«Nu tad pielūkojiet, brālīši, neatlaisties! Lai maksā ko maksādams, bet naktsmājas jādabū!»
Trīs mācītie vīri draudzīgi sita pa vārtiem un sauca: «Atver!»
Durvis vienā būdā iečīkstējās, un pēc mirkļa bursaki ieraudzīja savā priekšā veceni plikādas kažokā.
«Kas tur ir?» sauca viņa, dobji kāsēdama.
«Ielaid, vecmāmiņ, pārnakšņot: nomaldījāmies no ceļa; laukā ir tikpat nemīlīgi, cik izsalkušā vēderā.»
«Bet kas jūs esat par ļaudīm?»
«Ļaudis nav ļauni: dievvārdnieks Chaļava, filozofs Bruts un retoriķis Gorobecs.»
«Nevar,» noņurdēja vecene, «man,ļaužu pilns pagalms un visi kakti būdā aizņemti. Kur es jūs likšu. Un visi tādi noauguši un veselīgi ļaudis! Tad jau man būda sakritīs, ja tādus ievietošu! Es pazīstu šos filozofus un dievvārdniekus: ja tādus dzērājus sāksi uzņemt, tad jau drīz paliksi bez sētas. Ejiet, ejiet! Te jums nav vietas.»
«Apžēlojies, vecmāmiņ! Kā nu var ļaut kristīgām dvēselēm aiziet bojā ne par šo, ne par to? Kur gribi, novieto mūs; un ja mēs kaut ko tā, kaut kā, vai ko citu izdarīsim, — tad lai mums rokas nokalst un notiek tas, ko vien dievs zina — lūk, kā!»
Vecene, šķita, mazliet atmaiga. «Labi,» sacīja viņa it kā pardomādama, «es ielaidīšu jūs, tikai novietošu katru atsevišķā vietā: citādi man nebūs miera sirdī, ja jūs gulēsiet kopā.»
«Tā ir tava darīšana; pretī nerunāsim,» atbildēja bursaki.
Vārti iečīkstējās, un viņi iegāja pagalmā.
«Bet kā būtu, vecmāmiņ,» sacīja filozofs, iedams aiz vecenes, «ja nu, kā saka … nudien, vēderā it kā kāds ar riteņiem braukātu: no paša rīta kaut vai skaidiņa būtu bijusi mutē.»
«Redz, ko sagribējis!» teica vecene, «nē, man nav nekā tāda, arī krāsns nav kurināta šodien.»
«Un mēs jau par to visu,» turpināja filozofs, «samaksātu rītu kā pienākas skaidrā naudā. Jā!» turpināja viņš klusu, «velnu tu te dabūsi!»
«Ejiet, ejiet! un esiet mierā ar to, ko jums dod. Kāds velns atnesis tādus izlutinātus kundziņus!»
Filozofs Choma kļuva pavisam skumjš no tādiem vārdiem; bet pēkšņi viņa deguns sajuta kaltētu zivju smaku; viņš paraudzījās uz dievvārdnieka biksēm, kas gāja viņam blakus, un ieraudzīja, ka no viņa kabatas līda ārā milzīga zivs aste, dievvārdnieks jau bija paguvis nostiept no vezuma veselu karūsu. Un tā kā viņš to darīja ne aiz kaut kādas mantkārības, bet vienīgi paraduma pēc, un, pilnīgi aizmirsis par savu karūsu, jau lūkojās apkārt, ko vēl citu nočiept; viņam nebija padomā laist garām pat salauztu riteni, — tad filozofs Choma ielaida roku viņa kabatā kā pats savā personīgajā un izvilka karūsu. Vecene izvietoja bursakus: retoriķi nolika būdā, dievvārdnieku ieslēdza tukšā klētī, filozofam ierādīja aitu kūti, arī tukšu.
Filozofs, palicis viens, vienā minūtē apēda karūsu, apskatīja pītās kūts sienas, iespēra ar kāju purnā ziņkārīgajai cūkai, kas spraucās no otras kūts, un apgriezās uz labajiem sāniem, lai aizmigtu nāves miegā. Pēkšņi zemās durtiņas atvērās, un vecene, saliekusies, ienāca kūtī.
«Kas ir, vecmāmiņ, ko tev vajaga?» sacīja filozofs.
Bet vecene gāja taisni uz viņu ar izstieptām rokām.
