- Šķiet, ir kāds paredzējums, kam jāpiepildās, vai ne? Maharions esot teicis, ka nākamajam karalim jābūt magam.
- Maģistrs Dziesminieks ir no Havnoras, un viņu tas interesē - viņš jau trīs gadus mums skandē ausīs šos vārdus. Maharions teica: Tas mantos manu troni, kurš Šķērsojis tumsas zemi, palikdams dzīvs, un aizgājis līdz dienas tālajiem krastiem.
- Tātad mags.
- Jā, jo tikai burvis vai mags var ieiet tumsas zemē starp mirušajiem un atgriezties no turienes. Tiesa, viņi tomēr to nešķērso. Vismaz parasti viņi par to stāsta tā, it kā šai zemei būtu tikai viena robeža un aiz tās - bezgalība. Kas tad ir dienas tālie krasti? Taču tā skan Pēdējā Karaļa pareģojums, tāpēc kādreiz dzims cilvēks, kurš to piepildīs. Un Rouka viņu pazīs; flotes, armijas un tautas kopā steigsies pie vina. Tad pasaules centrā, Havnoras Karaļu torni, autai dus aizens vaiameKs. es laoprai ieui pie tada es kalpotu īstenam karalim ar visu savu sirdi un visu savu prasmi, - sacīja Laimests, tad pasmējās un paraustīja ple-cus, lai Arrens nenodomātu, ka viņš ir pārlieku aizrāvies. Taču Arrens lūkojās viņā draudzīgu skatienu un domāja "Viņš justu pret karali to pašu, ko es jūtu pret arhimagu.* Skaļi Arrens sacīja: - Karalim savā tuvumā vajadzētu tādus vīrus kā tu.
Abi stāvēja, domādami katrs savas domas, tomēr kādās kopīgas saites vienoti, līdz aiz muguras Lielajā namā sāka skanīgi dimdēt gongs.
-Tā! — noteica Laimests. — Šovakar būs lēcu un sīpoli zupa. Ejam!
- Man šķiet, ka tu sacīji: te neko nevārot, - Arrens, sekodams viņam, joprojām izklaidīgi atgādināja.
— A, dažreiz... tīrās nejaušības pēc...
Maltītē nemanīja nekādu burvību, bet ēdamā bija diezgan. Pēc ēšanas viņi izgāja pastaigāties pa laukiem maigi zilajā vakara mijkrēslī. - Tas ir Roukas pakalns, — Laimests teica, kad viņi sāka kāpt noapaļotā paugurā. Rasotā zāle trinās viņiem gar kājām, un lejā, purvainajā Tvil-bemā, dziedāja jaunu krupju koris, sveikdams pirmo siltumu un arvien īsākās zvaigžņotās naktis.
Sai vietā jautās kaut kas noslēpumains. Laimests klusi sacīja: - Šis pakalns bija pirmais, kurš pacēlās no jūras, kad tika izrunāts Pirmais vārds.
- Un tas nogrims pēdējais, kad viss atgriezīsies agrākajā vietā, - piebilda Arrens.
- Tāpēc šai vietā zem kājām ir drošs pamats, — Lai mests teica, atmezdams bijību, bet tad iztrūcies iesaucās:
- Paskaties! Birzs!
Uz dienvidiem no pakalna zemi apmirdzēja spoz? gaisma, it kā lēktu mēness, taču šaurā mēness svītra jau slīdēja pār pakalna virsotni uz rietumu pusi; neparastajā spožumā kaut kas zibēja un kustējās kā lapas vējā.
- Kas tas ir?
-Tas nāk no Birzs... tātad tur ir sapulcējušies maģistri. Stāsta, ka tāda mēnesnīcai līdzīga gaisma esot mirdzējusi visu to nakti, kad viņi pirms pieciem gadiem sanāca kopā, lai izraudzītos arhimagu. Bet kāpēc viņi ir sapulcējušies tagad? Vai tavas atnestās ziņas dēļ?
— Varbūt, - Arrens atbildēja.
Laimests jutās nemierīgs un satraukts un vēlējās atgriezties Lielajā namā, cerēdams padzirdēt kādas baumas par to, ko vēsta šī maģistru sapulce. Arrens devās viņam līdzi, tomēr vairākkārt atskatījās uz savādo spožumu, līdz tas pazuda aiz nogāzes un redzams bija tikai jaunais mēness un pavasara zvaigznes.
