Gaidīto baiļu vietā Arrenā uzbangoja dziļš žēlums, un, ja zem tā tomēr gruzdēja bailes, tās nebija par sevi, bet par visiem cilvēkiem. Jo viņš redzēja māti un bērnu, kuri bija miruši kopā un kopā palikuši arī tumšajā zemē; taču bērns neskraidīja, neraudāja, un māte to neturēja rokās un pat neskatījās uz to. Un tie, kuri miruši mīlestības dēļ, rāmi slīdēja pa ielām viens otram garām.
Podnieka ripa bija nekustīga, stelles tukšas, pavards auksts. Neviena balss nedziedāja dziesmas.
Tumšās ielas starp tumšajām mājām veda arvien uz priekšu, un viņi gāja tālāk. Vienīgā skaņa bija viņu soļu loksnis. Valdīja aukstums. Sākumā Arrens šo aukstumu aebija pamanījis, bet pamazām tas iespiedās vina dvēselē, kas šeit bija arī viņa miesa. Viņš jutās ļoti gurdens. Acīmredzot noiets ļoti garš ceļš. Kāpēc vispār jāiet tālāk, vnš domāja, un viņa soļi kļuva arvien gausāki.
Geds piepeši apstājās un pagriezās pret vīrieti, kurš stavēja divu ielu krustojumā. Viņš bija slaids un garš, un Arrenam šķita, ka šī seja ir kaut kur redzēta, tomēr viņš tevarēja atcerēties, kur. Geds uzrunāja vīrieti, un pirmo reizi, kopš viņi bija pārkāpuši akmens sienai, balss Pārtrauca klusumu: - Ak, Torion, mans draugs, kā tu esi nokļuvis šeit?
Un viņš izstiepa rokas pretī Roukas Saucējam.
Torions neatbildēja uz šo kustību. Viņš nekustīgi stavēja, un viņa seja bija nekustīga, bet Geda zižļa sudrabota gaisma dziļi iespīdēja viņa aizēnotajās acīs un sastapa tur niecīgu atblāzmu. Geds saņēma plaukstu, kuru tas viņam nesniedza, un teica: - Ko tu šeit dari, Torion? Tu vēl nepiederi šai valstībai. Ej atpakaļ!
-Es sekoju nemirstīgajam. Un apmaldījos. - Saucēja balss bija klusa un vienmuļa kā cilvēkam, kurš runā miegā.
- Ej augšup, uz sienas pusi! - Geds teica, norādīdams uz to pusi, no kuras bija nākuši viņš un Arrens, - uz garo, tumšo, nolaideno ielu. Tad Toriona seja nodrebēja, it kā viņā būtu sāpīgi ieurbusies kāda cerība, skaudra kā zobena cirtiens.
- Es nevaru atrast ceļu, - viņš teica. - Valdniek, es nevaru atrast ceļu!
- Varbūt atradīsi, - Geds teica, apskāva viņu, tad devās tālāk. Torions palika nekustīgi stāvam krustojuma viņiem aiz muguras.
Ejot arvien tālāk, Arrenam sāka likties, ka šajā bez- laika tumsībā patiesībā nav virziena ne uz priekšu, ne r atpakaļ, ne austrumu, ne rietumu, ne īsta ceļa. Vai ir kāds ceļš, kas ved uz āru? Viņš atcerējās, kā abi nākuši lejup no kalna - lejup, visu laiku lejup, vienalga, kurp grieztos; tomēr tumšajā pilsētā visas ielas joprojām veda lejup, tātad, lai atgrieztos pie akmens sienas, vajadzētu kāpt tikai augšup, līdz kalna virsotnei. Taču viņi negriezās atpakaļ. Plecu pie pleca viņi gāja tālāk. Vai viņš seko Gedam? Vai varbūt pats rāda ceļu?
Viņi izgāja no pilsētas. Neizmērojamās mirušo vai' stības lauki bija tukši. Akmeņainajā zemē zem nekustīgājām zvaigznēm neauga neviens koks, neviens dadzis, neviens zāles stiebrs.
Te nebija apvāršņa, jo acs tik tālu tumsā nespēja Redzēt, bet turpat priekšā krietnu gabalu pletās debesis bez mazajām, sastingušajām zvaigznēm, un šis tukšais Idajums bez zvaigznēm izskatījās izvagots un izrobots ļcā kalnu grēdas mugura. Pieejot tuvāk, apveidi kļuva skaidrāki: tās bija augstas virsotnes, kuras nedeldēja nedz vējš, nedz lietus. Uz tām nebija sniega, kas zaigotu zvaigžņu gaismā. Tās bija melnas. Kad Arrens lūkojās uz tām, viņa sirdi pārņēma pamestības izmisums. Viņš novērsās. Taču viņš tās pazina, viņš zināja, kas tās ir, un Mņa skatiens atkal tiecās pie tām atpakaļ. Katru reizi, tad Arrens paraudzījās uz šīm virsotnēm, viņš sajuta krūtis aukstu smagumu, un viņa dūša gandrīz saplaka. Tomēr priņš gāja tālāk, arvien vēl uz leju, jo zemes slīpums turpinājās līdz pat kalnu pakājei. Beidzot viņš teica: - Valdniek, kas tie... - Balss neklausīja un ķērās izkaltušajā ļriklē, tāpēc viņš pamāja uz tiem ar roku.
