— Pasakiet viņam, ka es lūdzu uzdāvināt man šo amuletu.
Garīdznieks pārtulkoja Mūna lūgumu. Nēģera seja atdzīvojās, lūpas plati atvērās žilbinošā smaidā. Piegājis pie Mūna, viņš noliecās, uzlika tā roku sev uz galvas, tad atkal iztaisnojās visā savā milzīgajā augumā un ar majestātisku žestu uzkāra detektīvam amuletu.
— Kas tas par idiotismu? — ģenerālis nicinoši saviebās.
— Nupat mani iecēla atomšifra bruņinieka kārtā, — Mūns pasmīnēja. — Tāpēc idiotisms nav visai precīzs apzīmējums. Tas, ko nēģeris savā naivitātē uzskatīja par aizsargvārdiem pret ļauniem gariem, īstenībā ir sazvērestība pret labajiem. — Mūns izvilka no futrāļa skaitļiem pārklātu lapiņu un sniedza to ģenerālim. — Tagad, cerams, beidzot esat sapratis, kāda velna pēc man bija vajadzīgs nēģeris?
slimības vēsture nr. 13
Padre Antonio ar savu kalpu aizgāja. Aizgāja slepenie aģenti, kā pēdējais — Mūna vecais paziņa, kas atvadām sazvērnieciski pamirkšķināja. Ģenerālis no jauna sagatavoja kokteiļus un pacēla savu glāzi.
— Uz jūsu veselību, mister Mūn! Tagad, kad atdevat šo papīra drisku, kas man maksājusi sirmus matus, man jums jāsagādā vilšanās. Jūs pieteicāt man šahu, bet līdz ma - tam, paldies dievam, neesat ticis. Ja neizdotos atrast šifru, tad gan es izlidotu no ģenerāļa krēsla. Jūs nepazīstat manu priekšniecību — viņiem šīs sevišķi slepenās lapiņas pazaudēšana šķiet briesmīgāka par atomkatastrofu.
— Es gan neesmu jums pieteicis matu, bet to manā vietā jau darījuši citi, — Mūns aizsmēķēja. — Tāpēc labāk aiztaupiet savu optimismu, ģenerāli, līdz tam momentam, kad šai istabā ienāks jūsu pēctecis.
— Mans pēctecis? — ģenerālis skaļi smējās. — Nelaiķis pulkvedis Laitness-Sībotoms, kas bija spiests slēpties zem majora Melbriča pieticīgās izkārtnes, nosauca jūs par filozofu un jokdari, mister Mūn. Pirmo īpašību jūs šodien visā pilnībā nodemonstrējāt, bet tagad, kā redzams, pārejat uz otro. Vai nebūtu labāk beidzot pastāstīt, kas nogalinājis pulkvedi? Vai arī šis mīklainais stāsts par viduslaiku zobenu un ārprātīgo bija tikai joks?
— Vai tad jūs, ģenerāli, pats nezināt, kas ir slepkava?
— Nav ne jausmas, es taču neesmu visu redzošais dievs!
— Nu tad pastāstīšu jums otru stāstu — drīzāk šausmīgu nekā noslēpumainu. — Mūns lēnām izsūca kokteili un aizsmēķēja jaunu cigāru. — Šoreiz nāksies atšķaidīt faktus ar māksliniecisku izdomu… Uz bojā gājušā bumbvedēja B-52 bija lidotājs, kas jau sen cieta no psihiskas kaites, īpaši halucinācijām. Pēdējā lidojuma laikā viņa slimība pieņēma bīstamu formu. Parasta lidmašīna tādā ārkārtējā gadījumā būtu nosēdusies tuvākajā aerodromā, lai nodotu vājprātīgo psihiatru rokās. Bet šī bija neparasta — divdesmit četras stundas pēc kārtas tai vajadzēja atrasties gaisā, lai jebkuru brīdi būtu iespējams dot kodol- triecienu. Tikai gaisa katastrofa varēja piespiest to nosēsties pirms atgriešanās bāzē. Šim prātā jukušajam lidotājam bija līgava vai draudzene, vārdā Linda, kas atradās diplomātiskajā dienestā vai kā tūriste apceļoja Padomju Savienību. Pavisam nesen viņš bija saņēmis no līgavas Odesā izsūtītu radiogrammu. Dažas minūtes pirms Panotarosas komandieris noņēma atomšifru — no stratēģiskās aviācijas centra bija pienācis paziņojums, ka sācies karš. Un, kad izrādījās, ka lidmašīnai jānomet bumbas uz svarīgo jūras ostu Odesu, pilots galīgi zaudēja prātu. Viņš parāva augstuma stūri, un degvielas lidmašīna, kurai vajadzēja caur elastīgu šļūteni pārsūknēt 30 000 litru aviācijas benzīna lidojumam līdz Odesai un atpakaļ, ietriecās bumbvedējam sānos. Benzīns aizdegās. Tā radās briesmīgā uguns siena. Kad lidotājs, izpletnī karājoties, krita lejup, viņam šķita, ka krīt sabumbotajā, atomuguns liesmu pārņemtajā Odesā. Vienīgā pazīme, pēc kuras viņš naktī varētu pazīt Pano- tarosu, bija viesnīcas «Holivuda» lieliskais neona uzraksts. Bet degošā spārna gabals bija pārrāvis elektrisko kabeli, un Panotarosa iegrima tumsā. Lidotājs sasniedza zemi netālu no zemnieka Brito mājas un, ieraudzījis Gvendolīnas Šrīveras pamesto kadiljaku, protams, nolēma, ka tā īpašnieki gājuši bojā tāpat kā visi pilsētas iedzīvotāji. Viņa vienīgā doma bija paglābties no radiācijas. Viņš kādreiz bija lasījis par Odesu, par tās katakombām, kas stiepjas daudzus kilometrus… Jūs, ģenerāli, kurš dienesta interesēs pētījāt visas pretošanās kustības un visus to apspiešanas līdzekļus, zināt, ka četrus kara gadus Odesas kata- kombās dzīvojuši cilvēki. Fašisti aizmūrējuši izejas, dedzinājuši benzīnu, kodīgi dūmi ielauzušies tumšajā pazemē, cilvēkiem nebijis ko elpot, bet' viņi tomēr nepadevu- šies …
— Vai nevar, mister Mūn, bez patētiskām_ atkāpēm?
— Es jau tuvojos prozaiskajām beigām… Ārprātīgais lidotājs iesēdās kadiljakā, viņš uz labu laimi braukāja pa Panotarosu, pa kalniem, pa akmeņu elli. Viņš meklēja ieeju katakombās, kur varētu noslēpties no radiācijas, beidzot, pēc tam kad mašīna iedrāzās klintī un tikko neno- vēlās bezdibenī, viņš nejauši atrada to, ko bija meklējis.
Ala, kurā viņš nokļuva, savienojās ar citām, dažas dienas viņš klīda pa tām, kamēr nokļuva Nēģeru alā. Tur viņš satika Melbriču. Lidotājs domāja, ka otrais ir krievs. Jūs pats sacījāt, ka antiradiācijas tērpā — ar nespodru lodziņu sejas vietā visi cilvēki izskatās vienādi briesmīgi. Zinādams, ka viņa bumbu sprādziena rezultātā Odesā gājuši bojā simtiem tūkstošu iedzīvotāju, zinādams, ka nav ko cerēt uz žēlastību, ārprātīgais, aizsargājot paša dzīvību, nogalināja majoru ar atrasto viduslaiku zobenu… Atliek tikai nosaukt šā lidotāja vārdu. Varbūt jūs to darīsiet, ģenerāli?