Skais piecēlās. Viņš lēni paskatījās apkārt ar redzošām acīm. Viņš palūkojās uz Arrenu un pēc tam uz Gedu. Vinš neteica ne vārda, tikai lūkojas viņos tumšām acīm. Vīrieša sejā nebija ne dusmu, ne naida, ne bēdu. Lēnām viņš pagriezās, sāka iet lejup pa Sausās upes gultni un drīz pazuda no skatiena.
Geda sejā un uz zižļa vairs nebija nekāda mirdzuma. Mags stāvēja pilnīgā tumsā. Kad Arrens piegāja tuvāk, Geds pieķērās jauneklim pie rokas, lai noturētos taisni.
īsu brīdi viņa augums noraustījās elsās. — Tas ir padarīts, — viņš teica. — Viss ir galā.
-Tas ir padarīts, mīļais valdniek. Mums jāiet.
- Jā. Mums jāiet mājās.
Geds šķita dīvaini apjucis vai pārguris. Viņš devās līdzi Arrenam lejup pa upes gultni, lēni un smagi streipuļodams starp lielajiem akmeņiem un klintsbluķiem. Arrens turējās viņam blakus. Kad Sausās upes krasti kļuva zemāki un pamats zem kājām vairs nebija tik stāvs, Arrens pagriezās pret ceļu, pa kuru abi bija nākuši šurp, garo bezveida nogāzi, kas veda augšup tumsā. Tad viņš
novērsās.
Geds neko neteica. Apstāšanās brīdī viņš tūlīt bija noslīdzis uz liela akmens un sēdēja nokārtu galvu, zaudējis visus spēkus.
Arrens zināja, ka šurpceļš viņiem ir slēgts. Viņi var tikai iet tālāk. Jāiet līdz ceļa galam. "Pat pārāk tālu nav pietiekami tālu, viņš nodomāja. Jauneklis palūkojās uz melnajām virsotnēm, kas saltas, mēmas un baigas slējās pretī nekustīgajām zvaigznēm, un viņā atkal ierunājās
ironiskā, zobgalīgā balss - viņa nepielūdzamā griba: "Vai tu apstāsies pusceļā, Lebannen?"
piegājis pie Geda, viņš ļoti saudzīgi teica: - Mums jāiet tālāk, valdniek.
Geds neko neatbildeja, bet piecēlās. - Man šķiet, ka mums jāškērso kalni.
- Kā teiksi, zēn, - Geds piesmakušā čukstā atbildēja
- Palīdzi man!
Un viņi devās augšup pa putekļaino, izdedžiem klāto nogāzi kalnu virzienā. Arrens, cik spēdams, palīdzēja ceļabiedram tikt uz priekšu. Ieplakās un aizās valdīja melna tumsa, un viņam vajadzēja taustīt abiem ceļu, tāpēc nebija viegli reizē balstīt Gedu. Gājiens bija grūts, un viņi bieži klupa, bet vēl grūtāk kļuva tad, kad nogāzes kļuva stāvas un vajadzēja rāpties. Akmeņi bija asi un dedzināja plaukstas kā kausēta dzelzs. Tomēr apkārt valdīja aukstums, un, kāpjot augstāk, kļuva vēl aukstāks. Pieskārieni šai zemei sagādāja mokas. Tie bija kā kvēlošas ogles: kalnu dzīlēs gailēja uguns. Tomēr gaiss visu laiku bija auksts un tumšs. Nedzirdēja nevienas skaņas. Nepūta vējš. Asas klints šķembas lūza zem rokām un kājām un krita lejup melnumā. Lejā aiz muguras, acij neredzama, pletās mirušo valstība. Augšā virs galvas pret zvaigznēm iezīmējās kalnu smailes un klintis. Un visa šo melno kalnāju plašumā un garumā nebija nekādas kustības — vienīgi divas mirstīgas dvēseles lēni virzījās augšup.
Geds pagurumā bieži klupa vai zaudēja pamatu zem kājām. Viņš elpoja arvien smagāk un, plaukstām atspiežoties pret akmeņiem, sāpēs iestenējās. Šie vaidi lika Arrena sirdij sažņaugties. Viņš mēģināja palīdzēt, lai Geds nekristu. Bet daudzviet ceļš bija pārāk šaurs, lai abi turētos blakām, un Arrenam vajadzēja rāpties pa priekšu, lai iztaustītu pamatu. Un beidzot uz augstas nogāzes, kas šķita stiepjamies līdz zvaigznēm, Geds slīdēja-krita un vairs necēlās augšā.
- Valdniek, - Arrens teica, nometies ceļos viņam blakus, tad uzrunāja viņu vārdā: - Ged!
Geds nepakustējās un neatbildēja.
Arrens pacēla viņu uz rokām un uznesa pa slīpo piekalni augšā. Pēc tam kādu gabalu ceļš bija līdzens. Arrens nolika savu nastu zemē un noslīga Gedam blakus, pārguruma, sāpju un bezcerības pārņemts. Viņš atradās uz pārejas starp divām melnām smailēm, kuras viņi bija pūlējušies sasniegt. Te bija pāreja un ceļa gals. Tālāk ceļa vairs nebija. Līdzenais pamats beidzās kraujas malā; aiz ļtās pletās mūžīga tumsa, un mazās zvaigznes nekustīgas spīdēja melnajā debesu jūrā.