- Tie robežojas ar gaismas pasauli, - Geds atbildēja, - tāpat kā akmens siena. Tiem nav cita vārda kā Sāpes. Tiem pāri iet ceļš. Mirušajiem tas ir liegts. Tas nav garš. lāču tas ir skaudrs ceļš.
- Man slāpst, - Arrens teica, un ceļabiedrs atbildēja: Šeit viņi dzer putekļus.
Gājiens turpinājās.
Arrenam likās, ka ceļabiedra gaita kļuvusi itin kā lēnaka, un brīžiem viņš sastomījās. Arrens pats vairs nejuta iDekādu stomību, kaut gan gurdums auga augumā. Jāiet lejup, jāiet uz priekšu. Viņi gāja tālāk.
Palaikam viņi izgāja cauri citām mirušo pilsētām, un
tumšie jumti stūraini iezīmējās pret nekustīgajām zvaigznēm, kuras nekad nemainīja savu vietu. Aiz pilsētām atkal pletās tukšie lauki, kuros nekas neauga. Līdzko viņi kādai pilsētai bija izgājuši cauri, tā pazuda tumsaj Ne priekšā, ne aizmugurē nekas nebija redzams - vienīgi kalni, kas nāca arvien tuvāk, melnēdami augstu virs viņiem. Labajā pusē bezveidīgā nogāze pazuda lejā tāpat kā pirms kāda laika - cik sen tas bija? -, kad viņi kāpa pāri akmens sienai. - Kas atrodas tur? - Arrens fčukstus jautāja Gedam, jo alka dzirdēt cilvēka balsi, bet mags papurināja galvu: - Es nezinu. Tas var būt ceļš bez gala.
Virzienā, kurā viņi gāja, nogāze šķita kļūstam arvien lēzenāka. Zeme zem viņu kājām asi čirkstēja kā izdedžu kārta. Viņi joprojām gāja un gāja, un tagad Arrens vairs nedomāja par atpakaļceļu un par to, kā iespējams atgriezties. Viņš nedomāja arī par apstāšanos, kaut gan jutās ļoti noguris. Bridi viņš mēģināja izgaismot trulo tumsu, gurdumu un bailes, domādams par mājām, taču nespēja atcerēties, kāda izskatās saulesgaisma vai viņa mātes seja. Neatlika nekas cits kā iet tālāk. Un viņš gāja tālāk.
Arrens juta, ka zeme zem kājām kļūst līdzena, un Geds viņam blakus sastomījās. Tad apstājās arī Arrens. Garais lejupkāpiens bija beidzies; te bija gals, tālāk ceļš neveda, un nebija vajadzības vairs iet.
Viņi atradās ielejā tieši zem Sāpju kalniem. Zem kājām un visapkārt melnēja lieli laukakmeņi un klintsbluķi asām šķautnēm. Šķita, ka šī šaurā ieleja varētu būt upes sausā gultne, pa kuru reiz plūdis ūdens, vai kādreizēja uguns upe, kura jau sen atdzisusi salta zem vulkānu melnajām, cietsirdīgajām virsotnēm.
Arrens nekustīgi stāvēja šaurajā tumsas ielejā, Geds mēmi stāvēja viņam blakus. Kā mirušie, kam
Pie mērķa, ne virziena, viņi klusēdami raudzījās tukšumā, juzdams sevī niecīgu baiļu atblāzmu, Arrens nodomāja: mēs esam aizgājuši pārāk tālu. Šķita, ka tas nav svarīgi.
Atbalsodams viņa domu, Geds teica: - Mēs esam aizgājuši pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. - Viņa balss bija klusa, tomēr tā gluži nenoslāpa lielajā, drūmajā tukšumā visapkārt, un tās skaņa Arrenu mazliet uzmundrināja. Vai tad viņi nav atnākuši šurp, lai sastaptu meklēto?
Kāda balss tumsā teica: - Jūs esat atnākuši pārāk tālu. Arrens tai atbildēja: - Tikai pārāk tālu ir pietiekami klu.
- Jūs esat atnākuši līdz Sausajai upei, - balss teica. - Jūs nevarat atgriezties pie akmens sienas. Jūs nevarat atgriezies dzīvē.
- Pa to ceļu ne, - Geds sacīja tumsai. Arrens tik tikko varēja viņu saskatīt, kaut gan abi stāvēja blakām: kalni, kās slējās līdzās, aizsedza pusi no zvaigžņu gaismas, un šķita, ka Sausā upe ir pats tumsas iemiesojums. - Bet mēs iepazīsim tavu ceļu.
Atbildes nebija.
- Šeit mēs sastopamies kā līdzīgi. Ja tu esi akls, Skal, arī mēs atrodamies tumsā.