-Jā, valdniek, - Arrens atbildēja, balsij ķeroties kakla
- Tavs tēvs, Enladas valdnieks, noteikti neļautu tev doties tādās briesmās, - Pārvērtību maģistrs paskarbi teica, tad pievērsās arhimagam: - Šis puisis ir jauns un nav apguvis burvju mākslas.
- Man pietiks gan gadu, gan burvības abiem, - Zvirbuļvanags sausi atbildēja. - Arren, ko teiktu tavs tēvs?
- Viņš ļautu man braukt.
- Kā tu zini? - jautāja Saucējs.
Arrens nezināja, kurp viņš tiek aicināts, nedz ari kad un kāpēc jādodas ceļā. Viņu mulsināja un biedēja šie nopietnie, godīgie, baigie vīri. Ja viņam būtu laiks apdomāties, viņš nebūtu varējis pateikt vispār neko. Bet laika apdomai nebija, un arhimags bija jautājis: "Vai tu brauksi man līdzi?'u
- Kad tēvs mani sūtīja šurp, viņš teica: "Mani māc bailes, ka pasaulei tuvojas tumšs laiks, briesmu laiks. Tāpēc es labāk sūtīšu tevi, nevis citu ziņnesi, jo tu pratīsi spriest, vai mums jālūdz palīdzība Visgudro salai vai jā-piedāvā viņiem Enladas palīdzība." Tātad, ja esmu vajā-dzīgs, tad tieši tāpēc es esmu šeit.
Tad viņš redzēja arhimagu pasmaidām. Kaut gan smaids bija neilgs, tajā jautās liela sirsnība. - Vai dzirdējāt? - viņš jautāja septiņiem magiem. - Vai vecums un burvju mākslas te var kaut ko papildināt?
Arrens juta, ka maģistri tagad uzlūko viņu ar atzi-j nibu tomēr joprojām domīgi un jautājoši. Tad ierunājās Saucējs, kura sarauktā piere bija iztaisnojusi uzacu lokus:
- Es nesaprotu, valdniek. Ka tu pats vēlies braukt, to es saprotu. Tu esi bijis šeit iesprostots piecus gadus. Bet agrāk tu vienmēr biji viens un visur brauci viens. Kāpēc tagad tev vajadzīgs pavadonis?
-Agrāk man nekad nevajadzēja palīdzību, - atbildēja Zvirbuļ vanags, un viņa balsī tik tikko jaušami ieskanējās kaut kas līdzīgs draudīgai ironijai. - Un es esmu atradis piemērotu ceļabiedru. - Arhimaga izturēšanās vēstīja briesmu tuvumu, un staltais Saucējs vairs neko netaujāja, kaut gan joprojām rauca pieri.
Taču Zāļu maģistrs, tumšādains vīrietis ar rāmu skatienu, mazliet līdzīgs gudram un pacietīgam vērsim, piecēlās no savas vietas un palika svinīgi stāvam. - Brauc, valdniek, - viņš teica, - un ņem šo jaunekli līdzi! Un lai tevi pavada mūsu visu uzticība!
Cits pēc cita arī pārējie klusi deva piekrišanu un pa vienam vai diviem izklīda, līdz no septiņiem magiem telpā palika tikai Saucējs. - Zvirbuļvanag, - viņš teica, - es negribu apšaubīt tavu spriedumu. Es tikai saku: ja tev ir taisnība, ja sācis zust līdzsvars un draud liels ļaunums, tad nepietiks ar ceļojumu uz Vothortu vai uz Rietumu robežsalām, vai uz pasaules malu. Vai visur, kurp tev vajadzēs doties, tu varēsi ņemt līdzi šo puisi, un vai tas būs taisnīgi pret viņu?
Abi vīri stāvēja atstatu no Arrena, un Saucējs runāja klusinātā balsī, bet arhimags atbildēja skaidri un skaļi: ~ Tas ir taisnīgi.
-Tu man nesaki visu, ko zini, - Saucējs teica.
- Ja es zinātu visu, tad teiktu. Es neko nezinu. Bet es daudz nojaušu.
- Ļauj man doties tev līdzi!
- Kādam jāsargā vārti.
- To dara Durvju maģistrs.
-Jāsargā ne tikai Roukas vārti vien. Paliec šeit! Paliec
šeit un vēro saullēktu, lai redzētu, vai tas ir spožs, un vč. ro akmens sienu, lai redzētu, kas to šķērso un kurp vērsta viņa seja. Kaut kur ir plaisa, Torion, kaut kur ir plīsums, ievainojums, un tieši to es dodos meklēt. Ja man būs lemts pazust, varbūt to atradīsi tu. Bet gaidi! Es lūdzu, lai tu gaidi mani! - Tagad viņš runāja Sen valodā, Radīšanas valodā, kurā tiek teiktas visas īstenās burvības un no kuras atkarīgi visi lielie maģijas veikumi, taču sarunā šo valodu lieto ļoti reti - tā ir ierasta vienīgi pūķu vidū. Saucējs vairs nemēģināja neko apstrīdēt vai iebilst, bet klusēdams nolieca lepno galvu pret arhimagu un Arrenu un devās projām.
Pavardā sprēgāja uguns. Nebija dzirdama neviena cita skaņa. Aiz logiem blīvējās blāva bezveida migla.
