— Velti jūs mani tā biedējat ar šo ubagu… Kompensāciju par psihisko traumu šis ārprātīgais jau saņēmis, samaksāsim vēl, mēs neesam sīkumaini.
— Tātad jūs uzskatāt, ka marķīzs ir nožēlojams artavu vācējs, kas riskējis ar savu dzīvību dažu pesetu dēļ?
— Tur nav ko uzskatīt, — ģenerālis paraustīja plecus.
— Tas ir fakts!
— Tad ziniet, šis, kā jums likās, ārprātīgais dons Kihots, kas, pēc jūsu domām, labākajā gadījumā spējīgs vienīgi uzsaukt ķecerīgu tostu, tīšām pārnesis šķembas. Lai sakustinātu Spāniju, viņš uzņēmās nāves briesmas. Marķīzs ir nabags, bet viņš ir ļoti senas dzimtas pārstāvis, un šai zemē tas vēl kaut ko nozīmē. Personīgi nopelni vai ģerbonis te vēl nav līdz galam aizstāti ar čeku grāmatiņu kā pie mums. Jums, ģenerāli, arī nebūtu nācis par ļaunu paklausīties radio — un ne tikai savu slepeno un ļoti slepeno aģentu ziņojumus. Šodien Spānijas ielās izgājuši tūkstošiem cilvēku, tai skaitā garīdznieki un pazīstami mākslinieki, bet Madridē pat viena hercogiene — marķīza māsīca Medīna-i-Sidonia. Nelaime, kas piemeklēja marķīzu, bija tas pēdējais piliens, kas lika kausam pāri plūst.
Ģenerālis klusēja. Pēc ilgas pauzes viņš apjucis nomurmināja:
— Nesaprotu… Tas, ka jūs izrādījāties viltīgāks par mani, nav tik briesmīgi… Bet šis puslīķis?
— Kā redzat, ģenerāli, viņš izrādījās dzīvāks par jums … Kāpēc jūs sēžat? Izmantojiet tiešo vadu, ko izmantojāt kremācijas telegrammai, un pārbaudiet, vai neesmu jums samelojis.
Ģenerālis noslaucīja sviedrus sniegbaltā kabatlakatā ar zelta monogrammu un negribīgi piegāja pie telefona.
— Ja saruna ir slepena, varu iziet ārā, — Mūns smīnēdams teica.
Ģenerālis Debldejs nereaģēja. Viņš nocēla klausuli, nosauca savu uzvārdu un pakāpi, palūdza savienot un ilgi klausījās, gandrīz nepārtraukdams sarunas biedru. Beidzot nosvieda klausuli un pagriezās pret Mūnu:
— Nu, mister Mūn, šaha partija beigusies. Tagad tiešām varu atzīt, ka jūs esat uzvarējis. Varu dalīties ar jums pašā jaunākajā informācijā: pirms trim stundām nomiris Rols Šrīvers, pirms divām stundām un četrdesmit trim minūtēm — Una Šrīvera, pirms trīsdesmit minūtēm Franko valdība pieņēmusi lēmumu aizliegt atomu patruļlidmašī- nām pārlidot Spānijas teritoriju. Bet pēc … — ģenerālis paskatījās pulkstenī, — divām minūtēm no Vašingtonas izlidos lidmašīna, kurā atradīsies mans bijušais priekšgājējs un nākamais pēctecis! Kā redzat, pie mums pastāv tas pats princips kā taupīgam automašīnas īpašniekam — detaļas, kas kļuvušas nederīgas, nomaina ar izremontētām vecajām, — un ģenerālis pasmaidīja.
— Tagad tiešām redzu, ka jūs protat zaudēt, — Mūns pirmo reizi sajuta tādu kā simpātiju pret savu pretinieku. — Jūsu optimisma krājums laikam būtu pietiekams ne tikai trešajam, bet pat ceturtajam pasaules karam!
— Mīļo mister Mūn! — ģenerālis atvēra bāru un ielēja viskiju pustukšajā glāzē ar kokteiļa atliekām. — Jums arī? — viņš piedāvāja.
— Nē, paldies! Nemīlu jaukt.
— Bet es mīlu. Aizvakar privāta persona, vakar ģenerālis, šodien atkal privāta … Vados no tā paša principa — kad viens uzvalks kļuvis nelietojams, atkal uzvelk veco … Tieši tas ir mana optimisma noslēpums! Starp citu, starpība nav liela — «American Electronics» piegādā pretizlūkošanai elektroniskās smadzenes, bet pretizlūkošana manā personā — prezidentus šai korporācijai.
— Tādā gadījumā bīstos, ka jūsu optimisms tūlīt izkūpēs … Varu saderēt, ka jūsu draugs Šrīvers šoreiz piedāvās jūsu veco uzvalku kādam citam … Un pie tā daļēji vainīgs būšu es, — Mūns nopūtās.
— Saderam! — ģenerālis pastiepa roku. — Es ieradīšos Ņujorkā pirms jums un pratīšu tik delikāti sagatavot Šrīveru smagajam triecienam, ka viņš piedos man visus grēkus … Lūk, par to arī dzersim, mīļo mister Mūn! — viņš pacēla glāzi.
— Jūs esat nokavējies, vismīļo mister Debldej! Piedodiet man šo uzrunu, bet saukt jūs par ģenerāli diemžēl vairs nevar, par prezidentu — vēl jo mazāk … Džošua Šrīvers jau zina visu — gan par sievu, gan par jaunāko, gan par vecāko dēlu!
— No kurienes? — ģenerālis pielēca kājās, pustukšā glāze saplīsa, un lauskas šķindēdamas aizripoja pa pulēto galdu. Viņš mīksti nolaidās zilajā klubkrēslā. — Jums nebija nekādas iespējas to paziņot! Jūs pats uzzinājāt visu tikai pirms dažām stundām Nēģeru alā, bet kopš tā laika jums sekots ik uz soļa.
— Zināt tad, kad viss jau skaidrs, nav nekāds nopelns. Atslēgu visām Panotarosas mīklām atradu Rola Šrīvera dienasgrāmatā, kurai jūs, slepus pārmeklēdami majiu istabu, nepiegriezāt nekādu vērību. Arī Džona Šrīveri vēstulē māsai, kas jūs tāpat nebūtu interesējusi. Lai darītu savus atklājumus zināmus pasaulei, izmantoju raidstaciju «Pireneja»! Svena Krāgera Stokholmas redakcijā, paklausot manam norādījumam, kāds pastāvīgi klausījās šo vilni. Bijušo kuģa radistu Kamilo, kas 19. martā bija aizbraucis uz Kosta Ažūru pēc raidītāja, jūs noķērāt tieši pēc pēdējās pārraides, kuras autors biju es. Bet tās ārkārtīgi sarežģīto šifru jūsu labākie speciālisti nebija spējīgi atminēt tikai tāpēc, ka tas ir pārāk vienkāršs. Burtu aizvietoja skaitlis, kas apzīmēja tā vietu alfabētā. Paskatieties uz svēto, ko dons Benitess pasniedza jums, padevīgi palocīdamies ik reizi, kad jūs, kā jau bagāts amerikānis, pasviedāt viņam dažus grašus! Vai zināt, kas tas par svēto? Spāņu tautas nacionālais varonis Huliāns Grimau, ko fran- kisti nošāvuši 1963. gadā! … Nu, kā tad ir, mister Debldej, jūs droši vien esat trakā sajūsmā — ciest sakāvi no tik gudriem pretiniekiem taču ir augsts gods!