- Tu rūpējies par mūsu meiteni? - Viņa atraujas un mazliet par stipru papliķē pa Olija vaigu.
Olijs to paberzē. - Daru, ko varu. Nezinu, vai jums tas zināms, bet viņa spēj būt visai stūrgalvīga.
Karla labu brīdi skatās te uz mani, te uz Oliju, nojauzdama saspīlējumu mūsu starpā.
Mēs joprojām stāvam uz viņas sliekšņa.
- Nāciet iekšā. Nāciet iekšā, - viņa vedina.
- Negaidījām, ka tu tik agri būsi augšā, - bilstu ienākot.
- Kad kļūsti vecāks, sāc gulēt mazāk. Gan redzēsi.
Gribu vaicāt: “Vai arī es kādreiz novecošu?” Taču prasu:
- Vai Rosa mājās?
- Augšstāvā, guļ. Tu gribi, lai es viņu uzmodinu?
- Mums nav laika. Es tikai vēlējos redzēt tevi.
Viņa atkal saņem manu seju savās plaukstās un vēlreiz nopēta, šoreiz ar medmāsas aci.
- Es acīmredzot daudz ko esmu palaidusi garām. Ko tu te dari? Kā tu jūties?
Olijs pakāpjas tuvāk, gribēdams dzirdēt manu atbildi. Apviju rokas ap vidukli.
- Lieliski, - saku daudz par līksmu.
- Pastāsti viņai par tabletēm, - Olijs ieminas.
- Kādām tabletēm? - Karla uzstāj, raudzīdamās tikai manī.
- Man ir tabletes. Eksperimentālas.
- Labi zinu, ka tava mamma neatļāva tev lietot neko eksperimentālu.
- Pati tās sagādāju. Mamma nezina.
Karla saprotoši māj ar galvu. - No kurienes?
Stāstu viņai to pašu, ko teicu Olijam, bet viņa man nenotic. Ne uz mirkli. Karla aizklāj muti ar plaukstu, un viņas acis ir platas kā varoņiem multfilmās.
Ielieku visu sirdi savā skatienā un mēmi lūdzos. Lūdzu, Karla. Lūdzu, saproti. Lūdzu, neatmasko mani. Tu teici, ka dzīve ir dāvana.
Viņa novēršas un ar plaukstu velk mazus aplīšus iedobē virs krūtīm.
-Jūs noteikti esat izsalkuši. Pagatavošu kaut ko brokastīs.
Viņa norāda, lai sēžamies koši dzeltenā, ārkārtīgi mīkstā dīvānā, tad nozūd virtuvē.
- Precīzi šādu es biju iztēlojusies viņas māju, - saku Olijam, tiklīdz viņa ir prom. Negribu, lai viņš uzdod jautājumus par tabletēm.
Neviens no mums nesēžas. Pabīdos vienu divus soļus nostāk no Olija. Sienas ir nokrāsotas pamattoņos. Teju ikkatru virsmu klāj mīļi nieciņi un fotogrāfijas.
- Izskatās, ka tabletes viņu nesatrauc, - Olijs pēdīgi ierunājas. Viņš pievirzās tuvāk, bet es saspringstu. Baidos, ka viņš sajutīs melus man aiz ādas.
Klimstu pa dzīvojamo istabu, pētīdama fotogrāfijas ar dzimtas sievietēm, kuras visas kā viena līdzinās Karlai. Virs divvietīga dīvāna karājas milzīga bilde, kurā Karla tur rokās Rosu, vēl zīdaini. Kaut kas šajā foto man atgādina manu mammu. Tas, kā Karla raugās uz Rosu - ne tikai ar mīlestību, bet arīdzan ar tādu kā kvēli, it kā viņa būtu gatava uz visu, lai pasargātu mazuli. Nekad nespēšu mammai atlīdzināt par visu, ko viņa manis labā darījusi.
* * *
Karla mums brokastīs pagatavo čilakiles - kukurūzas tortiljas ar salsu, sieru un crema Mexicana4, kas nedaudz līdzinās creme frcache. Tas ir gardas un svaigas, bet notiesāju vienu vienīgu kumosu. Esmu pārāk satraukta, lai ēstu.
- Klau, Karla. Kāds ir tavs profesionālais vērtējums, vai, tavuprāt, tabletes tik tiešām palīdz? - Olijs prasa. Viņa balsi pārplūdina optimisms.
- Varbūt, - Karla attrauc, bet, to sakot, groza galvu.
- Es negribu dot jums veltas cerības.
- Paskaidro, - iesāku. Man ir jāpajautā viņai, kāpēc es vēl neesmu slima, bet nespēju. Esmu ieslodzīta savos melos.
- Iespējams, tabletes aizkavē saslimšanu. Pat ja nekādu tablešu nebūtu, varbūt tu vienkārši vēl neesi saskārusies ar nevienu no slimības ierosinātājiem.
- Vai varbūt tabletes iedarbojas, - bilst Olijs. Cerība viņu saviļņojusi. Ciktāl tas skar viņu, šīs tabletes ir īsts brīnums.
