Patriks Rotfuss
Vieda vīra bailes
Karaļkāvēja hronika. otrā diena
Atsauksmes par romānu “Vēja vārds”
“Tas ir rets un izcils baudījums sastapt fantāzijas autoru, kurš spēj ne vien rakstīt ar valodas precizitāti, kas ir būtiski svarīga fantāzijas daļa, bet arī ievīt vārdos patiesu mūziku… Lai kurp Patriks Rotfuss dotos ar savu episko stāstu, kas sākas ar “Vēja vārdu”, viņš vedīs mūs līdzi tāpat, kā labs dziedātājs izvada klausītāju cauri dziesmai.”
Ursula le Gvina (Ursula K. Le Guin), Nacionālās Grāmatu balvas ieguvēja, bestsellera “Jūrzemes burvis” autore
““Vēja vārds”, pavisam vienkārši sakot, ir vislabākais fantāzijas sacerējums pēdējās desmitgades laikā, kaut gan žanra piesaiste palaikam mēdz vājināt pelnīto slavu. Tāpēc teiksim, ka “Vēja vārds” ir viens no labākajiem stāstiem jebkurā jomā pēdējo desmit gadu laikā.”
The Onion A. V. Club
“Spirdzinoši asredzīga un netradicionāla grāmata .. Rotfuss atklāj, ka šis nebūs ikdienišķs fantāzijas sacerējums ar bezmērķīgiem meklējumiem un pārspīlētām drāmām. .. Tas ir izsmalcināti veidots stāsts par jauna cilvēka ceļu pretī briedumam stāsts, kurā netrūkst humora, darbības un atbilstošas maģijas devas. .. Ļoti pārliecinoša debija. Džordža R. R. Mārtiņa un Tada Viljamsa cienītāji gūs lielu gandarījumu un ar nepacietību gaidis nākamo daļu.”
The San Francisco Chronicle
“Fascinējošs stāsts, kas lasāms ar aizturētu elpu ne vien pirmajā reizē, bet arī vēlāk. .. Pārliecinošs un krāšņs pirmais romāns, par kāda radīšanu vairākums autoru var tikai sapņot. Fantāzijas pasaulē ir iemirdzējusies jauna zvaigzne!”
Publishers Weekly
“Rotfuss ir apņēmies pastāstīt stāstu, kuram vajadzētu būt ļoti pazīstamam. Taču jau pirmajā grāmatā viņš ir apbrīnojami pratis piešķirt tam svaigumu un oriģinalitāti, ko papildina savdabīgs maģijas redzējums, dodot darbam gan emocionālu lidojumu, gan intelektuālu lādiņu. Gaidīsim otro grāmatu!”
Locus
““Vēja vārds” iezīmē debiju, kura mūs visus rosina sekot tās autora jaunrades ceļam. Patrikam Rotfusam piemīt patiess talants, un viņa stāsts par Kvoutu ir dziļš, daudzšķautņains un brīnuma elpas piesātināts sacerējums.”
Terijs Brukss (Terry Brooks), New York Times bestselleru saraksta autors
“Tāpat kā visos mūsu žanra labākajos darbos, galveno vērtību šai grāmatai piešķir nevis fantāzijas izpušķojumi (lai cik lieliski tie izdevušies), bet gan tas, ko autors vēlas pateikt par patiesām ikdienas vērtībām: par mērķa meklējumiem, neveiksmēm, mākslu, mīlestību un zaudējumu."
Tads Viljamss (Tad Williams), New York Times bestselleru saraksta autors, romānu Memory, Sorrow and Thorn, Otherland un Shadowmarch autors
“Gandrīz 700 lappušu garajā grāmatā neviens vārds nav iztērēts velti. Rotfuss neizpušķo un neaizraujas ar liekvārdību. Viņš ir tas izcilais fantāzijas rakstnieks, kuru mēs jau esam gaidījuši, un šī grāmata ir iepriecinošs pārsteigums… Ja jūs esat fantāzijas literatūras cienītājs vai vienkārši cilvēks, kurš prot novērtēt patiesi episka vēriena darbu, jums katrā ziņā tā šovasar jāizlasa.”
Orsons Skots Kārds (Orson Scott Card), bestsellera “Endera spēle” (Ender's Game) autors
“Šī ir BRĪNIŠĶĪGA grāmata, apbrīnojami meistarīgs, valdzinošs un aizrautīgi lasāms stāsts. Es apsveicu Patriku … viņa pirmais romāns patiešām ir IZCILS!”
