Filozofs Choma, redzot šādu galvu stāvokli, nolēma to izmantot un nozust. Sākumā viņš pievērsās sirmgalvainajam kazakam, kas skuma pēc tēva un mātes: «Ko tad tu, tēvoc, tā raudi?» sacīja viņš, «es pats arī esmu bārenis! Atlaidiet mani, zēni, brīvībā! Ko jūs ar mani darīsiet?»
«Laidīsim viņu brīvībā!» atsaucās daži, «viņš taču ir bārenis; lai viņš iet, kurp grib.»
«Vai dieviņ, vai dieviņ!» teica mierinātājs, pacēlis savu galvu, «atlaidiet viņu! Lai viņš iet!»
Un kazaki jau gribēja paši izvest viņu klajā laukā; bet tas, kas bija izrādījis savu ziņkāri, apturēja viņus sacīdams! «Neaizskariet: es gribu ar viņu parunāt par buršu; es pats iešu uz buršu…»
Bet diezi, vai šī bēgšana būtu varējusi notikt, jo tad, kad filozofs bija nodomājis piecelties no galda, viņa kājas šķita kļuvušas no koka, un durvju istabā viņam sāka likties tik daudz, ka diezi, vai viņš būtu atradis īstās.
Tikai pret vakaru visa šī kompānijā atcerējās, ka jādodas tālāk ceļā. Sakāpuši bričkā, viņi sāka lēnām braukt, dzīdami zirgus un dziedādami dziesmu, kuras vārdus un jēgu diezi vai kāds saprastu. Noripojuši lielāko nakts pusi, pastāvīgi nomaldīdamies no ceļa, ko tie bija izmācījušies no galvas, viņi beidzot nobrauca no stāva kalna ielejā, un filozofs pamanīja gar malām stiepjamies dēļu vai zedeņu žogu ar zemiem kociņiem un jumtiem, kas rēgojās aiz tiem. Tas bija liels ciems, kas piederēja sotņikam. Bija jau stipri pāri pusnaktij; debesis bija tumšas, un mazas zvaigznītes mirdzēja šur tur. Nevienā mājā nebija redzama uguns. Viņi iebrauca, suņu reju pavadīti, pagalmā. Gar abām pusēm bija redzami salmiem segtie šķūņi un mājiņas; viena no tām, kas atradās tieši vidū pret vārtiem, bija lielāka par pārējām un kalpoja, kā likās, sotņikam par mitekli. Brička apstājās nelielas, šķūnim līdzīgas ēkas priekšā, un mūsu ceļinieki devās gulēt. Bet filozofs gribēja mazliet apskatīt no ārpuses kungu māju; taču, lai viņš blenza kā blenzdams ar savām acīm, viņš nevarēja skaidri saskatīt: mājas vietā viņam rēgojās lācis; no dūmeņa izveidojās rektors. Filozofs atmeta ar roku un devās gulēt.
Kad filozofs pamodās, mājā jau bija kustība: naktī bija nomirusi jaunkundze. Kalpi skraidīja steigā uz priekšu un atpakaļ; dažas vecenes raudāja, ziņkārīgo bars raudzījās caur žogu pana pagalmā, it kā varētu tur ko redzēt. Filozofs tūdaļ sāka aplūkot tās vietas, ko viņš nebija varējis saskatīt naktī. Pana māja bija zema, neliela ēka, kādas parasti cēla vecos laikos Mazkrievijā; tā bija pārsegta salmiem; mazs, ass un augsts frontons ar logu, kas izskatījās pēc augšup paceltas acs, bija viscaur izkrāsots gaiši zilām un dzeltenām puķēm un sarkaniem pusmēnešiem; tas bija nostiprināts uz ozola stabiņiem, kas līdz pusei bija apaļi, bet no apakšas sešstūraini, ar greznu apdari augšā. Zem šī frontona bija neliels lievenis ar soliem abās pusēs. Gar abām mājas pusēm bija nojumes uz tādiem pašiem stabiņiem, kas bija nosūnojušas. Augsta bumbiere ar piramidalu galotni un drebošām lapām zaļoja mājas priekšā. Vairākas klētis divi