sviras, visiem spēkiem pūlēdamies pavirzīties uz priekšu. Rīta klusumā es skaidri sadzirdēju, kā uz asfalta ņirkst viņa kurpju pazoles.
Tad barjera atkaļ izspēlēja veco stiķi. Tā atgrūda viņu atpakaļ. Izskatījās, it kā viņu būtu satvērusi pēkšņa vējpūta un virpuļu virpuļiem virpinātu pa ceļu atpakaļ. Beidzot viņš pa pusei paripoja zem savas mašīnas priekšgala.
Es aizskrēju turp, sagrābu viņu aiz potītēm, izvilku ārā un nostatīju uz kājām. Šļūkdams pa asfaltu, viņš šur tur bija saskrambājies līdz asinīm, drēbes bija saplēstas un netīras. Bet dusmīgs viņš vairs nebija — tikai pagalam nobijies. Viņš raudzījās uz priekšu ar tādām acīm, it kā būtu redzējis spoku, un trīcēja pie visām miesām.
— Bet tur taču nekā nav, — viņš beidzot sacīja.
— Drīz sāks braukt citas mašīnas, — es ieminējos, — un jūsējā ir šķērsām uz ceļa. Varbūt mums vajadzētu izlikt kādus gaismas signālus, varbūt karodziņus vai kaut ko tamlīdzīgu?
Tas, likās, viņu atžirbināja.
— Karodziņus, — viņš piekrita.
Viņš ierāpās kabīnē un sadabūja vairākus karodziņus.
Es pagājos viņam līdzi pa ceļu, kamēr viņš sasprauda tos zemē.
Iespraudis pēdējo, viņš aptupās šosejas malā tam blakus. Tad viņš izvilka no kabatas mutautu un sāka tīrīt seju.
— Kur es varētu tikt pie telefona? — viņš vaicāja. — Mums kaut kur jāsameklē palīdzība.
— Kādam taču jāzina, kā novākt to barjeru no šosejas, — es sacīju. — Drīz vien te sabrauks daudz mašīnu. Iznāks jūdzēm garš sastrēgums.
Viņš vēl joprojām berza seju. Uz tās tiešām bija pamatīga putekļu un eļļas kārta. Un arī mazliet asiņu.
— Kur tuvumā ir telefons?
— O, visur, — es atteicu. — Varat iet jebkurā mājā. Neviens jums neliegs piezvanīt pa telefonu.
«Tā mēs te stāvam,» man iešāvās prātā, «runādami par neredzamo, it kā tas būtu visparastākais šķērslis — kāds ceļam pārkritis koks vai ūdens izrauts grāvis.»
— Tikai pasakiet, kā šo vietu sauc. Man jāpaziņo, no kurienes es zvanu.
— Milvila, — es viņam paskaidroju.
— Jūs te dzīvojat?
Es pamāju ar galvu.
Viņš piecēlās un iebāza mutautu atpakaļ kabatā.
— Labi, — viņš noteica, — es eju meklēt telefonu.
Viņš droši vien gaidīja, ka es piedāvāšos iet līdzi, bet man bija darāms kas cits. Man vajadzēja apiet apkārt kavēklim, aiziet uz
Džonija autoparku un paskaidrot Alfam, kas noticis un kādēļ esmu aizkavējies.
Stāvēju ceļa vidū un noskatījos, kā viņš aiziet.
Tad pagriezos un devos pjojām pa ceļu pretējā virzienā, pretī neredzamajam šķērslim, kas bija apstādinājis mašīnas. Drīz es to sasniedzu, un tas apstādināja arī mani — ne ar grūdienu, ne ar belzienu, bet pavisam liegi, it kā nolēmis ne par kādu cenu neļaut man iet tālāk, tomēr gribēdams izdarīt to pieklājīgi un saprātīgi. Es izstiepu roku, bet nevarēju neko sataustīt. Mēģināju pašvīkāt ar plaukstu šurp un turp it kā pa kādu virsmu, bet nekādas virsmas nebija, nebija itin nekā, ko varētu noglaust, nebija absolūti nekā, izņemot maigo spiedienu, kas mani stūma atpakaļ no neredzamās sienas.
Palūkojos visgarām pa ceļu abos virzienos. Pagaidām tur vēl nebija neviena braucēja, bet es zināju, ka drīz cilvēki sāks braukt. «Varbūt,» es domāju, «vajadzētu piespraust dažus karodziņus arī uz otra ceļa barjeras viņā pusē par brīdinājuma zīmi, ka tur kaut kas nav kārtībā. Karodziņu iespraušana neprasītu vairāk kā pāris minūšu, ja es apietu barjerai apkārt un izdarītu to pa ceļam uz Džonija autoparku.»
