— Paldies, — es noteicu.
Izgājis ārā, es redzēju, ka pār zemi jau sāk plesties palsa rītausma. Viss vīdēja tai rēgai- najā vizmā, kur nav ne īsta baltuma, nedz arī citu krāsu, bet kura tik raksturīga augusta rītiem.
Lejā uz šosejas barjeras viņā pusē bija sa- strēgušas pāris desmit mašīnas, un tām apkārt pulciņos stāvēja cilvēki. Dzirdēju vienu balsi, kas satraukti skanēja pāri citām, —* tas droši vien bija no tiem balamutēm,-kādi atrodas katrā pūlī. Zaļajā joslā starp abiem autoceļiem bija pat sakurts neliels ugunskurs — dieviņš vien zina, kādēļ tas darīts, jo rīts bija itin silts un diena solījās būt īsti svelmīga.
Tikai tagad atcerējos, ka biju gribējis sastapt Alfu un pateikt viņam, ka nevarēšu ierasties. Es būtu varējis izmantot telefonu Do- novena virtuvē, bet tobrīd biju to pilnīgi aizmirsis. Tagad stāvēju, nevarēdams izšķirties un prātodams, vai neiet atpakaļ un nepalūgt, lai ļauj man piezvanīt. Es sapratu, ka sākumā tas man bija galvenais iemesls, kādēļ iegriezos pie Donovena.
Uz austrumu ceļa bija sastājis vesels lēvenis mašīnu, bet uz rietumu ceļa redzēja vienīgi kravas automobili un manu sadauzīto mašlniņu, «un tas nozīmēja,» es nodomāju, «ka rietumu ceļš ir noslēgts arī vēl kaut kur citur austrumu virzienā». Man gribējās zināt, vai tas tiešām nozīmē, ka siena savilkusies aplī ap pilsētiņu.
Nolēmu negriezties atpakaļ un nezvanīt pa telefonu un sāku iet gar māju uz priekšu. Drīz vien atkal uzskrēju virsū sienai un devos gar to tālāk. Tagad es sāku izprast tās virzienu. Man šķita, ka sāku apjaust neredzamo man līdzās, un, sekodams šai nojautai, turējos gabaliņu nost no barjeras, tikai retumis atdur- damies pret to.
Siena stiepās aptuveni gar pilsētiņas robežu, otrā pusē palika vienīgi dažas nomaļākās mājas — cieši pie barjeras. Es visu laiku gāju gar to, šķērsoju vairākus kājceliņus un dažas aklas ieliņas, līdz beidzot nonācu līdz lielceļam, kas ietecēja pilsētā no Kūna ielejas, kura atradās jūdžu desmit no mums.
Pie pašas pilsētiņas ceļš veda pa nelielu nogāzi, un slīpumā cieši otrpus sienai stāvēja pagalam nobraukta veca modeļa mašīna. Tās motors vēl darbojās, durtiņas šofera pusē bija vaļā, bet ne pašā mašīnā, nedz arī tuvumā nemanīja neviena cilvēka. Izskatījās, it kā braucējs, atdūries pret barjeru, trakās bailēs būtu aizmucis.
Kamēr es stāvēju un noraudzījos uz mašīnu, bremzes saniķojās un mašīna sāka slīdēt uz priekšu, sākumā lēnām, tad ātrāk, līdz beidzot bremzes vairs neklausīja nemaz, auto palēkdamies joņoja lejup pa nokalni un pēdīgi ietriecās kokā. Tad tas lēni apvēlās uz sāniem un no motora pārsega apakšas sāka stīdzēt tieva dūmu strūkliņa.
Bet es vairs nelikos ne zinis gar mašīnu, jo biju konstatējis kaut ko svarīgāku. Skriešus metos tieši turp.
Mašīna bija izbraukusi cauri barjerai, noskrējusi gabalu pa ceļu un tikai tad avarējusi, un tas nozīmēja, ka tur barjeras vairs nav. Biju sasniedzis vietu, kur tā beidzās!
Skrēju pa ceļu uz priekšu bezgala līksms un atvieglots, jo visu laiku biju centies apspiest trakās bailes, ka barjera apjozusi visu pilsētu, un cīnīties pret šīm aizdomām nebija viegli. Un tad, kad es jau ar priecīgu sirdi atvieglojumā uzgavilēju, es atkal atdūros pret barjeru. Un atdūros visai spēcīgi, jo, būdams pārliecināts, ka tās vairs tur nav, es skrēju ko kājas nes, lai tiešām pārliecinātos, ka tās nav. Iebrāžos tajā ar trim pamatīgiem lēcieniem, pirms tā atsvieda mani atpakaļ. Nogāzos augšpēdu uz ceļa, un mana galva sparīgi atsitās pret bruģi. Gar acīm nošķīda neskaitāmas zvaigznes.
Apvēlos apkārt, atspiedos uz rokām un ceļgaliem un paliku četrrāpus kā suns ar šļaugani nokārtu galvu, kuru ik pa mirklim papurināju, lai izkliedētu zvaigznes.
