— Mums šovakar jāsatiekas, - arhimags teica. — Es došos pie Veidošanas maģistra. Un aizsūtīšu pēc Kurrem-karmerruka, lai viņš noliek savus sarakstus malā un ļauj mācekļiem vienu vakaru atpūsties, jo arī viņam jāatnāk pie mums ja ne miesā, tad garā. Vai tu parūpēsies par pārējiem?
- Jā, - Durvju maģistrs smaidīdams atbildēja un pazuda; pazuda ari arhimags, un strūklaka turpināja sarunu ar sevi, dzidri rāma un nerimstoša agrā pavasara saulesgaismā.
Kaut kur uz rietumiem no Roukas Lielā nama - un nereti ari uz dienvidiem no tā - parasti redzama Mūžīgā birzs. Tā nav atrodama nevienā kartē, un nokļūt tajā var vienīgi tie, kuri zina, kā tajā nokļūt. Tomēr redzēt to var ari jauniņie mācekļi, pilsētas iedzīvotāji un zemnieki; tā allaž vīd noteiktā attālumā, un lielo koku lapotnēs jaušama zeltaina nokrāsa pat pavasari. Visi - mācekļi, pilsētnieki un zemnieki - domā, ka Birzs kādā mīklainā veida maina savu atrašanās vietu. Taču vini maldās, jo Birzs neizkustas no vietas. Tās saknes ir esības saknes. Kustas viss pārējais.
Geds devās pāri laukiem projām no Lielā nama. Saule bija pašā dienvidū, un viņš novilka balto apmetni. Kāds zemnieks, ardams brūngano piekalni, pacēla roku sveicienā, un Geds atbildēja ar tādu pašu kustību. Gaisā dziedādami laidelējās sīki putniņi. Papuvēs un ceļmalās nupat sāka ziedēt dzirkstelenes. Augstu debesīs plašu loku apmeta vanags. Geds paskatījās augšup un vēlreiz pacēla roku. Kuplajam spalvu ietērpam šalcot, putns strauji metās lejup un notupās tieši uz pastieptās rokas, cieši aptverdams to ar dzeltenajiem nagiem. Tas bija nevis zvirbūļvanags, bet liels Roukas piekūns, brūnbalti svītrots zivjērglis. Tas sāniski paskatījās uz arhimagu ar vienu apaļo, zeltaini spožo aci, tad noklabināja līko knābi un palūkojās viņā tieši, ar abām apaļajām, zeltaini spožajām acīm. - Tu esi bezbailīgs, - vīrietis tam Radīšanas valodā teica, - bezbailīgs!
Lielais putns savēcināja spārnus, cieši turēdamies ar nagiem pie Geda plaukstas un raudzīdamies viņā.
- Nu tad lido, brāli, lido, bezbailīgais!
Zemnieks piekalnē zem dzidrajām debesīm bija pārtraucis darbu, lai noskatītos viņos. Pagājušajā rudenī viņš reiz bija redzējis, kā arhimags sarunājas ar savvaļas putnu uz savas rokas, un nākamajā mirklī pēkšņi ieraudzījis nevis cilvēku, bet divus vanagus ceļamies debesīs.
Šoreiz viņš tomēr redzēja katru aizejam savu ceļu: putns uzlidoja augstu gaisā, bet cilvēks devās tālāk pār dubļainajiem laukiem.
Viņš nonāca pie takas, kura veda Mūžīgajā birzī, pie takas, kura vienmēr veda taisni uz priekšu, lai kā ap to liektos vai līkumotu laiks un pasaule, un drīz viņš nokļuva koku paēnā.
Dažu koku stumbri bija milzīgi. Tos redzot, patic varēja ticēt, ka Birzs nekad neizkustas no vietas; tie izskatījās kā aizvēsturiski torņi, kas daudzu gadu gam kļuvuši pelēcīgi, un to saknes bija gluži kā kalnu saknes Tomēr šiem pašiem vecākajiem kokiem bija diezgan niecīgs lapu segums un daudz nokaltušu zaru. Tie nebija nemirstīgi. Starp milžiem auga jauni kociņi - slaidi m spēcīgi, ar košiem lapotņu vainagiem, un šmaugas, saplaukušas atvases nelielas meitenes augumā.
Zeme zem kokiem bija mīksta, un to bagātīgi klāja daudzu gadu satrūdējušo lapu kārta. Birzī auga papardes un citi meža augi, bet tikai viena koku suga, kurai Jūr-zemes hardiešu valodā nebija nosaukuma. Gaiss zem zariem bija svaiguma un zemes smaržas pilns, un šķita, ka tam piemīt avota ūdens spirdzinošā garša.
