Pūķis neko nedarīja. Tas nekustīgi tupēja un vēroja viņu. Arrens atrada somas, piepildīja abas ādas pudeles
ar upes ūdeni un devas pa smiltīm atpakaļ pie Geda Kad viņš bija nogājis tikai dažus soļus projām no krasta, pa izgaisa biezajā miglā.
Arrens iedeva Gedam padzerties, taču nespēja dabūt viņu pie samaņas. Geds gulēja ļengans un auksts, un vina galva smagi slīga pār Arrena roku. Tumšā seja bija pelēcīga, un tajā asi iezīmējās deguns, vaigu kauli un vecā rēta. Pat viņa augums izskatījās izdilis un apdedzis, it kā pa pusei jau pagaisis.
Arrens sēdēja slapjajās smiltīs, turēdams ceļabiedra galvu sev klēpi. Migla iekļāva viņus maigi samtainā ielokā ar gaišumu virs galvas. Kaut kur miglā gulēja beigtais pūķis Orms Embars, un kaut kur pie upes gaidīja dzīvais pūķis. Un kaut kur viņā Selidoras pusē krastā gulēja laiva "Tālredze" bez pārtikas krājumiem. Un tālāk, uz austrumiem, pletās jūra. Līdz kādai no Rietumu robežsalām varētu būt ap trīssimt jūdžu; līdz Iekšjūrai apmēram tūkstotis. Tāls cels. "Tik tālu kā Selidorā," mēdza teikt Enladā. Vecas leģendas un pasakas bērniem sākās ar vārdiem: "Sensenos laikos, tik senos kā mūžība, tāltālā I zemē, tik tālu kā Selidorā, reiz dzīvoja princis..."
Viņš bija princis. Bet vecajās pasakās tāds bija sākums; šīs turpretī šķita esam beigas.
Arrens nejuta grūtsirdību. Lai gan viņš bija ļoti noguris un nobēdājies par savu ceļabiedru, vinu nemocīja rūgtums vai nožēla. Taču viņš neko vairs nevarēja darīt. Viss iespējamais bija izdarīts.
Kad atgriezās spēki, Arrens nodomāja, ka jāmēģina makšķerēt ar somā atrasto auklu, jo tagad, kad slāpes bija apmierinātas, viņš sāka izjust urdošu izsalkumu, un no pārtikas krājumiem atlikusi bija tikai viena paciņa cietas maizes. Tā jāpietaupa: ja to ūdenī izmērcēs mīkstu, varbūt izdosies kaut cik paēdināt Gedu.
Un tas bija viss, ko viņš varēja iesākt. Ārpus tā redzams nebija nekas - viss tinās biezā miglā.
Sēdēdams miglā blakus Gedam, Arrens pārlūkoja savas kabatas, cerēdams atrast tur kaut ko noderīgu. Tunikas kabatā viņš sataustīja kaut ko asu un cietu. Arrens to izvilka un apmulsis lūkojās tajā. Tas bija neliels akmens - melns, porains un ciets. Viņš gandrīz aizmeta to projām. Bet tad viņš sajuta, cik tam cietas, asas malas un cik tas smags, un saprata, ka tas ir klinšu atlūznis no Sāpju kalniem. Acīmredzot tas iekritis kabatā, viņam kāpjot kalnā vai kopā ar Gedu lienot uz kalnu pārejas malu. Arrens brīdi turēja delnā nemainīgo priekšmetu - sāpju akmeni. Viņš cieši sakļāva plaukstu. Un tad viņš pasmaidīja drūmu un reizē līksmu smaidu, jo pirmo reizi mūžā - būdams viens, necildināts un pašā pasaules malā - bija iepazinis uzvaru.
Miglas vāli sāka dilt un izklīst. Tiem cauri Arrens redzēja saulesgaismu virs atklātās jūras. Kāpas un kalni te parādījās, te pazuda, miglas plīvuros izskatīdamies bezkrāsaini un neparasti lieli. Saules stari spoži atmirdzēja uz Orma Embara nedzīvā ķermeņa, kurš pat nāvē izskatījās varens un krāšņs.
Tēraudpelēkais pūķis nekustēdamies tupēja upes viņā pusē.
Pēcpusdienā saule sāka spīdēt dzidri un silti, sadedzinādama gaisā beidzamās miglas vērpetes. Arrens novilka slapjās drēbes, lai tās izžāvētu, un atstāja tikai sev ap vidukli zobena jostu ar zobenu. Tāpat viņš izžāvēja arī Geda apģērbu, bet, kaut gan Gedu tagad ieskāva varenais, dziedinošais, tīkamais karstums un gaisma, viņš joprojām gulēja nekustēdamies.
