Arrens pamanīja, ka maga īves koka zizlis palicis lejā, pa pusei ieputināts smiltīs, un to grasās paņemt jūra. Vīns gribēja kāpt tam pakaļ, bet Geds viņu apturēja. - Lai paliek. Visas savas burvja spējas es atstāju tur, pie sausā avota, Lebannen. Es vairs neesmu mags.
Kalesins pagriezās un sāniski paskatījās uz viņiem, un pūķa acī gailēja mūžsenā smieklu dzirksts. Viņi nezināja, kāda dzimuma pūķis ir Kalesins, un vēl jo mazāk viņi zināja, kādas domas slēpjas tā galvā. Milzu spārni lēni pacēlās un izpletās. Tie bija nevis zeltaini kā Orma Embara spārni, bet sarkani - tumši sarkani kā rūsa vai asinis, vai Lorbanerijas tumšsarkanais zīds. Pūķis kustināja spārnus uzmanīgi, lai nenokratītu no muguras savus sīkos jātniekus. Uzmanīgi tas savilka lielās ķetnas atsperiena gatavībā un, palēkdamies kā kaķis, uzlidoja gaisā; spārni vēzēdamies pacēla viņus virs miglas vāliem, kas ietina Selidoru.
Vēcinādams savus tumšsarkanos spārnus vakara gaisā. KaJesins uzlidoja virs atklātās jūras, pagriezās uz austrumiem un aiztraucās tāluma.
Vasaras vidū virs Juli salas un vēlāk virs Uzidero un Ontuego ziemeļu daļas tika redzēts zemu lidojošs pūķis. Lai gan Rietumu Robežjoslā cilvēki baidās no pūķiem, jo pārāk labi tos pazīst, šoreiz pēc spārnotā nezvēra nozušanas salinieki, iznākuši no paslēptuvēm, teica: - Pūķi tomēr nav visi miruši, kā mēs domājām. Varbūt arī burvji visi nav vēl miruši! Šis patiešām bija brīnumains skats -varbūt tur lidoja Visvecākais!
Neviens neredzēja, kad un kurās vietās Kalesins nolaidās zemē. Tajās tālajās salās ir meži un mežonīgi kalni, kuros cilvēks reti sper kāju un pat pūķis var nolaisties, neviena nepamanīts.
Bet Deviņdesmit salās atskanēja kliedzieni un sākās juceklīga kņada. Vīri īrās starp mazajām salām uz rietumiem, saukdami: - Slēpieties! Slēpieties! Pendoras pūķis ir lauzis vārdu! Arhimags gājis bojā, un pūķis nāk mūs aprit!
Nenolaidies un pat nepaskatījies zemē, lielais tēraud-krāsas nezvērs pārlaidās pāri mazajām salām, mazajām pilsētiņām un lauku ciematiem un pat nepūlējās uzpūst kādu uguns mutuli tik sīkiem pretiniekiem. Tā tas pārlidoja pāri Gītai un Serdai un, šķērsojis Iekšjūras šaurumus, nokļuva Roukas tuvumā.
Nekādos laikos, ko glabā cilvēka atmiņa vai pat leģendu atmiņa, neviens pūķis nav uzdrīkstējies laisties pāri droši aizsargātās salas redzamajām un neredzamajām sienām. Taču šis pūķis nekavējās to darīt, un smagnējās vareno spārnu kustības aiznesa to pāri Roukas rietumu piekrastei, ciematiem un laukiem līdz zaļajam pakalnam,
kas pacēlās virs Tvilas pilsētas. Tur tas beidzot uzmani nolaidās zemē, pacēla un sakļāva sarkanos spārnus notupās Roukas pakalna virsotnē.
No Lielā nama skriešus turp metās zēni. Nekāds spēks nebūtu varējis tos aizkavēt. Tomēr šoreiz vinu jaunība neuzvarēja maģistru vecumu, un Roukas pakalnā viņi ieradās tikai otrie. Nokļuvuši tur, viņi sastapa Veidotāju, kurš bija izsteidzies no savas Birzs; saule spoži atmirdzēja viņa gaišajos matos. Turpat bija arī Pārvērtību maģistrs, kurš bija atgriezies pirms divām dienām liela zivjērgļa izskatā - paguris, ar ievainotu spārnu; viņš ilgi bija nodzīvojis šajā čaulā, pats savu burvību sagūstīts, un savu īsto izskatu spēja atgūt tikai tonakt Birzī, kad tika atjaunots Līdzsvars un sašķeltais atkal kļuva nedalāms. Šurp bija atnācis arī Saucējs, novārdzis un nespēcīgs, tikai pirms dienas piecēlies no slimības gultas, un viņam blakus stāvēja Durvju maģistrs. Un turpat bija arī pārējie Roukas maģistri.