Anna Makkafreja (Anne McCaffrey), New York Times bestselleru saraksta autore, romānu cikla Dragonriders of Pern autore
Pateicības
Maniem pacietīgajiem līdzjutējiem, kas lasa manu blogu un apgalvo, ka visupirmām kārtām viņi vēloties saņemt teicamu grāmatu, kaut arī nāktos gaidīt ilgāku laiku.
Maniem gudrajiem “beta” lasītājiem par viņu nenovērtējamo palīdzību un manas paranoiskās slepenības izturēšanu.
Manam izcilajam aģentam par spēju atvairīt nevēlamo no mūsu sliekšņa turklāt daudzējādā nozīmē.
Manam dzivesgudrajam redaktoram, kas deva man laiku un telpu, lai es spētu uzrakstīt grāmatu, ar kuru varu lepoties.
Manai mīlošajai ģimenei par atbalstu un atgādinājumu, ka laiku pa laikam ir vēlams iziet no mājām.
Manai saprotošajai draudzenei, kas nepameta mani ari tad, kad nebeidzamo grāmatas pārstrādājumu stress mani padarīja ērcīgu un neciešamu.
Manam brīnišķīgajam bērnam, kurš mīlēja savu tēti, kaut ari tētim visu laiku bija kaut kur jāpazūd, lai viņš varētu rakstīt. Ari tad, kad mēs lieliski kopā pavadījām laiku. Arī tad, kad sarunājāmies par pīlēm.
.
.
Karaļkāvēja hronikas:
Pirmā diena: VĒJA VĀRDS Otrā diena: VIEDA VĪRA BAILES
PROLOGS . klusums trīs dalās
TUVOJĀS RĪTAUSMA. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.
Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja ārā plosītos negaiss, lietus lāses pakšķēdamas kristu mēnesspuķu vītenājos aiz viesnīcas. Pērkons rūktu un ducinātu, un aiztrauktu klusumu projām pa ceļu kā krītošas rudens lapas. Ja viesnīcā nakšņotu ceļotāji, tie grozītos savās gultās, murminātu miegā un aizraidītu klusumu projām kā irstošu, pusaizmirstu sapni. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.
“Ceļakmens” priekšnamā tumšmatains vīrietis nedzirdami aizvēra aiz sevis pagalma durvis. Virzīdamies pa melnu, necaurredzamu tumsu, viņš izslīdēja cauri virtuvei un ēdamzālei un devās lejā pa pagraba kāpnēm. Ar daudzu gadu gaitā iegūtu vieglumu viņš izvairījās no vaļīgiem dēļiem, kas varētu ieskrapstēties vai nočīkstēt zem viņa svara. Katrs lēnais solis pieskārās pakāpienam ar gandrīz nedzirdamu tap. Tādējādi viņš pievienoja savu mazo, slepeno klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.
Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos pietiekami ilgi, varbūt tas kļūtu jūtams viesnīcnieka istabas saltajās logu rūtīs un sienu gludajā apmetumā. Tas slēpās tumšajā lādē, kas gulēja šauras, cietas gultas kājgalī. Un tas slēpās gultā gulošā vīrieša rokās, to īpašniekam nekustīgi gaidot pirmo ausmas bālumu, kas vēstītu jaunas dienas tuvumu.
Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš gulēja ar drūmi pakļāvīgu samierināšanos kā cilvēks, kurš sen zaudējis cerību aizmigt.
“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klusums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.
ll
PIRMĀ NODAĻA . Ābols un plieders
BASTS GARLAIKOTI atspiedās pret bāra garo sarkankoka Ieti.
Pārlaidis skatienu tukšajai istabai, viņš nopūtās un pārlūkoja atvilktnes, līdz atrada tīru linu audekla gabaliņu. Tad ar bezcerīgas samierināšanās izteiksmi sejā viņš sāka spodrināt tuvāko letes posmu.
Pēc brīža Basts paliecās uz priekšu un nopētīja kādu tik tikko saskatāmu plankumiņu. Paskrāpējis to, viņš sarauca pieri, jo pirksts bija atstājis taukainu nospiedumu. Viņš pieliecās tuvāk, uzpūta virsmai elpu un enerģiski nospodrināja vainīgo vietu. Tad, bridi pastāvējis, viņš vēlreiz sparīgi uzpūta letei dvašu un uzrakstīja apmiglotajā virskārtā neķītru vārdu.