«Nē, labāk skriesim uz priekšu: tik un tā dzīsies pakaļ!»
Šie vārdi atskanēja viņam pie ausīm. Viņš atskatījās — viņa priekšā stāvēja Javtuchs.
«Velna Javtuchs!» nodomāja klusībā pie sevis filozofs, «es varētu tevi paķert un aiz kājām… Un tavu riebīgo purnu, un visu, kas vien tev ir, es varētu dauzīt ar ozola nūju.»
«Velti tu esi taisījis tādu līkumu,» turpināja Javtuchs, «daudz labāk būtu bijis izvēlēties to ceļu, pa kuru nācu es: taisni garām zirgu stallim. Un bez tam arī svārku žēl. Un laba vadmala. Cik maksāji par aršinu? Galu galā esam diezgan pastaigājušies: tagad laiks mājup.»
Filozofs pakasīdamies devās pakaļ Javtucham. «Tagad nolādētā ragana sados man piparus!» viņš nodomāja. «Bet, tiešām, ko tad es tā? Ko es baidos? Vai tad es neesmu kazaks? Es taču divi naktis esmu nolasījis, dievs palīdzēs arī trešo. Redzams, nolādētā ragana diezgan daudz grēku grēkojusi, ka nešķīstais gars tik ļoti par viņu iestājas.»
Šādas domas viņu nodarbināja, kad tas ienāca pana pagalmā. Stiprinājis sevi ar šādām piezīmēm, viņš izlūdzās Dorošu, kas ar atslēgu glabātāja protekciju drīkstēja dažreiz ieiet pana pagrabos, izstiept lielo pudeli sīvā, un abi draugi, apsēdušies zem šķūņa, iztempa turpat vai pusspaini, tā ka filozofs, pēkšņi piecēlies kājās, sāka saukt: «Muzikantus! katrā ziņā muzikantus!» un, muzikantus nesagaidījis, laidās pagalma vidū atbrīvotā vietā lēkt trepaku. Viņš dejoja līdz tam brīdim, kamēr pienāca launaga laiks, un gājēji, kas bija to apstājuši, kā šādos gadījumos pienākas, aplī, beidzot nospļāvās un gāja projām, teikdami: «Re, cik ilgi cilvēks danco!» Beidzot filozofs tepat arī nolikās gulēt, un tikai krietns spainis auksta ūdens spēja viņu uzmodināt vakariņās.
Vakariņu laikā viņš runāja par to, kas ir kazaks un ka tas nedrīkst baidīties ne no kā pasaulē.
«Ir laiks,» sacīja Javtuchs, «iesim.»
«Sērkociņu tev mēlē, nolādētais kuili!» nodomāja filozofs un, piecēlies kājās, sacīja: «Iesim!»
Iedams pa ceļu, filozofs bez apstājas lūkojās gar malām un mazliet aprunājās ar saviem pavadoņiem. Bet Javtuchs klusēja: pats Dorošs bija nerunīgs. Nakts bija kā elle. Tālumā vesels bars vilku, un pat suņu riešana šķita it kā briesmīga.
«Liekas, it kā kāds cits kauc: tas nav vilks,» sacīja Dorošs. Javtuchs klusēja. Filozofam nebija nekā ko sacīt.
Viņi pienāca pie baznīcas un iegāja zem tās vecajām koka velvēm, kas rādīja, cik maz ciema īpašnieks rūpējas par dievu un par savu dvēseli. Javtuchs un Dorošs atkal aizgāja, un filozofs palika viens.
Viss bija tāpat, viss bija tai pašā pazīstamajā izskatā. Viņš mirkli apstājās. Vidū arvien tikpat nekustīgi stāvēja šausmīgās raganas šķirsts. «Nebaidīšos, nudien, nebaidīšos!» sacīja viņš un, apvilcis pa vecam ap sevi apli, sāka atcerēties visas savas burvības. Klusums bija drausmīgs; sveces drebēja un pārlēja ar gaismu visu baznīcu. Filozofs pāršķīra vienu lapu, pēc tam pāršķīra otru un manīja, ka viņš lasa pavisam ko citu nekā rakstīts grāmatā. Bailēs viņš pārmeta krustu un sāka dziedāt. Tas viņu mazliet iedrošināja; lasīšana veicās uz priekšu, un lapas ņirbēja viena pēc otras.
Pēkšņi… klusumā… ar troksni atsprāga šķirsta dzelzs vāks un piecēlās mironis. Vēl briesmīgāks tas bija nekā pirmo reizi. Tā zobi briesmīgi klabēja rinda pret rindu, tā lūpas raustījās krampjos, un, mežonīgi iekaukdamies, sāka plūst lāsti. Viesulis sacēlās baznīcā, zemē sakrita svētbildes, bira no augšas uz leju sasistie logu stikli. Durvis notrūka no virām, un neredzams briesmoņu spēks ielaidās dieva baznīcā. Briesmīgs spārnu un nagu skrāpēšanas troksnis piepildīja visu baznīcu. Viss lidoja un virpuļoja, meklējot pa visām malām filozofu.
Chomam izgāja no galvas pēdējās reibuma atliekas. Viņš tikai meta krustus un lasīja, kā pagadījās, lūgsnas. Un tai pašā laikā viņš dzirdēja, kā nešķīstie gari mētājās viņam apkārt, gandrīz to aizskarot spārnu un riebīgo astu galiem. Viņam nebija drosmes tos uzlūkot; viņš redzēja tikai, kā veselas sienas lielumā stāvēja kāds milzīgs ērms, iepinies savos sajauktajos matos kā mežā; cauri matu plīvuram briesmīgi raudzījās divi acis, pacēlušas mazliet augšup uzacis. Virs viņa karājās gaisā kaut kas līdzīgs milzu pūslim, ar tūkstoš izstieptām knaiblēm un skorpionu dzeloņiem; melna zeme karājās uz tiem pikām. Visi raudzījās viņā, meklēja un nevarēja ieraudzīt viņu, apņemtu ar noslēpumainu apli. «Atvediet Viju! Ejiet pēc Vija!» atskanēja miroņa vārdi.
Un pēkšņi iestājās klusums baznīcā; varēja sadzirdēt tālumā vilku iegaudošanos, un drīz atskanēja smagi soļi, kas atbalsojās baznīcā. Pašķielējis sānis, viņš ieraudzīja, ka ved kādu plecīgu, lielu, ķetainu cilvēku. Viss tas bija ar melnu zemi. Kā stiegrainas, spēcīgas saknes atšķīrās viņa ar zemi apbērtās kājas un rokas. Viņš gāja smagi, ik brīdi taustīdamies. Garos acu plakstus viņš bija nolaidis līdz pašai zemei. Šausmās Choma ievēroja, ka viņam bija dzelzs seja. Viņu atveda zem rokām un nostādināja taisni pie tās vietas, kur stāvēja Choma.
«Paceliet man plakstus: neredzu!» sacīja zemzemes balsī Vijs, — un visi ķēmi metās pacelt viņam plakstus.