Viņi redzēja, kā no pūķa muguras nokāpj divi ceļinieki un viens no tiem kāpienā balsta otru. Viņi redzēja, kā tie lūkojas apkārt ar savādu gandarījumu un izbrīnu drūmajās sejās. Pūķis tupēja kā pārakmeņojies, kamēr abi nokāpa tam no muguras un nostājās līdzās. Tas mazliet pagrieza galvu, kamēr arhimags tam kaut ko teica, un īsi atbildēja. Tie, kuri vēroja šo skatu, redzēja dzeltenās acs auksto un smejošo iesāņus skatienu. Tie, kuri saprata Radīšanas valodu, dzirdēja pūķi sakām: - Es esmu atnesis jauno karali uz viņa karaļvalsti un veco vīru uz vina mājām
-Vēl gluži ne, Kalesin, - Geds atbildēja. - Es vēl neesmu tur, kurp man jādodas. - Viņš palūkojās uz Lielā nama saulē mirdzošajiem jumtiem un torņiem, un viņa sejā šķita atmirdzam tik tikko jaušams smaids. Tad viņš pagriezās pret Arrenu, kurš stāvēja garš un slaids,
novalkātās drebēs un mazliet nedrošu stāju, jo garais ceļojums un visa pārdzīvotā brīnums bija atņēmis speķus. Visiem noraugoties, Geds nometās viņa priekšā ceļos un nolieca savu sirmo galvu.
Pēc tam viņš piecēlās un noskūpstīja jauno vīrieti uz vaiga, teikdams: - Kad būsi Havnorā, savā tronī, mans valdniek un mīļais ceļabiedri, valdi ilgi un krietni!
Viņš atkal palūkojās uz maģistriem, jaunajiem burvjiem, zēniem un pilsētniekiem, kuri bija sapulcējušies Roukas pakalna nogāzēs un pakājē. Viņa seja bija rāma, un acīs atspīdēja kaut kas līdzīgs Kalesina acu ; smiekliem. Aizgriezies viņš pa pūķa kāju un plecu atkal uzkāpa bezsedlu sēdeklī virs kakla starp milzīgo spārnu izciļņiem. Sarkanie spārni, dobji iežvadzēdamies, izslējās, un Kalesins Visvecākais pacēlās gaisā. No pūķa žokļiem izplūda uguns un dūmi, un milzīgo spārnu vēzieni dārdēja kā pērkons negaisa laikā. Pūķis vienreiz aplidoja apkārt kalnam un aiztraucās uz ziemeļaustrumiem, uz to Jūrzemes malu, kurā slejas kalnu sala Gonta.
Durvju maģistrs smaidīdams teica: - Viņš ir pabeidzis darāmo. Viņš dodas mājās.
Un viņi ar skatieniem pavadīja pūķi lidojumā starp sauli un jūru, līdz tas bija pazudis no skatiena.
Geda varoņdarbs stāsta, kā viņš, kurš bijis arhimags, ieradies Visu Salu karaļa kronēšanā Havnoras Zobena torni, pašā pasaules sirdī. Dziesma vēsta, ka tad, kad kronēšanas ceremonija beigusies un sākušās svinības, viņš atstājis pārējos un viens devies projām uz Havnoras ostu. Tur ūdenī gulējusi vētru un laikazoba nodeldēta tukša ļaiva ar nolaistu buru. Geds pasaucis laivu vārdā: - Tālredze! un tā atpeldējusi pie viņa. Iekāpdams laivā, Geds pagriezis zemei muguru, laiva aizpeldējusi bez vēja, buras un airiem; tā aizvedusi vinu no ostas un rāmā patvēruma uz rietumu salām un rietumu jūrām, un vairāk par viņu nekas nav dzirdēts.
Taču Gontas salā šis stāsts skan citādi, un tajā teikts, ka jaunais karalis Lebannens pats ieradies uzmeklēt Gedu, lai aizvestu viņu uz kronēšanas ceremoniju. Bet viņš neatradis Gedu ne Gontas ostā, ne Re Albi. Neviens nevarējis pateikt, kur Geds meklējams, un cilvēki zinājusi tikai to, ka viņš kājām devies augšā kalnu mežos. Tie teikuši, ka tā viņš darot bieži un neatgriežoties mēnešiem ilgi, un neviens cilvēks nezinot viņa vientuļās gaitas. Daži piedāvājušies iet viņu meklēt, taču karalis aizliedzis to darīt, teikdams: - Viņš pārvalda lielāku karaļvalsti nekā es. - To pasacījis, viņš devies projām no kalnu salas, iekāpis kuģī un atgriezies Havnorā, lai tiktu kronēts par karali.