Atskanēja čerkstošs troksnis, it kā metāls rīvētos pret metālu, it kā krustodamies žvadzētu zobeni. Tēraudkrāslļ pūķis bija izslējies uz savām līkajām kājām. Tas sakustējās, pārbrida pāri upei un tuvojās, ar klusu šņākoņu vilkdams garo ķermeni pa smiltīm. Arrens redzēja krokas plecu locītavās, sānu bruņas, kas bija saskrāpētas un izvagotas kā Erreta-Akbes bruņutērps, un garos, nodzeltējušos, notrulušos zobus. Tas viss, kā arī pārliecinātās, smagnējās kustības un dziļais, baisais miers, kas strāvoja no pūķa, liecināja par vecumu: par lielu vecumu, par neatminamiem gadiem. Kad pūķis apstājās netālu no vietas, kur gulēja Geds, Arrens, stāvēdams vidū starp abiem, jautāja hardiešu valodā, jo Senvalodu viņš neprata: - Vai tu esi Kalesins?
Pūķis neko neatbildēja, bet izskatījās, it kā tas smaidītu. Tad, noliecis milzīgo galvu un izstiepis kaklu, tas paskatījās uz Gedu un izrunāja viņa vārdu.
Pūķa balss bija dobja un mīksta, un gaisā jautās kalēja ēzes dvaša.
Tas ierunājās vēlreiz un vēl vienu reizi, un pēc trešās reizes Geds atvēra acis. Pēc brīža viņš mēģināja piecelties sēdus, taču nespēja. Arrens nometās ceļos viņam blakus un atbalstīja viņa augumu. Tad Geds sāka runāt.
- Kalesin, - viņš teica, - senvanissai ar Roke! - Kad šie vārdi bija izteikti, viņam vairs nebija spēka, un, atspiedis galvu pret Arrena plecu, viņš aizvēra acis.
Pūķis neatbildēja. Tas tupēja tāpat kā iepriekš un nekustējās. Apkārt atkal sāka biezēt migla, aizsegdama sauli, kas slīdēja lejup jūrā.
Arrens saģērbās un ietina Gedu apmetni. Ūdens, kas bēguma laikā bija tālu atkāpies, atkal ar paisuma vilni tuvojās krastam, un Arrens gribēja uznest ceļabiedru sausākā vietā kāpās, jo juta, ka viņa spēki atgriezušies.
Bet tad viņš noliecās, lai paceltu Gedu, pūķis pastiepa lielo, zvīņoto kāju, gandrīz pieskardamies viņam. Pēdai bija Četri nagi un mugurpusē izcilnis, līdzīgs gaiļa piesim, tikai šis piesis bija no tērauda un garš kā sirpja asmens.
-Sobriost, - pūķis teica, un tas izklausījās kā janvāra vējš sasalušās niedrēs.
- Liec manu valdnieku mierā! Viņš ir glābis mūs visus un, to darīdams, iztērējis spēku un varbūt pat dzīvību. Liec vinu mierā!
Tā runāja Arrens, nikni un pavēloši vērsdamies pie pūķa. Viņš bija pārdzīvojis pārāk daudz baiļu un bijības, bailes bija nomocījušas viņu līdz nelabumam, un viņš vairs ilgāk negribēja to paciest. Viņš bija nikns uz pūķi par tā rupjo spēku un lielumu, par tā netaisnajām priekšrocībām. Viņš bija redzējis nāvi, bija izjutis nāves garšu, un nekādiem draudiem vairs nebija varas pār viņu.
Vecais pūķis Kalesins paskatījās uz vinu ar vienu savu gareno, baismīgo, zeltaino aci. Šīs acs dziļumos slēpās neskaitāmi gadsimti, tā glabāja sevī pasaules rītu. Kaut gan Arrens neskatījās tajā, viņš zināja, ka tā lūkojas uz viņu ar patiesu, rāmu uzjautrinājumu.
- Arvv sobriost, - pūķis teica, un tā rūsganās nāsis iepletās tik pamatīgi, ka to dziļumos iemirdzējās apslēptā uguns.
Arrens bija pabāzis roku Gedam zem pleciem, gribēdams viņu pacelt, un pēc Kalesina sakustēšanās palicis tādā stāvoklī; tagad viņš juta, ka Geda galva mazliet pagriežas, un izdzirda viņa balsi: - Tas nozīmē: kāp šeit!
Arrens bridi nekustējās. Tas taču ir neprāts! Bet tepat blakus kā pakāpiens rēgojās lielā, nagotā ķetna, virs tās
pacēlās elkoņa līkums, virs tā slējās pleca izcilni virs tā no lāpstiņas stiepās spārna muskulis: četri pieņi - kāpnes. Un augstāk, spārnu priekšā, pirmā muguras dzeloņa priekšā, kakla iedobē, bija vieta, jāteniski var apsēsties viens vai divi cilvēki. Ja tie ir jukusi, zaudējuši cerības un gatavi neprātam.
- Kāp augšā! - Kalesins teica Radīšanas valodā.
Tad Arrens piecēlās un palīdzēja piecelties savam ceļabiedram. Geds turēja galvu taisni un, Arrenam palidzot, uzkāpa augšā pa dīvainajiem pakāpieniem. Abi apsēdās jāšus raupjām bruņām segtajā iedobē virs pūka kakla, un Arrens novietojās aizmugurē, lai vajadzības gadījumā varētu Gedu balstīt. Saskaroties ar pūķa ādu, abi juta ķermenī ieplūstam siltumu, tīkamu, saules svelmei līdzīgu karstumu: zem šīm dzelzu bruņām dega dzīvības uguns.