Karla no pretējās galda puses papliķē Olija delnu.
- Tu esi lādzīgs puisis, - viņa uzslavē.
Karla izvairās paskatīties uz mani, savāc mūsu tukšos šķīvjus un dodas uz virtuvi.
Sekoju viņai, kauns dara manus soļus gausus. - Paldies tev.
Karla nosusina rokas dvielī. - Es saprotu tevi. Saprotu, kāpēc tu esi te, ārā.
- Karla, es varu nomirt.
Viņa samitrina trauku lupatiņu un nomēž jau tāpat tīro virsmu. - Es pametu Meksiku nakts vidū tukšām rokām. Necerēju, ka izdzīvošu. Daudziem tas neizdodas, bet es tik un tā devos prom. Es aizbraucu no tēva, mātes, no māsas un brāļa.
Viņa izskalo lupatiņu un turpina: - Viņi mēģināja mani apturēt. Teica, ka tā dēļ nav vērts riskēt ar dzīvi, bet es iecirtos, ka tā ir mana dzīve un es pati lemšu, cik vērta tā ir. Sacīju, ka došos prom un vai nu miršu, vai nodzīvošu labāku dzīvi.
Viņa vēlreiz izskalo lupatiņu un spēcīgi izžņaudz to. - Teikšu tev tā: kad es tonakt pametu savu māju, jutos tik brīva kā vēl nekad. Pat tagad, visu šo laiku, ko esmu pavadījusi šeit, ne reizi neesmu jutusies tik brīva kā tonakt.
- Un tu to nenožēlo?
- Protams, nožēloju. Та ceļojuma laikā notika daudz nelāgu lietu. Un, kad nomira māte un tēvs, es netiku uz bērēm. Rosa nezina neko par savu dzimteni. - Viņa nopūšas. - Ja tu nenožēlo, tātad nedzīvo.
Ko nožēlošu es? Mans prāts riņķo cauri iztēles uzburtām ainām: mamma viena pati manā baltajā istabā domā, kur palikuši visi, kurus viņa reiz mīlēja. Mamma viena zaļojošā laukā, nolaidusi acis skatās uz manu, mana tēta un brālīša kapu. Mana mamma vientuļa nomirst tajā mājā.
Karla pieskaras manai rokai, un es nesaudzīgi izmēžu visas šīs ainas no prāta. Nespēju izturēt šādas domas. Ja domāšu, nejaudāšu dzīvot.
- Varbūt es nesaslimšu, - čukstu.
- Tieši tā, - viņa saka, un cerība kā vīruss izplatās manī.
UZ REDZI
JAUT. Kā vislabāk mazināt ausu sāpes, ko izraisa spiediena maiņa lidmašīnā?
ATB. Košļājot košļeni. Arī skūpstoties.
JAUT. Kura ir labākā sēdvieta: pie loga, pa vidu vai pie
ejas?
ATB. Viennozīmīgi pie loga. Atrodoties 32 000 pēdu virs zemes, ir, ko redzēt. Ņemiet vērā, ka sēdvieta pie loga nozīmē to, ka jūsu ceļojuma kompanjons, iespējams, būs iestrēdzis blakus neatkārtojami garlaicīgam muldoņām. Skūpstīšanās (ar kompanjonu, nevis muldoņu) ir efektīva arī šajā situācijā.
JAUT. Cik reižu stundā lidmašīnas kabīnē tiek atsvaidzināts gaiss?
ATB. Divdesmit.
JAUT. Cik cilvēku var ērti apsegties ar vienu aviokompānijas pledu?
ATB. Divi. Obligāti paceliet rokas balstu starp jūsu krēsliem un piespiedieties cik vien iespējams cieši, lai tiktu nosegta maksimāla platība.
Kā tas iespējams, ka cilvēks radījis kaut ko tik apbrīnojamu kā lidmašīna un tik šausmīgu kā atombumba?
JAUT.
ATB. Cilvēks ir noslēpumaina un paradoksāla būtne.
JAUT. Vai es izjutīšu turbulenci?
ATB. Jā. Katra cilvēka dzīvē ir jābūt nelielai turbulencei.
- ESMU IZDOMĀJIS, ka slīdošā bagāžas lente ir ideāla dzīves metafora, - Olijs teic, sēdēdams uz vienas tādas, kas nekustas.
Ne man, ne viņam nav nododamās bagāžas. Man līdzi ir vienīgi maza mugursoma ar būtiskāko - zobu birsti, tīru apakšveļu, Lonely Earth Maui ceļvedi un “Mazo princi”. Tas man noteikti bija jāņem līdzi. Izlasīšu vēl vienu reizi, lai redzētu, kā mainījusies stāsta jēga.
- Kad tu tā izdomāji? - prasu.
- Tik tikko. - Olijs ir ekscentrisku teoriju pārņemts, gaidot, kad jautāšu, lai viņš paskaidro sīkāk.
4
Meksikāņu virtuvei raksturīgs krējums. Biezāks un treknāks nekā franču virtuvei raksturīgais krējums creme fraīche ar saldu garšu.