— Ja tikai būtu kaut kas prātīgs, ko teikt, — es iebildu.
— Mana doma ir pietiekami saprātīga, — Kleinais apgalvoja. — Mums ir kaut kas, kā tiem no otras pasaules trūkst. Mēs esam vienīgie, kas var viņiem to dot.
— Viņiem dot! — es iesaucos. — Viņi var paši paņemt no mums visu, ko vien grib.
— Tikai ne to vienu, — Kleinais atteica.
Es papurināju galvu.
— Tas izklausās pārāk vienkārši. Puķes mūs jau tagad ir noķērušas uz āķa. Cilvēki paši grib, lai tās tiktu ielaistas mūsu pasaulē, bet tās ienāktu tikpat, ari tad, ja cilvēki to negribētu. Tās trāpījušas mūs visvārīgākajā vietā…
— Arī Puķēm ir sava vājā vieta, — Kleinais apgalvoja.
— Nesmīdini mani! — es uzsaucu.
— Tu esi pārāk uztraucies, — Kleinais atteica.
— Sasodīts, tev, protams, taisnība, es esmu uztraucies.
Un man uz to bija pilnīgas tiesības. Visa pasaule sašķīdusi drumslās. Mums draudēja kodolnāve, un jau tā satracinātie milvilieši pavisam zaudēs prātu, kad Hairams pastāstīs, ko redzējis manā dārzā. Hairams un viņa dienderi nodedzinājuši manu māju, un man vairs nav māju — nevienam vairs nav māju, jo mūsu Zeme vairs nepieder mums. Tā kļuvusi par vienu pasauli nebeidzami garā pasauļu ķēdē, un pār mūsu Zemi tagacl valdīs citāda veida dzīvas būtnes, ko cilvēcei nav cerību uzvarēt.
— Puķes ir bezgala veca cilts, — Kleinais sacīja. — Nezinu nemaz, cik veca. Varbūt miljardu gadu, varbūt divus miljardus — kas to lai zina. Tās ir bijušas daudzās pasaulēs un iepazinušas daudz dažādu būtņu, arī saprātīgas būtnes. Un Puķes ir sadarbojušās ar šim būtnēm, strādājušās plecu pie pleca. Bet neviena rase līdz šim nav izrādījusi pret Puķēm mīlestību. Neviens nav viņas audzējis dārzā un kopis viņu skaistuma dēļ, un neviens …
— Tu taču esi traks! — es iekliedzos. — Tu esi galīgi jucis!
— Bred, — Nansija iesaucās, — klausies, varbūt viņam taisnība! Cilvēki tikai samērā nesen — teiksim, pēdējos divtūkstoš gados — sāka izprast dabas skaistumu. Neviens alu cilvēks nedomāja par to, ka puķes ir skaistas, vai…
— Jums taisnība, — Kleinais piekrita. — Neviena cita radība nekad nav domājusi par skaistumu. Vienīgi cilvēkam no Zemes varēja ienākt prātā izrakt mežā augošu puķu puduri, aiznest to mājās, iestādīt un kopt, lai būtu skaistums. Puķēm līdz tam brīdim nebija par to nekādas nojausmas. Nekad pirms tam neviens nebija tās ne mīlējis, nedz kopis. Tās līdzinājās daiļai sievietei, kas neapzinās savu skaistumu, līdz kāds tai pasaka, cik viņa burvīga. Tās līdzinājās bāra bērnam, kam nekad nav bijis māju un kas beidzot tās atrod.
«Ļoti vienkārši,» es prātoju. «Bet tik vienkārši tas nevarētu būt. Pasaulē nekas nav vienkārši. Un tomēr, ja dziļāk padomā, sava jēga tur ir. Varbūt vienīgā, kādu vispār var atrast.»
— Puķes izvirzīja savu noteikumu, — Kleinais turpināja. — Izvirzīsim arī mēs savējo.
Pastāvēsim uz to, ka zināmam procentam ienācēju jāpaliek tāpat par puķēm.
— Lai Zemes cilvēki, — Nansija uztvēra viņa domu, — varētu tās kopt un priecāties par to jaukumu.
Kleinais klusi iesmējās. '
— Esmu par to ļoti daudz domājis, — viņš sacīja. — Es pat varētu uzrakstīt šā līguma klauzulu.
Nez, vai tas līdzētu? Vai tas tiešām līdzētu?
