Bet arhimags Geds, kurš zināja visus saulessveces vārdus, atsauca savu garavēsti, izstiepās zem koka ērtāk un aizvēra acis; drīz vien viņš gulēja ciešā miegā zem plankumotajām lapotņu gaismēnām.
Roukas maģistri
Roukas skola ir vieta, kurp tiek sūtīti zēni no visām Jūrzemes salām, ja tie parāda spējas burvestību veikšanā un vēlas apgūt augstāko maģijas mākslu. Šeit viņi iemācās dažādas burvju prasmes, vārdus, rūnas, iemaņas un gudrības, uzzina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, un kāpēc. Un, ja roka, prāts un gars darbojas saskaņoti, viņi šeit pēc ilgas vingrināšanās var iegūt burvja titulu un saņemt savas varas iemiesojumu un amatriku — zizli. īsti burvji top vienīgi Roukā, un, tā kā zintnieki un burves mīt visās Jūrzemes salās un burvības izmantojums saliniekiem ir tikpat nepieciešams kā maize un tikpat tīkams kā mūzika, Burvju skola ir vieta, kas tiek uzlūkota ar cieņu un bijību. Deviņi magi — skolas maģistri — visu acīs ir līdzvērtīgi Arhipelāga augstākajiem valdniekiem. Viņu vecākais, Roukas skolas pārzinis un arhimags, ieņem tik augstu stāvokli, ka ir atbildīgs vienīgi Visu Salu karaļa priekšā, un pat to nosaka tikai viņa uzticība un sirds vēlme: ari karalis nespētu piespiest tik izcilu magu kalpot vienkāršajam likumam, ja to neliktu maga paša griba. Roukā viss norisinājās tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem; tā šķita drošs patvērums no visām nedienām, un Lielā nama pagalmos un platajos, aukstajos gaiteņos allaž atbalsojās zēnu smiekli.
Arrena pavadonis skolas telpās bija plecīgs puisis kura apmetni pie kakla saturēja sudraba piespraudes zīme, ka mācekļa gadi viņam jau aiz muguras un vinj kļuvis par īstu zintnieku, kas mācās tālākās gudrības, laj iegūtu burvja zizli. Viņu sauca Laimests. - Maniem veca-kiem bija sešas meitas, - puisis teica, - un septītais bērns, pēc tēva vārdiem, bija laimests likteņa spēlē. - Viņš bija patīkams pavadonis, runīgs un attapīgs puisis. Citkārt Arrenam viņa humora izjūta būtu likusies ļoti patīkama, taču šodien viņa domas bija pārlieku nodarbinātas. Patiesībā viņš ceļabiedram nepievērsa daudz uzmanības. Un Laimests, kuram piemita dabiska vēlēšanās gūt atzinību par savu esamību, sāka izmantot atnācēja izklaidību. Viņš stāstīja Arrenam dīvainus faktus par Burvju skolu, tad sāka stāstīt dīvainus melus par Burvju skolu, un uz visu to Arrens atbildēja tikai: - Ak tā, - vai ari: - Skaidrs, - līdz Laimests nosprieda, ka jaunatnācējs ir augstdzimis idiots.
- Šeit, protams, nevāra ēst, - viņš teica, vezdams Ar-renu garām milzīgajām akmens virtuvēm, kurās kūsāja dzīvība: vara katli mirdzēja, gaļas cērtamie naži šķindēja, un acīs koda sīvā sīpolu smarža. - Tas viss ir tikai parādei. Mēs aizejam uz ēdamzāli, un katrs uzbur sev maltīti, kādu vēlas. Aiztaupās ari trauku mazgāšana.
- Ā, skaidrs, - Arrens pieklājīgi atbildēja.
- Protams, jauniņie, kuri vēl nav iemācījušies vajadzīgās burvības, pirmo mēnešu laikā krietni novājē, bet pamazām jau iemācās. Šeit ir viens puisis no Havnoras, kurš visu laiku cenšas uzburt ceptu cāli, bet katrreiz dabū tikai prosas biezputru. Bet vakar viņam izdevās uzburt pie tās klāt vēl kaltētu zivi. - Laimests gandrīz aizsmaka, pūlēdamies izraisīt jaunatnācējā neticību. Beidzot viņš atmeta ar roku un apklusa.
- No kurienes... no kādas zemes ir nācis arhimags? — viesis jautāja, neveltīdams pat skatienu varenajai galerijai, pa kuru viņi šobrīd gāja un kurai visu sienu un velvētos griestus klāja Tūkstošlapu koka grebums.
- No Gontas, - Laimests atbildēja. - Viņš tur bija ciemata kazu gans.
Beidzot, dzirdējis šo vienkāršo un visiem labi zināmo patiesību, puisis no Enladas pagriezās un veltīja Laimestam pārmetošu un neticīgu skatienu. — Kazu gans?