Aizgāju atpakaļ uz kabīni, paņēmu dažus karodziņus, norāpos no ceļa uzbēruma, uzrausos pa nogāzi pakalnā un apmetu lielu līkumu ap šķērsli, taču, kaut arī biju pagājies krietni tālu, tomēr atdūros atkal pret barjeru. Atkāpos un sāku iet tai līdztekus, visu laiku kāpdams kalnā. Tas nebija viegli. Ja barjera būtu bijusi kaut kas sataustāms, man nebūtu nekādu grūtību, bet tā nebija redzama, un tādēļ es allaž no jauna atsitos pret to. Tā man arī bija vienīgā iespēja orientēties — at- sisties pret to, atvirzīties nost un drīz pēc tam atkal atdurties.
Es cerēju, ka nupat nupat barjerai būs gals vai arī tā kļūs plānāka. Pāris reižu mēģināju izspiesties tai cauri, bet tā bija tikpat cieša un necaurlaidīga, kā bijusi. Man prātā modās drausmīga doma. Un, jo augstāk kalnā es rāpos, jo uzmācīgāka kļuva šī doma. Laikam tad es arī pazaudēju karodziņus.
Izdzirdu lejā buksējam riepas un strauji pagriezos atpakaļ, lai paskatītos. Kāda mašīna uz ceļa, kas veda austrumu virzienā, bija ietriekusies barjerā un, atpakaļ slīdēdama, sagriezusies šķērsu pāri abiem ceļiem. Kāda cita mašīna bija braukusi tai aiz muguras un patlaban centās nobremzēt. Bet vai nu bremzes neklausīja, vai arī ātrums bija par lielu, — tā nevarēja apstāties. Es vēroju, kā šoferis strauji apmet līkumu šķērsām pāri ceļam buksējošajai pirmajai mašīnai, uzbraukdams uz ceļmalas uzbēruma. Tad viņš ietriecās barjerā, bet ne pārāk dziļi, jo bija paguvis samazināt ātrumu. Barjera lēnām atstūma automobili atpakaļ, tas uzslīdēja virsū pirmajai mašīnai un beidzot apstājās.
Pirmās mašīnas vadītājs bija izkāpis no sava auto un gāja tam apkārt, iai pieietu pie otras mašīnas. Tad viņš pacēla galvu un, protams, ieraudzīja mani. Viņš māja man un kaut ko sauca, bet es biju pārāk tālu, lai saprastu, ko viņš saka.
Kravas automobilis un mana sadauzītā mašīna zem tā vēl joprojām vientuļi gulēja šaipus barjerai. «Dīvaini,» es brīnījos, «ka neviens cits vēl nav parādījies uz šī ceļa.»
Kalna galā atradās kāda māja, bet es nezin kādēļ nevarēju iedomāties, kam tā pieder. Man tās saimnieku vajadzētu katrā ziņā pazīt, jo es Milvilā esmu nodzīvojis visu mūžu, izņemot vienu gadu, ko pavadīju koledžā, un pazinu šeit katru cilvēku. Nepratu to izskaidrot, bet uz mirkli man prātā viss bija sajucis. Viss šķita nepazīstams, un es samulsis stāvēju, lai saņemtu prātus kopā un atjēgtu, kur īsti atrodos.
Austrumi sārtojās, pēc pusstundas tur parādīsies saule. Vakaru pusē neskaidri iezīmējās lieli, draudīgi mākoņu blāķi, kurus brīžiem pāršķēla zibšņu šautras: tuvojās negaiss.
Stāvēju un raudzījos lejup uz pilsētiņu, un pēkšņi skaidri sapratu, kur atrodos. Māja kalna galā pieder Billam Donovenam. Bills ir pilsētiņas atkritumu savācējs.
Devos gar barjeru tieši uz māju un lūkoju aprēķināt, kādā stāvoklī pret barjeru varētu atrasties māja. «Visticamāk,» nodomāju, «ka māja atrodas šaipus barjeras.»
Nonācu līdz žogam, pārrāpos tam pāri, šķērsoju piedrazātu pagalmu un devos uz ļo- dzīgajām kāpnītēm pie sētas puses ieejas. Piesardzīgi uzkāpu pa tām un sāku meklēt zvanu. Zvana nebija. Es pacēlu dūri, piedauzīju pie durvīm un gaidīju. Dzirdēju iekšpusē kādu rosāmies, tad durvis atvērās un man pretī raudzījās Bills. Viņš bija sapinkājies kā lācis, spurainie mati saslējušies, un viņš blenza manī no biezu uzacu apakšas. Ātrumā viņš bija uzrāvis pidžamai virsū bikses, bet nebija paspējis tās aizpogāt, tāpēc no biksēm rēgojās ārā sarkanvioletas pidžamas stērbele. Kājas viņam bija kailas, un viņš nepacietīgi kustināja pirkstus uz virtuves aukstās grīdas.