rindās stāvēja pagalma vidū, radīdamas it kā platu ielu, kas veda uz māju. Aiz klētīm pie pašiem vārtiem trīsstūrveidīgi izkārtojās divi pagrabi, viens otram pretī, arī pārklāti salmiem. Katra pagraba trijstūrainajai sienai bija zemas durvis un tās bija izkrāsotas aažadiem attēlojumiem, Uz vienām no tām bija uz mucas sēdošs kazaks, kas turēja virs galvas krūzi ar uzrakstu: «Visu izdzeršu!» Uz otras pudelīte, lielas pudeles un gar malām skaistuma pēc zirgs augšpēdu, pīpe, zvārguļi un uzraksts «Vīns— kazaka prieks». No viena šķūņa bēniņiem pa milzīgu logu lūkojās laukā bungas un vara taures. Pie vārtiem stāvēja divi lielgabali. Viss liecināja, ka mājas saimnieks mīlējis papriecāties un pagalmu bija bieži pāršalkuši dzīru saucieni. Aiz vārtiem atradās divi vējdzirnavas. Aiz majas stiepās dārzi, un cauri koku galotnēm bija redzamas tikai tumšās dūmeņu cepurītes, kas slēpās māju zaļajā biezoknī. Viss ciems izvietojās uz platas un līdzenas kalna nogāzes. No ziemeļu puses visu aizsedza stāvs kalns un ar savu pakāji izbeidzās pie paša pagalma. Uzskatot šo kalnu no apakšas, tas šķita vēl stāvāks, un tā augstajā galotnē rēgojās šur tur lielā suņuburkšķa greizie kāti un melnoja gaišajās debesīs; tā kailais, mālainais izskats izstrāvoja kaut kādu grūtsirdību; viss tas bija lietus izskalojumu un tērču izrakņāts. Tā stāvajā nokarē divi vietās kvernēja divi būdiņas; pār vienu no tām izplēta zarus kupla ābele, ko balstīja pie saknēm nelielas kārtis ar uzbērtu zemi. Āboli, kurus inosita vējš, ripoja lejā pašā pana pagalmā. No virsotnes vijās pa visu kalnu ceļš un, noslīdējis lejā, aizgāja garām pagalmam uz ciemu. Kad filozofs nomērīja tā briesmīgo stāvumu, tad nosprieda, ka vai nu panam bija pārāk gudri zirgi, vai arī kazakiem pārāk stipras galvas, kad tie arī reibuma tvanā pratuši nelaisties augšpēdu kopā ar neizmērojamo bričku un bagažu. Filozofs stāvēja augstākajā pagalma vietā, un, kad viņš apgriezās un palūkojās uz pretējo pusi, viņa priekšā bija pavisam cits skats. Ciems kopā ar nogāzi nolaidās lejup līdzenumā. Nepārskatāmas pļavas pavērās pret tālo plašumu; to spilgtais zaļums satumsa, jo vairāk tās attālinājās, un vesela virkne ciemu zilnīja tālumā, kaut gan attālums starp tiem bija lielāks nekā divdesmit verstu. No šo pļavu labās puses stiepās kalni, un kā tikko jaušama svītra tālumā dega un tumsa Dņepra. «Ek, brīnišķa vieta!» sacīja filozofs, «te varētu dzīvot, zvejot zivis Dņeprā un dīķos, medīt ar cilpām vai ar šauteni paipalas un slokas! Vispār, es domāju, arī teteru ne mazums ir šais pļavās. Dažādus augļus var sakaltēt un pārdot pilsētā gubām vai vēl labāk izdedzināt no tiem degvīnu, jo augļu degvīnu ne ar vienu putu degvīnu nevar salīdzināt. Bet nekaitētu padomāt arī par to, kā varētu nozust no šejienes.» Viņš pamanīja aiz žoga mazu celiņu, ko pilnīgi aizsedza saauguši suņuburkšķi; uzlika mašinali uz tā kāju, nodomādams sākumā tikai pastaigāties un pēc tam klusiņām starp mājām likties laukā, kad pēkšņi sajuta uz sava pleca diezgan spēcīgu roku.