— Nu, vai mani ķēra pēkšņa nāve? Vai mani nospēra zibens? Vai zvaigznes krita no debesīm un nosita mani? Pē! Ar šo suni es rēķinus esmu noslēdzis. Tagad es pastāstīšu jums par savu tautu, kas ir varenākā no tautām, kuras valda visās zemēs. Vispirms mēs ejam medībās tā, ka eju es, — vienatnē. Tad mēs medījam baros, un pēdīgi mēs kā aļņi pārgājienā piepildām visu zemi. Tie, ko mēs pieņemam savos mājokļos, dzīvo, bet tie, kas negrib nākt, mirst. Zarinska ir skaista meitene, veselīga un stipra, viņa ir kā radīta, lai kļūtu māte Vilkiem. Ja ari man būtu jāmirst, viņa tomēr kļūs inate Vilkiem, jo manu brāļu ir daudz, un viņi atnāks pa manu suņu pēdām. Klausieties Vilku likumu: ja kāds ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts. Daudzās zemēs šāda cena ir maksāta, un daudzās zemēs to vēl maksās.
Tagad es gribu vienoties ar Lapsu un Lāci. Viņi, kā rādās, arī metuši acis uz šo meiteni. Vai ir tā? Lieciet vērā, es esmu viņu nopircis! Tling-Tinnehs balstās uz šautenes, pārējās izpirkuma mantas atrodas pie viņa ugunskura. Tomēr es gribu būt taisnīgs pret šiem jaunekļiem. Lapsam, kura mēle ir izkaltusi no lielas runāšanas, es došu tabaku — piecus garus stieņus. To košļājot, viņa mute kļūs valga un viņš atkal varēs skaļi klaigāt sapulcēs. Bet Lācim — esmu lepns, ka viņu pazīstu, — es došu tā: segas — divas, miltus — divdesmit krūzītes, tabaku — divreiz tik daudz kā Lapsam, un, ja viņš brauks man līdzi pāri Austrumu kalniem, es došu viņam arī šauteni, kas ir māsa Tling-Tinneha šautenei. Ja nebrauks? Labi! Vilks ir noguris no runāšanas. Tomēr vēl vienreiz viņš pateiks likumu: ja kads ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts.
Makenzijs smaidīja, atgriezdamies iepriekšējā vietā, bet sirdī viņš bija ļoti noraizējies. Nakts vēl bija tumša. Zarinska panācās viņam blakus, un viņš uzmanīgi noklausījās meičas stāstījumu par to, kādus viltīgus paņēmienus cīņa ar nazi lieto Lācis.
Lēmums tika pieņemts par labu cīņai. Nākamajā acumirklī desmitiem pāru mokasīnu mīņāja sniegu, lai paplašinātu laukumu pie ugunskura. Daudz tika tērgāts par to, kā šamanis sakauts visu acu priekšā; daži apgalvoja, ka viņš tikai pagaidām atturējies parādīt savu spēku, tomēr citiem bija palikuši atmiņā agrāk piedzīvoiie notikumi, un tie bija vienis prātis ar Vilku. Lācis iznāca cīņas laukuma vidū, un rokā viņam bija garš, no maksts izvilkts krievu darinājuma medību duncis. Lapsa visiem norādīja uz Makenzija revolveriem, tāpēc viņš noņēma jostu un apsprādzēja to Zarinskai ap vidu, ielikdams tai rokā arī savu šauteni. Meitene papurināja galvu par zīmi, ka neprot šaut, — sievietei jau nav izdevības rīkoties ar tik vērtīgiem ieročiem.
— Nu tad, ja man draud briesmas no mugurpuses, kliedz, cik skaļi vari: «Mans vīrs!» Nē, šitā: «Mans vīrs!»
Viņš pasmējās, kad meitene to atkārtoja, ieknieba viņai vaigā un atgriezās laukumā. Ne tikai garumā un plecī- gurnā Lācis bija pārāks, bet arī tā naža asmens bija collas divas garāks. Skrafs Makenzijs bija jau agrāk raudzījies vīru acīs un zināja, ka te pretī stāv īsts vīrs; tomēr, kad uguns gaismā ievizmojās tērauds, viņš moži saspringa un asinis dzīslās sāka strāvot straujāk — tas bija viņa cilts asiņu pulss.
Atkal un atkal Makenzijs tika atspiests vai nu pie paša ugunskura, vai arī dziļajā sniegā, atkal un atkal viņš, izmantodams boksera soļu taktiku, atdzina pretinieku atpakaļ centrā. Viņa uzmundrināšanai neatskanēja neviens sauciens, kamēr pretinieku atbalstīja ar aplausiem, padomiem un brīdinājumiem. Viņš tikai sakoda ciešāk zobus, kad nažu asmeņi sasizdamies nošķindēja, un cirta vai atvairīja cirtienu ar aukstasinību, kādu dod sava spēka apziņa. No sākuma viņš juta tādas kā simpātijas pret ienaidnieku, taču to vietā drīz vien stājās pirmatnējais dzīvības instinkts, kas savukārt izvērtās par kāri nokaut. Desmittūkstoš gadu kultūra nokrita no viņa pleciem kā čaula, un viņš atkal bija alu iemītnieks, kas cīnās par savu mātīti.
Divreiz viņš iedūra Lācim, pats palikdams neskarts, bet trešo reizi dūriens ķēra viņu; lai paglābtos, viņš metās tuvcīņā, un abu pretinieku brīvā roka sakampa to roku, kurā otrais turēja nazi. Te nu Makenzijs izjuta sava pretinieka šausmīgo spēku. Muskuļi viņam bija savilkušies sāpīgos kamolos, visas stiegras un cīpslas tā saspriegtas, ka draudēja vai pušu trūkt, tomēr krievu tērauds nāca tuvāk un tuvāk. Viņš mēģināja atsvabināties un palēkt sānis, bet ar to tikai vājināja savu pozīciju.
Zvērādās ģērbto vīru loks ap viņiem saspiedās arvien ciešāk, visi bija pārliecināti par iznākumu un alka redzet izšķirīgo dūrienu. Tomēr Makenzijs, izmantodams profesionālā cīkstoņa paņēmienu, pasvēras sānis un deva pretiniekam belzienu ar galvu. Lācis negribot paliecās atpakaļ un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Tai pašā brīdī Makenzijs nekavējoties atspērās un triecās ar visu ķermeņa svaru uz priekšu, atsviezdams Lāci cauri visam skatītāju lokam un iegazdams to kupena. Lācis izķepurojās no sniega un pilnā sparā drāzās atpakaļ.
— Ai, mans vīrs! — noskanēja Zarinskas skaļā balss, kas drebēja šausmās.
Notrinkšķot loka auklai, Makenzijs pieplaka pie zemes, un bulta ar kaula uzgali, pārlidojusi viņam pari, ieurbās krūtīs Lācim, kas acumirklī nogāzās, uzveldamies virsū sagumušajam pretiniekam. Nākamajā acumirklī Makenzijs bija kājās un apcirtās atpakaļ. Lācis gulēja nekustīgi, bet viņpus ugunskura stāvēja šamanis, likdams uz loka otru bultu.