Izdzirdu brīkšķi un liesmu rēkoņu, un tas mani uzrāva kājās. Biju vēl diezgan apdullis, bet arī savā dulnumā sapratu, ka jātiek no šīs vietas prom. Mašīna dega strauji, kuru katru mirkli liesmas varēja sasniegt benzīna tvertni, un tad mašīna uzsprāgs gaisā.
Bet, kad automobilis pēdīgi eksplodēja, sprādziens nebija nekāds varenais — atskanēja tikai nikns, apslāpēts būkšķis, un debesīs uzvijās augsts liesmu stabs. Tomēr eksplozija bija pietiekami skaļa, lai viens otrs milvilietis iznāktu ārā un paskatītos, kas notiek. Dakteris Fabians un advokāts Nikolss skrēja šurp pa ceļu, bet viņiem nopakaļ — vesels pulks pilnā kaklā kliedzošu bērnu un tiem pa pēdām — rejošu suņu varza.
Es viņus negaidīju, kaut gan drusku man bija prātā to darīt, jo varēju daudz ko pastāstīt un te man būtu bijusi auditorija. Taču no atpakaļ griešanās mani atturēja kaut kas cits — man vajadzēja iet tālāk gar barjeru un censties atrast tai galu, ja tai vispār bija gals.
Galva man pamazam kļuva skaidraka, zvaigznes izgaisa, un es atkal spēju domāt mazliet sakarīgāk.
Viens bija neapšaubāms: automobilis varēja tikt cauri barjerai, kad mašīnā neviena nebija iekšā, bet, tiklīdz tajā kāds brauca, barjera nelaida mašīnu cauri. Cilvēks nevarēja iziet caur barjeru, toties varēja pacelt telefona klausuli un sarunāties, ar ko vien gribēja. Un es atcerējos, ka biju dzirdējis cilvēkus sarunājamies uz ceļa, biju dzirdējis balsis pavisam skaidri, kaut arī runātāji atradās viņpus barjeras.
Paņēmu dažus sprunguļus un akmeņus un sviedu tos pret barjeru. Tie brīvi izlidoja cauri, it kā priekšā nekā nebūtu.
Tātad vienīgais, kam barjera aizsprosto ceļu, ir dzīvība. Kādam nolūkam gan būtu vajadzīga tāda barjera, kas novelk dzīvībai robežu, — ārpus vai iekšpus šā loka?
Pilsētiņa sāka mosties un rosīties.
Es vēroju, ka Floids Koldvels iznāk savas mājas pagalma puses lievenī, ģērbies tikai apakškreklā un biksēs, pie kurām karājās bikšturu lences. Izņemot veco dakteri Fa- bianu, Floids bija visā Milvilā vienīgais vīrietis, kas nēsāja bikšturus. Taču vecais dakteris nēsāja neuzkrītošus, šaurus, melnus bikšturus, turpretī Floidam tie bija plati un sarkani. Floids bija pilsētiņas frizieris, un viņu visādi ķircināja sarkano bikšturu dēļ, bet viņš par to nelikās ne zinis. Viņš bija Milvilas dendijs un pats milzīgi nopūlējās, lai saglabātu sev šo slavu, un droši vien rīkojās prātīgi, jo tā viņam sagādāja daudz klientu no laukiem. Ļaudis, kas itin labi būtu varējuši apgriezt matus Kūna ielejā, labāk brauca uz Milvilu, lai paklausītos Floida jokos un noskatītos viņa ākstībās.
Floids stāvēja sētas puses lievenī staipīdamies un žāvādamies. Tad viņš pavēroja laiku un pakasīja sānus. Gabaliņu tālāk uz ielas kāda sieviete pasauca suni, un, kad pēc maza brītiņa aizcirtās durvis, es sapratu, ka suns ieskrējis iekšā.
Man šķita dīvaini, ka vēl nejūt nekāda satraukuma. Varbūt tādēļ, ka par barjeru līdz šim uzzinājuši tikai daži cilvēki. Iespējams, ka visi, kas ar to saskārušies, vēl joprojām ir mazliet apstulboti. Iespējams, ka lielākā daļa vēl negrib tam īsti ticēt. Varbūt viņi, tāpat kā es, baidās sacelt par to pārāk lielu brēku, iekams nezina neko tuvāk.
Bet šis rīta klusums nebūs ilgs. Pēc brītiņa Milvila mutuļos kā verdošs katls.
Iedams gar barjeru, ievēroju, ka tā stiepjas pa pagalma vidu aiz vienas no pilsētiņas visvecākajām mājām. Savā laikā tas bija bijis elegants nams, bet nabadzība un nevērība padarījusi to par postažu.
Balstīdama vāro augumu uz spieķa, pa ļo- dzīgā sētas puses lieveņa pakāpieniem lejup tipināja veca dāma. Mati viņai bija plāni un gluži balti, un, kaut arī gaisā nejuta ne vēsmiņas, spurainas matu šķipsnas kā spilvains oreols plīvoja viņai ap galvu.
Viņa devās pa taku uz mazo dārziņu, bet, ieraudzījusi mani, apstājās un vērīgi noskatīja mani, piešķiebusi galvu kā putns. Viņas blāvi zilās acis raudzījās manī caur bieziem briļļu stikliem.