Ursula Le Gvina
Vistālākais krasts
Pīlādzis
Strūklakas pagalmā caur ošu un gobu lapotnēm spīdēja saule, un krītošais, rotaļīgais ūdens te satumsa ēnā, te iemirdzējās dzidrā gaismā. Visapkārt šim pagalmam slējās četras augstas akmens sienas. Aiz tām pletās istabas, citi pagalmi, gaiteņi, ejas un torni, un visbeidzot Roukas Lielā nama masīvās ārsienas, kas spēja turēties pretī jebkuram karotāju uzbrukumam, zemestrīcei vai pašai jūrai, jo bija būvētas ne tikai no akmens, bet arī no nepieveicamas burvības. Jo Rouka ir Visgudro sala, kurā māca burvības mākslu; Lielais nams ir burvju skola un visu burvību centrs; bet Lielā nama galvenā vieta ir Šis nelielais pagalms dziļi sienu iekšienē, kur rotaļājas strūklaka un koki stāv stalti gan lietū, gan saulē, gan zvaigžņu gaismā.
Vistuvāk strūklakai auga liels, kupls pīlādzis, kura saknes bija saārdījušas un sagrumbojušas pagalma akmens klājumu. Plaisas aizpildīja dzidri zaļu sūnu dzīs-lojums, kas stiepās no strūklakas zāliena. Uz zemā, sūnu izvagotā akmens izciļņa sēdēja zēns, cieši pievērsis skatienu strūklakas ūdensstabam, kas bez mitas lūza un krita lejup. Viņš bija slaids un krāšņi ģērbies puisis, gandrīz vīrietis un tomēr vēl zēns. Viņa seja izskatījās gluži kā izlieta no zeltainas bronzas - glīti veidotie vaibsti bija pilnīgi nekustīgi.
Viņam aiz muguras, pēdas piecpadsmit attālāk, nelieķ zāliena pretējā malā zem kokiem stāvēja kāds vīrietis vai varbūt tikai šķita stāvam? Ēnu un siltās gaismas zibošās rotaļas traucēja skaidri saskatīt. Jā, protams, viņš tur bija - balti tērpts, pilnīgi nekustīgs stāvs. Tāpat kā zēns vēroja strūklaku, viņš vēroja zēnu. Pagalmā nebija nekādas citas skaņas vai kustības, vienīgi lapu rotaļa un ūdens rotaļa strūklakas nerimtīgās dziesmas pavadījumā.
Vīrietis devās uz priekšu. Vējš sašūpoja pīlādzi un sakustināja tā jaunās, nesen izplaukušās lapas. Zēns sa-trūcies veikli pielēca kājās. Pagriezies pret vīrieti, viņš tam paklanījās. - Valdniek arhimag, - viņš teica.
Vīrietis apstājās zēnam pretī. Viņa nelielo, stalto, spēkpilno stāvu sedza balts vilnas apmetnis, un virs nolaistās kapuces raudzījās tumša, mazliet iesarkana seja ar ērgļa degunu un senu rētu pēdām uz viena vaiga. Vīrieša acis bija vērīgas un skatiens caururbjošs. Tomēr balss skanēja laipni.
- Strūklakas pagalmā ir patīkami pasēdēt, - viņš teica un, aizsteigdamies priekšā zēna atvainošanās vārdiem, piebilda: - Tu esi mērojis tālu ceļu un neesi paguvis atpūsties. Vari atkal apsēsties!
Viņš nometās ceļos uz baseina baltās apmales un izstiepa roku, skardams mirdzošo lāsīšu apli zem strūklakas augšējās tvertnes un ļaudams krītošajam ūdenim tecēt caur pirkstiem. Zēns atkal apsēdās uz kūkumotā akmens klājuma, un kādu laiku abi klusēja.
- Tu esi Enladas princis no Enladu salām, - arhimags teica, - dižciltīgās Morredu dzimtas mantinieks. Senākas un krietnākas dzimtas nav visā Jūrzemē. Es esmu redzējis Enladas augļudārzus pavasari un Berilas zeltītos jumtus... Kā tevi sauc?
- Mani sauc Arrens.
- Tas ir vārds tavas zemes dialektā. Ko tas nozīmē mūsu kopīgajā valodā?
- Zobens, - zēns atbildēja.
Arhimags pamāja ar galvu. Bridi atkal valdīja klusums, tad zēns bez izaicinājuma, bet ari bez īpašas kautrības teica: - Es biju iedomājies, ka arhimags prot visas valodas.
Vīrietis papurināja galvu, joprojām vērodams strūklaku.
- Un visus vārdus...
- Visus vārdus? Vienīgi Segojs, kurš izrunāja Pirmo vārdu, izceldams salas no jūras dziļumiem, zināja visus vārdus. Protams, ja man vajadzētu uzzināt tavu īsto vārdu, - un vērīgais, caururbjošais skatiens pievērsās Arrena sejai, - tad es to uzzinātu. Bet tādas vajadzības nav. Es tevi saukšu par Arrenu, un mani sauc Zvirbuļvanags. Pastāsti, kāds bija tavs ceļojums uz šejieni!
- Pārāk ilgs.
