi viņš bija centies uzvarēt apkaunojošās jūtas, bet tās allaž ņēma virsroku. Sterdžess Ovens atcerējās kādu reizi, kad visi citi izmisīgi airēja, lai izglābtos no ledus, kas dārdēdams lauzās pa straumi uz leju, bet viņš šajā visuma haosa mirklī nometa airi un sāka lūgties dieva žēlastību. Kāds kauns, ka miesa izrādījās spēcīgāka par garu! Bet tā gribējās dzīvot, tā gribējās dzīvot! Viņš nespēja atteikties no dzīves. Tā taču bija mīlestība uz dzīvi, kas viņa tālos senčus tika mudinājusi iemūžināt sevi pēcnākamos, un aiz mīlestības uz dzīvi arī viņam lemts iemūžināt sevi.