Protams, līdzētu.
Būt kādai citai radībai par mīļotām puķēm, par puķēm, ko citas būtnes ar maigumu kopj un aprūpē, tas piesaistītu svešās būtnes mums tikpat cieši, kā mūs pie tām saistītu pateicība par to, ka Zemes virsū uz visiem laikiem izbeigti kari.
Tās būtu tikai mazliet citādas, bet pamatos tikpat ciešas draudzības saites kā tās, kas vieno cilvēku un suni. Un šādas draudzības saites, kas mācītu mums kopā darboties un strādāt, ir ļoti nepieciešamas.
Mums nekad vairs nevajadzētu bīties no Puķēm, jo mēs būtu tie, ko tās visu laiku meklējušas, pašas nezinādamas, ka meklē mūs, nenojauzdamas,_ ka pastāv kaut kas tāds, ko varam tam piedāvāt. • — Tas ir jaunums, — es sacīju.
— Jā, — Kleinais atteica, — jaunums gan.
«Kaut kas gluži jauns un neparasts,» es nodomāju. «Kaut kas tikpat jauns un neparasts
Puķēm, cik jaunas un neparastas mums likās viņu manipulācijas ar laiku.»
— Nu? — Kleinais jautāja. — Vai esi ar mieru? Vesels bars sargkareivju dzen man pēdas. Zina, ka esmu izšmaucis cauri apsardzes līnijai, un droši vien drīz mani uzošņās.
Atcerējos, ka pārstāvis no Valsts departamenta un senators vēl šorīt piekrita plašākām sarunām, ja vien varētu sarunas sākt. Ģenerālis runāja no spēka pozīcijas. Taču īstā atbilde meklējama cilvēka visjaukākajā, viscilvēciskākajā īpašībā — mūsu mīlestībā uz skaistumu. Un šo atbildi atradis nevis senators, atradis nevis ģenerālis, bet gan nabaga klaidonis.
—•• Pasauc pats kareivjus šurp, — es sacīju, —• un palūdz, lai atnes telefona aparātu. Kaut kur citur tikt pie telefona man pašreiz laikam neizdotos.
Vispirms jādabū rokā senators, lai viņš pēc tam runā ar prezidentu. Pēc tam uzmeklēšu Higiju, pastāstīšu, kas noticis, un viņš varēs nomierināt pilsētu.
Bet viens īss brīdis piederēs man, un tā es mūžam gribēšu to atcerēties — Nansija man līdzās, bet vecais, uzticamais draugs otrā pusē barjerai; nekad neaizmirsīšu, cik nozīmīgs bija šis īsais mirklis, kad īstas cilvēcības (ne varas un ne spēka, bet īstas cilvēcības) patiesā varenība lāva skatīt nākotni, tādu nākotni, kurā daudzas un dažādas saprātīgas būtnes rokrokā ies pretī vēl neredzetam spožumam.
Klifords Saimaks VISA DZĪVĪBA ZAĻO
Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore M. Kairiša. Korektore L. Brahmane.
Sa 196 A (Amer)
7—34 1969—
Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu
Nodota salikšanai 1969. g. 24. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1969. g. 28. oktobrī. Tipogr. papīrs Nr. 2, papīra formāts 70x90 1/32. 12,62 fiz. iespiedi.; 14.76 uzsk. iespiedi.; LA<e8 iz- dev. 1. Metiens 20 000 eks. Maksā ŽKTkap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas_ Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes tipogrāfijā «Cīija» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 1472. A (Amer)
Clilford D. Simak ALL FLESH IS GRASS
Doubleday & Company, Inc., Garden City, New York
Клиффорд Саймак ВСЕ ЖИВОЕ. . .
На латышском языке Издательство «Зинатне»
Atsauksmes par šo grāmata un vēlējumus izdevniecība lūdz adresēt izdevniecības «Zinātne» Zinātniskās fantastikas un populārzinātniskās literatūras redakcijai Rīgā, Turge- neva ielā 19.
LASĪTĀJU IEVĒRĪBAI
1970. gadā sērijā «Fantastikas pasaulē» iznāks vairāki plaši pazīstamu un iemīļotu rakstnieku darbi:
H. V e 1 s s. Pasauļu karš.
A. Konans Doils. Marakota bezdibenis
A. Beļajevs. Profesora Dovela galva