«Bet tā jau pasaulē iet,» es nodomāju. «At- biras vienmēr peld pa virsu.» Toms Prestons ir telefona centrāles direktors, bet Eds Ādlers strādā pie viņa par montieri un līnijas labotāju — uzstāda aparātus un labo bojājumus, bet es esmu nekustamu īpašumu un dzīvības apdrošināšanas aģents un patlaban taisos šo nodarbošanos mest pie malas. Ne tādēļ, ka es pats to gribētu, bet tādēļ, ka man nav citas izejas, tādēļ ka neesmu samaksājis rēķinu telefona centrālei un jau sen esmu parādā arī īres maksu.
Toms Prestons dzīvē guva panākumus, man neveicās nemaz, Eds Adlers gan nopelnīja ģimenei iztiku, bet nekur tālāk arī netika. Nezinu, kā klajās pārējiem. Kā klājās pārējiem draugiem no vidusskolas laikiem? Uz to es nevarēju atbildēt, jo nezināju. Viņi visi aizklīduši projām. Tādā mazā pilsētiņā kā Mil- vila cilvēkam īsteni nav ko iesākt. Droši vien arī es nebūtu te palicis, ja nebijis māmuļas. Pēc tēva nāves es pārtraucu mācīšanos un palīdzēju mātei siltumnīcā, līdz viņa sekoja tētim. Un tad es biju Milvilā nodzīvojis jau tik ilgi, ka būtu bijis grūti aiziet no šejienes.
— Ed, — es apjautājos, — vai esi kādreiz dzirdējis kaut ko par mūsu puišiem?
— Nē, neesmu, — Eds atteica. — Nezinu, kur katrs palicis.
— Atceries, — es atgādināju, — kārno Os- tinu un Carliju Tomsonu, Martiju Holu un Alfu … esmu aizmirsis Alfa uzvārdu.
— Pītersons, — Eds piebilda.
— Pareizi, — es sacīju. — Dīvaini gan, ka varēju tā aizmirst viņa uzvārdu. Mēs ar Alfu esam pavadījuši kopā daudz jautru brīžu.
Eds atvienoja vadu un piecēlās, šūpodams aparātu vada galā.
— Ko tu tagad domā darīt? — viņš apjautājās.
— Laikam slēgšu savu būdu ciet, — es atbildēju. — Nav jau telefons vien. Viss iet greizi. Esmu parādā arī īres naudu. Dens Vi 1 - ilobijs savā bankā par to milzīgi sūrojas.
— Tu jau varētu iekārtot kantori savā mājā.
— Ed, — es viņu pārtraucu, — man nekāda kantora nevajag. Man šis darbs nekad nav gājis no rokas. Es nepratu iesākt. Jau pašā sākumā cietu zaudējumus.
Piecēlos, uzliku galvā platmali un izgāju no kantora. Uz ielas nebija gandrīz neviena cilvēka. Ietves malā stāvēja dažas mašīnas, kāds suns ošņājās ap laternas stabu, un Kleinais Grants bija ieņēmis pozīcijas pie krodziņa «Laimīgo ala», cerēdams, ka varbūt kāds garāmgājējs piedāvās viņam čarku.
Es jutos briesmīgi nelāgi. Sīkais nieks — noņemtais telefons — it kā pielika visam punktu. Tas man skaidri un nepārprotami parādīja, ka neesmu nekam derīgs. Cilvēks var mēnešiem dzīvot, mānīdams pats sevi un iestāstīdams sev, ka viss ir labākajā kārtībā un visas nepatikšanas kādreiz beigsies, bet tad gadās kaut kas tāds, ko nevar aizmānīt ne ar kādu mānīšanu. Tāds galējs pierādījums, kam nespēju pretoties, bija Eds Adlers, kas atnāca, atvienoja telefonu un aiznesa aparātu.
Stāvēju uz ietves, raudzījos pa ielu uz priekšu un pēkšņi izjutu naidu pret pilsēteli — ne pret cilvēkiem, kas te dzīvo, bet pret pašu pilsētu, pret vienas noteiktas vietas bezpersonisko, ģeogrāfisko priekšstatu.
Pilsētele ņirdza man sejā — putekļaina, augstprātīga un bez mēra pašapmierināta, un es sapratu, ka esmu izdarījis lielu aplamību, neaizbraukdams projām no šejienes, kad
varēju to izdarīt. Tiku mēģinājis dzīvot te aiz tīrās mīlestības pret dzimto pilsētu, bet tā ir bijusi aklība. Es taču visu sapratu tikpat llabi kā mani draugi — tie, kas no šejienes aizbrauca, bet negribēju atzīt skaidro, neapgāžamo patiesību: Milvilā nav nekā tāda, kā dēļ būtu vērts te palikt. Tā ir veca pilsētiņa, kas mirst lēnā nāvē, kā daždien mirst viss vecais. Tai elpu žņaudza ciet jaunie, ērtie ceļi, pa kuriem varēja aizbraukt uz labākām iepirkšanās vietām; tā Hēnītēm mira arī tādēļ, ka apkārtnē panīka zemkopība, mira lēnām, kopā ar mazajām fermām pakalnos; tās stāvēja pamestas, jo nespēja vairs uzturēt fermera ģimeni. Pilsētiņā valdīja smalka nabadzība; tai piemita zināma appelējusi savdabība, tomēr tā lēnām nīka par spīti liegajai lavandas smaržai un iedzīvotāju nevainojamām manierēm.