Arhimags raudzījās liesmās, šķietami piemirsis Ar-rena klātbūtni. Zēns stāvēja gabaliņu tālāk no pavarda un nesaprata, vai viņam jāiet projām vai jāgaida, līdz viņu atlaidīs; neziņa un pamestības sajūta atkal lika viņam justies kā niecīgai būtnei tumšā, bezgalīgā un mulsinošā plašumā.
- Vispirms brauksim uz Horttaunu, - Zvirbulvanags teica, pagriezdams muguru ugunij. - Tur saplūst ziņas no visas Dienvidu robežjoslas, un mēs varam atrast pavedienu. Tavs kuģis joprojām gaida līcī. Parunā ar kapteini un nosūti ar viņu vēsti tēvam. Manuprāt, vajadzētu doties ceļā pēc iespējas drīzāk. Brauksim rīt tūlīt pēc ausmas. Gaidi uz pakāpieniem blakus laivu novietnei!
- Valdniek, bet kas... - Arrens mirkli sastomījās.
- Kas tas ir, ko tu meklē?
_ Es nezinu, Arren.
_ Bet kā tad...
- Kā tad es varēšu meklēt? Ari to es nezinu. Varbūt tas meklēs mani. - Viņš tik tikko jaušami uzsmaidīja Arrenam, bet viņa seja āra pelēcīgajā gaismā izskatījās kā no dzelzs.
-Valdniek, - Arrens teica, un tagad viņa balss skanēja stingri un droši, - ir tiesa, ka esmu cēlies no Morreda cilts, ja vien tik seni raduraksti var būt patiesi. Un, ja varu tev kalpot, es uzlūkošu to par savas dzīves lielāko izdevību un godu, un nav nekā cita, ko es vēl vairāk vēlētos darīt. Bet es baidos, ka tu maldīgi uzskati mani par kaut ko pārāku, nekā es īstenībā esmu.
- Varbūt, - arhimags atbildēja.
- Man nav lielu spēju un prasmju. Es protu cīnīties ar īso un ar lielo zobenu. Protu vadīt laivu. Protu galma dejas un zemnieku dejas. Protu izlīdzināt galminieku strīdus. Protu cīkstēties. Esmu slikts šāvējs, bet diezgan labi protu tīkla bumbas spēli. Protu dziedāt, protu spēlēt arfu un lautu. Un tas ir viss. Vairāk nav nekā. Kāds tev no manis būs labums? Maģistram Saucējam taisnība...
- A, tu to pamanīji, vai ne? Viņš ir greizsirdīgs. Viņš uzskata, ka priekšroka pienākas senākām uzticības saitēm
- Un lielākai prasmei, valdniek.
- Tātad tu labāk gribētu, lai viņš brauc kopā ar mani, un pats paliktu šeit?
- Nē! Bet es baidos...
- No kā tu baidies?
Puiša acīs sasprāga asaras. - Pievilt tevi, - viņš atbildēja.
Arhimags atkal pagriezās pret uguni. - Apsēdies, Arren, - viņš teica, un zēns apmetās akmens sēdeklī pa-
varda kaktā. - Es tevi nenoturēju par burvi vai spēkavīru vai jebko gatavu un pabeigtu. Es nezinu, kas tu esi, tomēr priecājos, ka tu proti vadīt laivu... Kas tu būsi, neviens nevar pateikt. Tomēr vienu es zinu: tu esi Morreda un Serriada pēctecis.
Arrens brīdi klusēja. - Tā ir taisnība, valdniek, - viņam beidzot sacīja. - Bet... - Arhimags neko neteica, un viņam vajadzēja pabeigt iesākto teikumu pašam: - Bet es neesmu Morreds. Es esmu tikai es pats.
- Vai tu nelepojies ar savu izcelsmi?
- Lepojos gan - jo tā mani dara par princi, un tā ir atbildība, gods, kas jāattaisno...
Arhimags vienreiz skarbi pamāja ar galvu. - Tieši to es domāju. Noliegt pagātni nozīmē noliegt nākotni. Cilvēks neveido pats savu likteni; viņš to vai nu pieņem, vai noliedz. Ja pīlādža saknes ir seklas, tam nav vainaga. -To dzirdēdams, Arrens iztrūcies pacēla skatienu, jo viņa īstais vārds Lebannen nozīmēja "pīlādzis". Tacu arhimags nebija nosaucis viņu vārdā. — Tavas saknes ir dziļas, - viņš teica. - Tev ir spēks, un tev vajadzīga telpa, kur augt. Tāpēc es tev piedāvāju nevis drošu mājupbrau-cienu uz Enladu, bet nedrošu ceļojumu pretī nezināmam mērķim. Tev nav jābrauc. Izvēle pieder tev. Bet es tev piedāvāju izvēli. Jo mani nogurdinājušas drošas vietas, jumti un sienas visapkārt. - Viņš spēji apklusa un paraudzījās apkārt ar caururbjošu, neredzošu skatienu. Arrens redzēja arhimaga dziļo nemieru, un tas viņu biedēja. Tacu bailes saasina līksmi, un, sirdij spēcīgi salecoties krūtīs, viņš atbildēja: — Valdniek, es izvēlos ceļot kopā ar tevi!