Klajumā, ko pirms daudziem gadiem bija izveidojis krītošs milzu koks, Geds sastapa Veidošanas maģistru, kurš dzīvoja Birzī un ļoti reti izgāja no tās. Viņa mati bija dzelteni kā sviests, un viņš nebija no Arhipelāga ļaudīm. Kopš Erreta-Akbes gredzena atgūšanas Kargadu barbariskie karotāji bija pārtraukuši savus sirojumus un noslēguši ar Iekšzemēm dažus miera un tirdzniecības līgumus. Kargadieši nebija draudzīgi noskaņoti un turējās savrup. Tomēr laiku pa laikam Roukā ieradās kāds jauns karavīrs vai tirgoņa dēls, kurš pats uz savu roku bija devies uz rietumiem, alkdams pēc piedzīvojumiem vai tiekdamies apgūt burvju mākslas gudrības. Tāds pirms desmit gadiem bija arī tagadējais Veidošanas maģistrs -mežonīgs Karego-Atas jauneklis ar zobenu pie sāniem un sarkanu spalvu pušķi pie bruņcepures, kurš kāda lietainā rītā ieradās Roukā un pavēlošā, bet trūcīgā hardiešu valodā paziņoja Durvju maģistram: - Es atbraukt mācīties! - Un tagad zaļi zeltainajā gaismā zem kokiem stāvēja slaids, glīts vīrietis gariem, gaišiem matiem un neparastām, zaļām acīm- Jārzemes Veidošanas maģistrs.
Iespējams, ka arī viņš zināja Geda vārdu, bet, ja tā bija, viņš nekad skaļi to neizrunāja. Abi sveicināja viens otru klusēdami.
- Ko tu tur vēro? - arhimags jautāja, un Veidotājs atbildēja: - Zirnekli.
Klajumā starp diviem gariem zāles stiebriem zirneklis bija noaudis izsmalcinātu, stipru tīklu. Sudraba pavedieni dzirkstīja saulē. Apļa vidū gaidoši tupēja zirneklis - pelēcīgi melns radījums acs zīlītes lielumā.
-Ari viņš ir veidotājs, — Geds teica, noraudzīdamies uz meistarīgi darināto tiklu.
- Kas ir ļaunums? - jautāja jaunais maģistrs.
Apaļais tikls ar melno centru šķita viņus abus cītīgi
vērojam.
Tīkls, kuru aužam mēs, cilvēki Geds atbildēja.
Šajā mežā nedziedāja putni. Kluss un tveicīgs tas pletās pusdienas saulē. Viņus apņēma koki un ēnas.
- Pienākusi ziņa no Narveduenas un Enladas: tur notiek tas pats.
- Dienvidi un dienvidrietumi. Ziemeli un ziemelrietumi, - sacīja Veidotājs, nenovērsdams skatienu no apaļā tīkla.
- Mēs šovakar sanāksim šeit. Šī ir vislabākā vieta apspriedei un padomiem.
- Man nav padoma. - Tagad Veidotājs raudzījās uz Gedu, un viņa zaļganās acis izskatījās saltas. - Man bail, - viņš teica. - Visur jaušamas bailes. Bailes ir pašās saknēs.
- Jā, - sacīja Geds. - Domāju, ka mums jāskatās pašos avotu dziļumos. Pārāk ilgi mēs esam priecājušies par sauli un baudījuši mieru, ko deva atjaunotais Gredzens, veikuši sīkus pienākumus un zvejojuši sēkļos. Šovakar mums jāielūkojas dzīlēs. - To teicis, viņš atstāja Veidotāju vienu nekustīgi vērojam zirnekli saulainajā zālē.
Birzs malā, kur lielo koku lapas pletās virs parastas zemes, Geds apsēdās, atspiezdams muguru pret milžu sakni, un atbalstīja zizli sev pret ceļiem. Viņš kā atpuzdamies aizvēra acis un raidīja savu garu pāri Roukas kalniem un laukiem uz ziemeļiem - uz jūras apskaloto zemesragu, kurā slējās Vientuļais tornis.
- Kuiremkarmemik, - viņš savā garā teica, un Vārdu maģistrs pacēla galvu no biezajām sakņu, zāļu, lapu, sēklu uz ziedlapiņu nosaukumu grāmatām, kuras lasīja priekšā saviem audzēkņiem, un atbildēja: - Es esmu šeit, valdniek.
Tad garais, kalsnais, vecais vīrs ar sniegbaltajiem matiem zem tumšās kapuces brīdi klausījās, un audzēkni pie rakstāmgaldiem torņa istabā raudzījās te uz viņu, te cits uz citu.
— Es būšu tur, — Kurremkarmemiks teica un atkal nolieca galvu, ieskatīdamies grāmatā. - Tātad saulessveces ziedlapai ir savs vārds, un tas ir iebera, un vārds ir arī tās kauslapai, un tas ir partonath un tieši tāpat savs vārds ir gan kātam, gan lapai, gan saknei...