- Gontieši gandrīz visi ir kazu gani, ja tie nav pirāti vai zintnieki. Es taču neteicu, ka viņš ir kazu gans tagad
- Bet kā kazu gans varēja kļūt par arhimagu?
- Tāpat kā to būtu varējis princis! Atbraukdams uz Rouku un pārspēdams visus maģistrus, iegūdams Atuanas gredzenu, izbraukādams Pūku ceļu, būdams izcilākais burvis pēc Erreta-Akbes - kā gan citādi?
Viņi izgāja no galerijas pa ziemeļu durvīm. Vēlā pēcpusdiena silta un gaiša pletās pār apartajiem kalniem, Tvilas jumtiem un līci aiz pilsētas. Tur viņi bridi stāvēja un sarunājās. Laimests teica: — Protams, tas viss bija ļoti sen. Kopš viņš kļuva par arhimagu, neko sevišķu viņš nav paveicis. Arhimagi nekad nedara neko īpašu. Tikai sēž te, Roukā, un laikam uzmana Līdzsvaru. Un tagad viņš ir jau krietni vecs.
- Vecs? Cik vecs?
- Nu, ap Četrdesmit vai piecdesmit.
- Vai tu viņu esi redzējis?
- Protams, esmu redzējis! - Laimests skarbi atmeta. Šis augstdzimušais idiots turklāt šķiet ari augstdzimis iedomu pūslis!
- Bieži?
- Nē. Viņš turas savrup. Bet, kad es pirmoreiz ierados Roukā, tad tikos ar viņu Strūklakas pagalmā.
- Es šodien tur runāju ar viņu, - sacīja Arrens.
Puiša tonis lika Laimestam paskatīties uz viņu un pie
metināt: - Tas bija pirms trim gadiem. Un es biju tik nobi-jies, ka nemaz īsti nepaskatījos uz viņu. Protams, es biju jauns un zaļš. Bet tur ir grūti visu skaidri saskatīt. Galve-nokārt es atceros viņa balsi un strūklakas troksni, -Pēc brīža viņš piebilda: — Viņam ir gontieŠu akcents.
- Ja es varētu sarunāties ar pūķiem viņu valodā, -jsa-cīja Arrens, - es nebēdātu ne par kādu akcentu.
To dzirdēdams, Laimests paskatījās uz viņu ar jau-samu atzinību un vaicāja: - Vai tu atbrauci šurp, lai iesi tos skolā, princi?
- Nē. Es atnesu arhimagam ziņu no tēva.
- Enlada ir viena no Karalistes valstīm, vai ne?
- Jā, Enlada, Iljena un Vēja. Kādreiz tādas bija ai Hav-nora un Ea, bet tajās zemēs karaļa pēcteci ir izminu Iljenā dzīvo Gemala Jūrasdēla, visu Jūrzemes salu karaļi pēcnācēji - Mahariona dzimtas atzars. Vējā mīt Akan bara un Selitas nama pēcteči. Enladā, visvecākajā valsi dzīvo Morreda pēcnācēji no viņa dēla Serriada cilts un Enladas nama mantinieki.
Arrens noskaitīja ciltsrakstus izklaidīgi, kā pieredzējis zinību vīrs, kura domas pievērstas kaut kam citam.
- Kā tu domā, vai mēs savā mūžā pieredzēsim, ka Havnorā atkal valdīs karalis?
- Par to es daudz neesmu domājis.
- Arkā, no kuras es nāku, cilvēki daudz par to domā Redzi, pašlaik mēs esam daļa no Iljenas valsts - kopš tika noslēgts miers. Cik tad jau pagājis gadu - septiņ-padsmit, astoņpadsmit? - kopš gredzens ar karaļa rūnu tika atvests atpakaļ uz Havnoras Karaļu torni? Pēc tam kādu laiku viss gāja uz labo pusi, bet tagad daudz kas atkal ir pasliktinājies. Būtu laiks Jūrzemes tronī atkal sēdēt karalim un turēt rokā Miera zīmi. Cilvēkus ir nogurdinājuši kari un sirojumi; tirgoņi, kuri uzliek pārāk augstas cenas un prinči, kuri uzliek pārāk augstus nodokļus, un viss šis grūti valdāmais dažādu varu juceklis. Rouka vada, bet tā nevar valdīt. Līdzsvars ir Šeit, bet Spēkam jāatrodas karaļa rokās.
Laimests runāja ar patiesu interesi, atmetis pirmītējo blēņošanos, un beidzot piesaistīja Arrena uzmanību. -Enlada ir bagāta un mierīga zeme, — viņš lēni teica. -Tā nekad nav iesaistījusies šādā sāncensībā. Mēs esam dzirdējuši par sarežģījumiem citās zemēs. Bet Havnoras tronī nav bijis karaļa, kopš nomira Maharions, un kopš tā laika pagājis astoņsimt gadu. Vai zemes patiešām gribētu pieņemt karali?
- Gribētu, ja viņš nāktu ar mieru un spēku un ja vinu atzītu Rouka un Havnora.