Izturība mēdz pārspēt cerību. Kad Arrens spēja atkal kustēties, viņš stūrgalvīgi rāpās uz priekšu. Viņš palūkojās pāri tumsas malai. Un lejā, pavisam netālu lejā, viņš ieraudzīja ziloņkaula smilšu piekrasti, pret kuru vērpās un putodami lūza balti un dzintarkrāsas viļņi, un virs jūras zeltainā dūmakā rietēja saule.
Arrens pagriezās uz tumsas pusi. Viņš devās atpakaļ. Pacēlis Gedu, cik prasmīgi spēdams, viņš ar pūlēm devās uz priekšu un gāja tik ilgi, līdz vairs nespēja paiet. Viss beidzās un izgaisa: slāpes, sāpes, tumsa, saulesgaisma un viļņotās jūras troksnis.
Sāpju akmens
Kad Arrens pamodās, pelēka migla slēpa jūru, kāpas un Selidoras kalnus. Viļņi, klusi dunēdami, šļācās ārā no miglas un čukstēdami atkal atplūda tajā. Bija paisums, un krasta strēle stiepās daudz šaurāka nekā iepriekšējā reizē; pēdējās putu vērpetes šļācās pār Geda izstiepto kreiso roku. Viņš gulēja smiltīs ar seju lejup, viņa drēbes un mati bija slapji, un Arrena apģērbs ledaini kļāvās pie miesas, it kā viļņi būtupārbrāzušies viņiem pāri. No Skala mirušajām miesām nebija ne miņas. Varbūt viļņi tās ieskalojuši jūrā. Bet, kad Arrens paskatījās atpakaļ, aiz viņa kā pussagruvis tornis slējās milzīgais, pelēkais, miglā izplūdušais Orma Embara ķermenis.
Aukstumā drebēdams, Arrens piecēlās; viņš tik tikko spēja noturēties kājās, jo pēc ilgas, nekustīgas gulēšanas locekļus mēdz stindzināt aukstums un iegrožot grīļīgs nespēks. Ejot viņš streipuļoja kā piedzēries. Līdzko Arrens spēja valdīt pār savām kustībām, viņš piegāja pie Geda un uzvilka viņu mazliet augstāk krastā, tālāk no ūdens, taču vairāk neko viņš nespēja palīdzēt. Geds likās ļoti auksts un ļoti smags; Arrens bija pārnesis vinu pāri nāves robežai dzīvē, taču varbūt tas bija veltīgi. Viņš piespieda ausi Gedam pie krūtīm, bet nevarēja apvaldīt pats savus drebuļus un zobu klabēšanu, tāpēc sirdspukstus
nesaklausīja. Atkal piecēlies, viņš mēģināja soļot, lai kājās ieplūstu kaut cik siltuma, un beidzot, trīcēdams un vilkdams kājas pa zemi kā večuks, devās meklēt abu ceļasomas. Viņi tās bija atstājuši pie mazas upītes, kas iztecēja no kalnu grēdas, - ļoti sen, toreiz, kad nokļuva pie kaulu mājas. Tagad Arrens meklēja šo upīti, jo spēja domāt vairs tikai par ūdeni, svaigu dzeramo ūdeni.
Viņš to atrada ātrāk, nekā bija cerējis; tepat netālu tā iztecēja krastā un, līkumus mezdama un zarodamās kā sudraba koks, tiecās pretī jūrai. Arrens nokrita zemē un dzēra, iemērcis seju un rokas ūdenī, veldzēdams izslāpušo muti un garu.
Beidzot viņš piecēlās sēdus un tajā pašā brīdī upes viņā malā ieraudzīja milzīgu pūķi.
Tēraudkrāsas galva ar tādu kā sarkanu rūsu ap nāsīm, acu dobumiem un žokļiem rēgojās viņam pretī, gandrīz tepat virs galvas. Nagi bija dziļi ieurbušies mīkstajā, mitrajā upmalas smiltī. Sakļautie spārni, pa pusei redzami, izskatījās kā buras, bet garo, tumšo ķermeni slēpa migla.
Pūķis nekustējās. Varbūt tas bija tur tupējis jau stundām, gadiem vai gadsimtiem ilgi. Varbūt tas bija izkalts no metāla vai akmens, bet acis, pūķa acis, kurās viņš neuzdrīkstējās ieskatīties, - kā eļļas gredzeni virs ūdens, kā dzelteni dūmi aiz stikla - matētās, vērīgās, dzeltenās acis vēroja Arrenu.
Te nu neko nevarēja darīt, un Arrens piecēlās. Ja pūķis gribēs viņu nogalināt, tas viņu nogalinās, bet, ja ne, tad viņš mēģinās palīdzēt Gedam, cik tas vairs iespējams. Arrens sāka iet pa upi uz augšu, lai sameklētu atstātās somas.