Nakti Arrens vaļējām acīm gulēja tumšajā akmens cellē, kas šobrīd bija viņa guļamistaba. Visu mūžu viņš bija gulējis gultā, ietinies mīkstās zvērādās; pat divdesmit airu galerā, kas bija vedusi viņu šurp no Enladas, jaunajam princim bija sagādātas lielākas ērtības nekā šeit -salmu maiss uz akmens grīdas un noskrandusi lupatu sega. Bet Arrens to pat nemanīja. "Es atrodos pasaules centrā," viņš domāja. "Maģistri sapulcējušies svētajā vietā apspriesties. Ko viņi darīs? Vai radīs lielu burvību, lai glābtu burvību? Vai tā var būt patiesība, ka burvju spēks izmirst no pasaules? Vai pastāv briesmas, kas apdraud pat Rouku? Es palikšu šeit. Es nebraukšu mājās. Es labāk slaucīšu viņa istabu nekā būšu princis Enladā. Vai viņš man ļautu palikt šeit par mācekli? Bet varbūt burvju māksla vairs netiks mācīta, varbūt netiks vairs apgūti lietu īstie vārdi? Manam tēvam ir spējas burvju mākslā, bet man to nav — varbūt tās tiešām izmirst no pasaules? Un tomēr es gribētu palikt viņa tuvumā, pat tad,
ja viņš zaudētu savu spēku un mākslu. Pat tad, ja es viņu nekad neredzētu. Pat tad, ja viņš nekad ar mani nerunātu. Taču aizrautīgā iztēle joņoja tālāk, un pēc brīža viņš re-dzēja sevi vēlreiz vaigu vaigā ar arhimagu stāvam pa-galmā zem pīlādža; debesis pletās tumšas, kokam nebiji lapu, un strūklaka klusēja, un viņš teica: - Valdniek tuvojas vētra, bet es palikšu tev blakus un kalpošu tev,, un arhimags viņam uzsmaidīja... Taču te iztēle apsika.jo Arrens nebija redzējis tumšo seju smaidām.
No rīta viņš pamodās ar apziņu, ka vēl vakar bijis zēns, bet šodien ir vīrietis. Arrens jutās gatavs it visam; Bet, kad pienāca ziņa, viņš palika stāvam kā sastindzis.!
- Arhimags vēlas ar tevi runāt, princi Arren, - uz sliekšņa! apstājies, teica kāds māceklis; brīdi pagaidījis, viņš aizsteidzās prom, iekams Arrens bija attapies atbildēt.
Tad puisis devās lejā pa torņa kāpnēm un pa akmens gaiteņiem sāka iet uz Strūklakas pagalma pusi, īsti nezinādams, kur tiek gaidīts. Gaitenī viņam pretī nāci vecs vīrs, kura smaids vaigos iezīmēja dziļas rievas no deguna līdz zodam: tas pats vīrs, kurš vakar bija sagaidījis viņu Lielā nama durvīs, kad viņš no ostas bija uzkāpj kalnā, un pirms ienākšanas licis pateikt savu īsto vārdu
— Nāc uz šo pusi! - Durvju maģistrs teica.
Ejas un gaiteņi šajā ēkas daļā bija klusi un tukši, un tajos neskanēja zēnu klaigas un kņada, kas atdzīvināja pārējās telpas. Šeit bija jūtams dižo sienu senatnīgumsļ Burvība, ar kādu bija iemūrēti un aizsargāti mūžvecij akmeņi, te šķita sataustāma. Noteiktos attālumos sienās bija iekaltas rūnas - dziļas zīmju vagas, ko vietvietām rotāja sudrabs. Arrens bija iemācījies hardiešu rūnas no tēva, taču no šīm viņš nesaprata nevienu; tiesa, dažas šķita paužam kādu slēptu nozīmi, kuru viņš gandrīz zināja vai arī bija zinājis un nespēja atcerēties.
- šeit, zēn, - teica Durvju maģistrs, kuram nepastāvēja tādi goda nosaukumi kā “kungs" vai "princis". ArPrens sekoja viņam garā istabā ar zemām sijām; vienā pusē tai akmens pavardā kūrās uguns, liesmām metot atblāzmu uz ozolkoka grīdas, otrā pusē pa logiem ar smailu augšdaļu iekšā plūda salta, blāvi miglaina gaisma. Pie pavarda stāvēja pulciņš vīru. Arrenam ienākot, visi paskatījās uz viņu, taču puisis redzēja to vidū vienīgi arhimagu. Viņš apstājās, paklanījās un palika mēmi gaidām.
- Šie ir septiņi Roukas maģistri, Arren, - arhimags teica, - septiņi no deviņiem. Veidotājs nekad neiziet no Birzs, un Vārdu maģistrs atrodas savā tornī trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Viņi visi zina tavas ierašanās iemeslu. Mani kungi, šis ir Morreda cilts dēls.
Šie vārdi neizraisīja Arrenā nekādu lepnumu, tikai savādas bailes. Viņš lepojās ar savu ciltskoku, taču uzcūkoja sevi tikai par valdnieku pēcnācēju, par vienu no Enladas nama mantiniekiem. Morreds, šī nama pirmsākums, bija miris pirms divtūkstoš gadiem. Viņa varoņdarbi piederēja leģendām, nevis šodienas pasaulei. Likās, ka arhimags ir nosaucis viņu par leģendas dēlu, par mītisku sapņu mantinieku.
Arrens neuzdrošinājās palūkoties augšup astoņu magu sejās. Viņa skatiens bija piekalts arhimaga zižļa dzelzs uzgalim, un viņš juta, kā galvā dunoši šalc asinis.