Es nogriezos lejup pa ceļu, prom no putekļainā kantoru rajona un devos uz mazo upīti, kas tecēja gar pilsētiņas austrumu robežu. Tur es krastmalā uzgāju sen iemītu taku koku paēnā un aizklīdu pa to, klausīdamies vasaras skanīgajā klusumā un ūdens burbuļošanā, tam plūstot pār oļiem un zvirgzdiem starp zāļainajiem krastiem. Un iedams neviļus sāku atcerēties senos gadus, ko biju jau bezmaz aizmirsis. Turpat mazliet tālāk uz priekšu bija pilsētiņas peldētava, bet lejpus tās — brasli, kur pavasaros gāju zvejot nēģus.
Upes līcī bija mūsu iemīļotā vietiņa, kur mēdzām rīkot piknikus. Iekūrām ugunskuru, cepām uz tā desiņas un sēdējām, vērodami, kā pa koku starpu un pāri pļavām zogas klāt vakara krēsla. Pēc brīža uzlēca mēness un pārvērta visu apkārtni par burvju valstību, izauz- dams starp ēnu spraišļiem savu liego gaismu. Mēs neviļus sākām runāt čukstus, droši vien tāpēc, ka vēlējāmies aizturēt laika ritējumu un ilgāk saglabāt burvestību. Bet, lai cik kaisli vēlējāmies, tas mums nekad neizdevās, jo laiks ir kaut kas tāds, ko pat tajos gados nebija iespējams nedz aizturēt, nedz apstādināt.
Toreiz šurp nācām mēs abi ar Nansiju, Eds Adlers un Priscilla Gordona, lāgiem mums piebiedrojās arī Alfs Pītersons, bet man palicis prātā, ka viņš gaužām reti divas reizes atveda līdzi to pašu meiteni.
Uz brīdi apstājos takas vidū un centos iedomāties, kā viss toreiz bija: mēnesnīcas vizmu, dziestošā ugunskura mirgu, meiteņu klusās balsis un liegos augumus, jaunības brīnuma apdvesto pārvarīgo maigumu, kvēli, satraukumu un dziļo pateicību. Gribēju uzburt atmiņā teiksmaino tumsu un laimes mirdzumu vai vismaz to atspulgu, bet( spēju visu konstatēt vienīgi ar prātu, apzināties, ka tā reiz ir bijis un vairs nekad nebūs.
Tāds nu es reiz esmu — ar izbalējušu atmiņu skrandām sirdī, turklāt arī materiāli izputējis. Man šķita, ka šai brīdī es beidzot visu apjēdzu, pirmo reizi ieskatos patiesībai acīs. Ko man iesākt tālāk?
«Varbūt,» es iedomājos, «vajadzēja turpināt ar to pašu siltumnīcu.» Bet tā bija muļķīga ideja, tukša iedoma, jo pēc tēva nāves tur viss sāka iet greizi. Kamēr tēvs bija dzīvs, mēs dzīvojām pārtikuši, bet toreiz arī strādājām visi trīs, un tētis sevišķi smalki izprata augus. Viss, kam vien pieskārās viņa gādīgā roka, zaļoja un zēla, un viņš allaž zināja, kas augiem nepieciešams, lai tie būtu spirgti un krāšņi. Man šā ķēriena trūka. Manā kopšanā augi nīkuļoja, žēl bija uz tiem noraudzīties, un tiem pastāvīgi uzkrita dažādi kaitēkļi, parazīti un sērgas.
Piepeši, kamēr kavējos uz takas, upe, celiņš un koki pārvērtās — kļuva senatnīgi un sveši. It kā es šai vietā būtu pilnīgs svešinieks, kas ieklīdis tādā laikā un telpā, ar ko tam nav nekā kopīga. Un vēl briesmīgāk nekā atrasties gluži svešā vietā bija tas, ka es kaut kur dziļi dziļi dvēselē apzinājos, ka daļa no manis ir piederīga pie šīs vietas.
Es pagriezos un sāku iet pa taku atpakaļ, bet man pa pēdām dzinās tādas bailes un šausmas, ka gribējās skriet ko kājas nes. Es tomēr neskrēju. Gāju pat lēnākā solī, nekā būtu gājis citkārt, jo jutu, ka šāda uzvara man pašlaik nepieciešama, ka man tā jāizcīna — kaut vai šāda sīka, nenozīmīga uzvara: iet pavisam lēnām tad, kad tik neprātīgi gribējās skriet.
Ticis atpakaļ uz ielas, ārā no koku krēslainā pavēņa, es siltajā saulītē un spožajā gaismā atkal redzēju visu pareizi un normāli. Ne gluži normāli varbūt, bet vismaz tā, kā biju paradis redzēt. Iela bija tāda pati kā vienmēr. Bija uzradušies vēl daži automobiļi, suns bija pazudis un Kleinais Grants mainījis savas pozīcijas. Tagad viņš slaistījās nevis vairs pie «Laimīgo alas», bet gan pie mana kantora.