- Vai pūta nelāgi vēji?
-Vēji bija labi, bet ziņas, ko nesu, ir nelāgas, valdniek Zvirbuļvanag.
- Nu tad stāsti! - arhimags nopietni teica, tomēr balsī jautās tāda kā izdabāšana bērna nepacietībai; kamēr Arrens runāja, viņš atkal pievērsa skatienu krītošā ūdens kristāla aizkaram, kas stiepās no augšējās tvertnes līdz apakšējai, - nevis tā, it kā neklausītos, bet tā, it kā klausītos ne tikai zēna vārdos vien.
- Tu jau zini, valdniek, ka mans tēvs pieprot burvju mākslas, jo viņš cēlies no Morredu dzimtas un jaunībā gadu ir pavadījis šeit, Roukas salā. Viņam ir gan sava tiesa spēju, gan zināšanu, taču viņš reti izmanto savas burvju prasmes, būdams allaž aizņemts ar savas valsts vadīšanu, pilsētu pārvaldi un tirdzniecības jautājumiem.
Kuģi no mūsu salas dodas uz rietumiem līdz pat Rietunļ robežsalām, pārvadādami safīrus, vēršādas un skārdu un šīs ziemas sākumā mūsu pilsētā Berilā atgriezās kā<fc kapteinis, kura stāsts nonāca ausīs manam tēvam, un tēvs lika atsaukt to vīru pie sevis, lai noklausītos visu no viņa paša mutes. - Zēns runāja ātri un noteikti. Viņš bija audzis .starp augstdzimušiem un izsmalcinātiem ļaudīm, un viiia runasveidā nebija jauniem cilvēkiem raksturīgās biklības.
- Šis kapteinis teica, ka Narveduenas salā, kura atrodas apmēram piecsimt jūdžu uz rietumiem no mūsu kuģu ceļiem, vairs neesot palicis nekā no maģijas. Burvībām tur vairs neesot spēka un burvju vārdi esot aizmirsti. Mans tēvs viņam vaicāja, vai tas noticis tādējādi, ka salu pametuši visi zintnieki un burves, un viņš atbildēja: nē, tur joprojām dzīvojot cilvēki, kas savulaik bijuši zintnieki, taču ar burvībām tie vairs nenodarbojoties un neizmantojot pat visvienkāršākās prasmes, ar kurām var salabot cauru katlu vai atrast pazudušu adatu. Tad mans tēvs vaicāja, vai Narveduenas iedzīvotāji neesot par to sašutuši un nelaimīgi. Uz to kapteinis atkal atbildēja noliedzoši m izskatotie§, ka viņiem tas gluži vienalga. Viņus esot apsēdušas slimības, šoruden bijusi pavisam trūcīga raža, bet viņi joprojām izturoties vienaldzīgi. Es pats biju klāt kapteiņa sarunā ar manu tēvu, un kapteinis teica tā: "Turienieši atgādina slimniekus, kuri uzzinājuši, ka tuvākā gada laikā jāmirst, bet iestāstījuši sev, ka tā nav patiesība un ka dzīve būs mūžīga. Viņi dzīvo aizvērtām acīm," kapteinis teica, "un neskatās uz pasauli." Kad no tās puses atgriezās vēl citi jūrasbraucēji, tie atkārtoja to pasu: Narveduena kļuvusi nabadzīga zeme un zaudējusi visas burvju prasmes. Tomēr stāstf no Robežsalām ari agrāk ir izklausījušies dīvaini, un mans tēvs bija vienīgais, kurš pievērsa dzirdētajam uzmanību. Tad pienāca Jaunais gads un Jēru svētki, ko mēs Enladā mēdzam svinēt, un pilsētā ieradās apkārtnes ganu sievas ar savu ganāmpulku pirmdzimušajlem jēriem, un mans tēvs lika burvim Saknēm apveltīt jērus ar vairošanās burvību. Taču Sakne noraizējies atgriezās mūsu pilī, nolika zizli un teica: "Valdniek, es nevaru veikt šo burvību." Tēvs viņu iztaujāja, taču burvis varēja pasacīt vienīgi tik daudz: "Esmu aizmirsis vārdus un Veidošanu." Tad tēvs devās uz tirgus laukumu, veica burvību pats, un svētki beidzās. Bet tovakar es redzēju viņu atgriežamies pilī; vinl^iz-skatījās gurds un sadrūmis un sacīja man: "Es izrunāju vārdus, bet nezinu, vai tiem bija spēks." Un patiešām — šajā pavasarī mūsu ganāmpulkus piemeklējušas daudzas nelaimes... jēri piedzimstot mirst, daudzi piedzimst nedzīvi, un viena daļa ir... kropli." Zēna raitā, kaismīgā valoda pieklusa, un, pēdējo vārdu izrunādams, viņš nodrebēja un krampjaini norija siekalas. — Es dažus tādus redzēju, - viņš teica. Sekoja klusuma bridis.
- Mans tēvs domā, ka šie notikumi un vēstis no Narveduenas liecina: mūsu pusē sācis darboties kāds ļauns spēks. Viņš grib dzirdēt Visgudro padomu.