«Ehe, he!» nodomāja filozofs. «Bet nekā, balodīt, par vecu!»
Viņš pavirzījās mazliet tālāk, bet vecene bez ceremonijām atkal piegāja pie viņa.
«Klausies, vecmāmiņ!» sacīja filozofs, «tagad gavēnis, un es esmu tāds cilvēks, ka ir par tūkstoti zelta negribēšu apgrēkoties.»
Bet vecene plātīja rokas un tvarstīja viņu, nesacīdama ne vārda. Filozofam kļuva baigi, it sevišķi, kad viņš ievēroja, ka viņas acīs pazibēja kaut kāds neparasts mirdzums. «Vecmāmiņ, ko tu dari? Ej projām, ej projām ar dievu!» iesaucās viņš.
Bet vecene nerunāja ne vārda un tvarstīja viņu rokām.
Viņš pietrūkās kājās ar nodomu bēgt; bet vecene iestājās durvīs, ieurbās viņā zibošām acīm un sāka no jauna tam tuvoties.
Filozofs gribēja to atgrūst ar rokām, bet izbrīnījies ievēroja, ka viņa rokas nespēj pacelties, kājas nekustējās; un viņš šausmās manīja, ka pat balss neskanēja no viņa mutes: vārdi kustējās uz lūpām bez skaņas. Viņš dzirdēja tikai, kā sita viņa sirds; viņš redzēja, kā vecene pienāca pie viņa, salika viņam rokas, nolieca viņam galvu, uzlēca ātri kā kaķis viņam uz muguras, iesita viņam ar slotu pa sāniem, un viņš, palēkdamies kā jājamais zirgs, nesa viņu savos plecos. Viss tas notika tik ātri, ka filozofs tikko spēja atjēgties un satvēra abām rokām sevi pie ceļiem, gribēdams noturēt kājas, bet tās, viņam par lielu izbrīnu, cilājās pret viņa gribu un lēca ātrāk nekā čerkesu rikšotājs. Kad viņi jau bija garām mājām un viņu priekšā pavērās līdzena ieleja, bet gar malām stiepās melns kā ogle mežs, tikai tad viņš sacīja sevī: «Ehe, tā jau ir ragana!»
Apgāsts meness sirpis spīdēja debesīs. Rāms pusnakts mirdzums kā caurspīdīga sega viegli klājās un kūpēja pār zemi. Meži, pļavas, debesis, ielejas — viss šķita guļam it kā atvērtām acīm; vējš, kaut jel reizi tas būtu kur iešalcies; nakts svaigumā bija kaut kas mitri silts, koku un krūmu ēnas krita kā komētas asiem ķīļiem pār stāvo līdzenumu: tāda bija nakts, kad filozofs Choma Bruts auļoja ar neizprotamo jātnieku mugurā. Viņš juta kaut kādas mokošas, nepatīkamas un reizē saldas jūtas, kas pāršalca viņa sirdi. Viņš nolieca galvu lejup un redzēja, ka zāle, kas bija viņam gandrīz zem kājām, likās, auga dziļi un tālu un ka virs tās bija kā kalna strauts dzidrs ūdens, un zāle izskatījās kā kaut kādas gaišas, līdz pašam dziļumam caurspīdīgas jūras dibens; vismaz viņš skaidri redzēja, kā viņš tur atspoguļojās kopā ar mugurā sēdošo veceni. Viņš redzēja, kā mēness vietā tur spīdēja kaut kāda saule; viņš dzirdēja, kā gaiši zilie pulkstenīši, noliekdami savas galviņas, zvanīja; viņš redzēja; kā no niedrāja izpeldēja nāra, pazibēja mugura un kāja, apaļa, vingra, visa radīta no mirdzuma un šalkām. Viņa pagriezās pret to — un viņas seja ar gaišām, mirdzošām, asām acīm, ar dziedāšanu, kas spiedās dvēselē, jau tuvojās viņam, jau bija virs līmeņa un, iedrebēdamies mirdzošos smieklos attālinājās; un tad viņa atmetās uz muguras — un viņas mākoņiem līdzīgās krūtis, matētas kā porcelāns, kas nav apklāts ar glazuru, bija caurspīdīgas pret sauli gar savas baltās, elastīgi maigās aprises malām. Ūdens mazu pūslīšu veidā kā pērles apbirdināja viņus. Viņa visa dreb un smejas ūdenī…