Viņš zināja, ka viņa aprakstus lasīs arī cilvēki, kp uz «svētceļoju- miem» raugās nopietni, tādēļ daudzko noklusēja, daudzko mīkstināja. Saglabājušās piezīmes un Tvena tajā laikā rakstītās privātās vēstules ievērojami papildina ainu, kāda lasītājam rodas, lasot «Vientiešus ārzemēs». Te Tvens nekautrējas, aprakstot visiem pasažieriem obligātos dievkalpojumus, par tiem dzirdētos spriedumus matrožu kajītē, «Kveikersitijas» pasažieru tikumus. Viņu vidū bija prātuļotājs, no kura tukšās tērgāšanas Tvenam dažkārt gribējās mesties pār bortu. Bija simtprocentīgs amerikāņu «patriots», kas, tikko skatienam izzuda Ņujorkas piestātne, bija cieši apņēmies noniecināt visu, ko Eiropā redzēs. Bija dāma, kas tā dievināja savu mazo terjeru, ka visur, kur vien kuģis piestāja, pirka šunelim puķu pušķus.
Rakstnieks, kura jaunība bija pagājusi uz Misisipi tvaikoņiem un kalnraču apmetnēs, kur cieņā bija krietns darbs, bezbēdīga jautrība un spēcīgi vārdi, garlaikojās šo svētuļu un liekuļu pulkā, kuri visu laiku dziedāja psalmus, simtoreiz pārlasīja ceļvežus un auda cits pret citu sīkas intrigas. Savos aprakstos viņš centās saglabāt jautru noskaņu, joprojām palikdams tas labdabīgais humorists, ko mīlēja Kalifornija un drīz vien iemīlēs visa Amerika. Taču ne vienmēr labestīgā zobgaļa maska izrādījās pietiekami necaurredzama. Lāgiem aiz tās nemaz nav grūti saskatīt Tvena īsto pozīciju un notikumu patieso uztveri.
Viņa pozīcija nav viennozīmīga, un uztverē jūtamas pretrunas un duālisms. Pārmainīdams jau gatavai grāmatai nosaukumu, Tvens zināmā mērā pieļāva kompromisu pats ar sevi. «Vientiesis» ir ne tikai viens no pamatjēdzieniem Tvena agrīnajā humoristikā, bet arī viņa autora nostāja, viņa personiskais princips īstenības skatījumam. Tvena agrīnajos stāstos «vientiesis» ir gan liecinieks, gan komentators, gan galvenā persona visās neiedomājamās situācijās, no kurām tas galu galā iznāk kā uzvarētājs, jo šādam tēlam, lai cik naivs tas šķistu, piemīt veselīga spriešanas spēja un instinktīva taisnības izjūta. Tas ir praktisks cilvēks bez noslieces uz jūtelību un no dabas apveltīts ar atjautu, kaut nevar lepoties ar dvēseles smalkumu un izcilām manierēm. īsi sakot, tas "ir īsts Tvena varonis.
Kā tad «vientiešu» vārdu izpelnījās «Kveikersitijas» pasažieri, lai gan Tvens atsevišķos aprakstos tos diezgan jūtami noniecina? Liekas, tādēļ, ka «Vientieši ārzemēs» nav tik vien kā jūrasbrauciena hronika, piezīmes par ceļā gūtajiem iespaidiem ar prāvu humora piejaukumu, bet grāmata atspoguļo Tvena nopietnās pārdomas par Amerikas un Eiropas šodienu un rītdienu, par divām civilizācijas formām, par divām domāšanas un dzīves koncepcijām, kas izveidojušās Atlantijas okeāna vienā un otrā krastā. Temats, kas Tvena laikā amerikāņu literatūrā jau bija paguvis kļūt tradicionāls, šajā grāmatā ieguva īpašu skanējumu un īpašu pavērsienu.
Kamēr «Kveikersitija» atradās atklātā jūrā, Tvens par cejabiedriem raksta ar ironiju, reizēm pat ar kodīgu sarkasmu. Turpretī lappusēs, kur aprakstītas Eiropas pilsētas, muzeji, pieminekļi, autora intonācija mainās. Tikai retumis Tvens atļaujas kādu nicīgāku piezīmi par vienu otru «svētceļnieku», kurš pašķirsta ceļvedi, pirms izrāda aizkustinājumu vai izsaka vērtējumu par kādu slavenu gleznu, kuru viņš, godīgi sakot, neprastu atšķirt no diletantiska smērējuma. Taču parasti mēs šajās lappusēs vispār nemanām «Kveikersitijas» pasažierus. Tvens stāsta pats no sava aspekta un dalās ar lasītājiem pats savos iespaidos. Un ļoti bieži viņa domas un vērtējums labāk iederētos jebkura jaunizceptā amerikāņu svētceļnieka mutē, kurš ir līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka stāv par galvas tiesu augstāk nekā franči vai itālieši, par grieķiem un sīriešiem nemaz nerunājot, jo Amerika taču ir visprogresīvākā un vispār vislabākā zeme pasaulē.
Tādēļ stāstījuma pavediens šajā grāmatā rit it kā divkāršā perspektīvā. Vienu brīdi Tvens sarkastiski vēršas pret «svētceļniekiem», otru brīdi ir gandrīz vienisprātis ar tiem spriedumos par redzēto. Eiropā viņš jūtas tāds pats provinciālis kā tie un mēro visu ar provinciāļa mērauklu, tomēr pašnonicināšana viņam nebūt nav raksturīga. Tieši otrādi, grāmatā no sākuma līdz beigām jūtama nelokāma pārliecība, ka Ameriku gaida spoža nākotne, turpretim Eiropa drūp acīm redzami un spēj vienīgi vispēdējiem spēkiem krampjaini turēties pie savām novecojušajām tradīcijām, tīksminoties ap nevienam nevajadzīgiem kultūras dārgumiem un gara vērtībām, ko jau sen laiks nosaukt par veciem krāmiem. Pēc amerikāņu provinciāļa ieskata, vēstures gadsimti, no kuriem saglabājušies izcili pieminekļi, kas pauž cilvēces dižgaru domas un meklējumus, nenozīmē nenieka. Svarīgi ir vienīgi mūsdienās radītie progresa objekti — jaunas, komfortablas viesnīcas, uz dzelzceļa līnijām sasniegtais ātrums, jauni panākumi rūpniecībā …
Nav grūti saprast, kur meklējams cēlonis šādam noskaņojumam, kas tik spilgti izpaužas Tvena grāmatas lappusēs. Amerikā tikko beidzies Pilsoņu karš. Aizokeāna republika nostiprinājusies, tā attīstās tādā tempā, kāds Eiropai nav pa spēkam. Amerikāņus sagrābusi kāre darboties, sācies «apzeltītais laikmets», kā pats Tvens to drīzumā nosauks. Par kādu kultūru, par kādu mākslu gan lai interesējas vakardienas fermeri vai sīkie kantoristi, kas pa kaklu pa galvu metas tvert savu varbūt vienīgo iespēju mūžā tikt pie bagātības? Amerikas Savienotajās Valstīs visu mēroja ar praktiskā derīguma mērauklu, pašreizējās utilitārās izmantojamības kritēriju. Un paies vēl ilgs laiks, līdz cilvēki izpratīs, ka praktiskais tvēriens un īstenā dzīves bagātība ir viens otram ne tikai tāli, bet pat pretmetīgi jēdzieni.