Arrens aizgāja no Lielā nama, dziļa izbrīna pārņemts. Viņš sev teica, ka jūtas laimīgs, taču šis vārds nelikās atbilstošs. Viņš sev teica, ka arhimags viņu nosaucis par stipru cilvēku, kuram ir savs liktenis, un ka viņš lepojas
ar šo cildinājumu, tomēr patiesībā viņš nejuta lepnumu. ''Kāpēc ne? Visvarenākais pasaules burvis viņam bija teicis: - Rit mēs brauksim pretī nolemtībai, - un viņš bija pamājis ar galvu un piekritis; vai tagad nevajadzētu justies lepnam? Tacu lepnumu Arrens nejuta. Viņš juta ētikai izbrīnu.
Vins nogāja lejā pa stāvajām, līkumotajām Tvilas ie-lām, krastmalā uzmeklēja savu kapteini un teica: - Rīt es kopā ar arhimagu braukšu uz Vothortu un Dienvidu robežsalām. Pasaki valdniekam, manam tēvam, ka atgriezīšos mājās Berilā, kad būšu veicis šo pienākumu.
Kuģa kapteinis izskatījās saīdzis. Viņš paredzēja, kā Enladas valdnieks var uzņemt šādas vēsts nesēju. - Man - vajadzīga ar tavu roku rakstīta ziņa, princi, - kapteinis teica. Saprazdams, ka viņam taisnība, Arrens aizstei-
dzās - jo viņam šķita, ka viss jāizdara tūlīt, - un sameklēja
nelielu, savādu veikaliņu, kurā nopirka tintakmeni, otu un mīksta, bieza, filcam līdzīga papīra gabalu; aiz- steidzies atpakaļ uz krastmalu, viņš apsēdās uz mola rak-stīt vecākiem vēstuli. Kad Arrens iedomājās māti turam rokās šo papīra gabalu un lasām dēla vēstuli, viņam kļuva skumji. Māte bija dzīvespriecīga un pacietīga sieviete, taču Arrens zināja, ka viņas laimes pamats ir dēls un ka viņa ļoti gaida tā atgriešanos. Viņam nebija vārdu, ar kuriem mierināt māti par savu ilgo prombūtni. Vēstule bija īsa un sausi lietišķa. Arrens parakstījās ar zobena rūnu, aizzīmogoja vēstuli ar piķi, ko atrada turpat netālu spainī, un atdeva to kapteinim. Pēc tam viņš iesaucās: - Pagaidi! - it kā kuģis jau nākamajā brīdī grasītos braukt projām, un skriešus metās atpakaļ pa bruģētajām ielām uz savādo veikaliņu. To bija pagrūti atrast, jo Tvilas ieliņām piemita kaut kāda dīvaina izvairība un gandrīz vai likās, ka pagriezieni katru reizi ir citādi. Beidzot,
atradis pareizo ielu, Arrens iemetās veikalā pa durvīm kuru aplodu rotāja sarkanīga māla krelles. Pirkdams tinti un papīru, viņš uz saktu un piespraužu paplātes bija pamanījis mežrozes ziedam līdzīgu sudraba piespraudi un mātes vārds bija Roze. - Es to pērku, - viņš sav straujajā, dižciltīgajā manierē teica.
-Tas ir sens sudraba izstrādājums no O salas. Redzu, kungs prot novērtēt senlaiku mākslu, - teica veikalnieki skatīdamies uz Arrena zobena spalu, nevis uz skaisti maksti. - Tas maksā Četrus ziloņkaula gabalus.
Arrens samaksāja augsto cenu bez tielēšanās; viņa makā bija pietiekami daudz ziloņkaula ripiņu, kas Iekš-zemēs tika lietotas naudas vietā. Doma par dāvanu māte bija iepriecinoša; pati pirkšana bija iepriecinoša; iziedami no veikala, Arrens piespieda plaukstu zobena roktun pogai, juzdams sevī uzbangojam dižmanīgu lepnumu
Šo zobenu viņam bija iedevis tēvs pirms aizbraukšanas no Enladas. Arrens to bija svinīgi saņēmis un nēsājis pat uz kuģa, it kā to nēsāt būtu viņa pienākums. Viņi lepojās, juzdams pie guma tā metāla svaru un sirdi apzinādamies tā vecuma svaru. Jo tas bija Serriada zobens un Serriads bija Morreda un Elfaranas dēls; vecāks par to bija vēl tikai Erreta-Akbes zobens, kas slējās virs Karaļu torņa Havnorā. Serriada zobens nekad nebija nolikts malā vai gulējis mantnīcā - tas vienmēr bija nēsāts pie sāniem; taču gadsimtu gaitā tas nebija nodeldēts vai zaudējis spēku, jo bija kaldināts ar burvības vareno spēku Šī zobena vēsture stāstīja, ka jau kopš laika gala to bijis iespējams izvilkt no maksts vienīgi tad, ja tam lemts kar pot dzīvībai. Tas nekad nepakļautos asinskārei, atriebībai' alkatībai vai laupīšanas kariem. No šī lielā dzimtas dārguma Arrens bija guvis savu ikdienas vārdu: bērniņi viņš tika saukts par Arrendeku - zobentinu.
Viņš nekad nebija lietojis savu zobenu, un to nebija darījuši arī viņa tēvs un vectēvs. Enladā ilgu laiku bija valdījis miers.
Un tagad, Burvju salas dīvainās pilsētas ielā, zobena spals pieskārienā pēkšņi šķita savāds. Tas bija auksts un plaukstai svešs. Smagais zobens palēnināja gaitu, vilka lejup. Izjustais brīnums joprojām mājoja jaunekļa sirdī, taču šķita tāds kā atvēsis. Arrens aizgāja atpakaļ uz piekrasti, iedeva kapteinim saktu, ko aizvest mātei, atvadījās un novēlēja viņam drošu un laimīgu ceļojumu. Aizgriezdamies viņš pārvilka apmetni pāri makstij, kurā gulēja senais, nepakļāvīgais ierocis - viņa mantotais nāvējošais priekšmets. Viņš vairs nejuta pirmītējo lepnumu. "Ko es daru?" jauneklis sev jautāja, tagad nesteidzīgi kāpdams augšup pa šaurajām takām uz cietoksnim līdzīgo Lielo namu, kas slējās virs pilsētas. "Kāpēc es nebraucu mājās? Kāpēc es dodos meklēt to, ko pats neizprotu, kopā ar cilvēku, kuru nepazīstu?"
Atbildes uz šiem jautājumiem viņš neatrada.
Horttauna
Tumsā neilgi pirms rītausmas Arrens uzvilka iedotās drēbes - jūrasbraucēja apģērbu, kas bija pavalkāts, tacu tīrs, un steidzās lejup pa Lielā nama klusajiem gaiteņiem uz austrumu durvīm, kuras bija izcirstas no raga un pūka zoba. Tur Durvju maģistrs izlaida viņu ārā un, mazliet smaidīdams, parādīja, pa kuru ceļu jāiet tālāk. Arrens devās projām pa augstāko pilsētas ielu un pēc tam pa taku nokāpa lejup līdz Skolas laivu novietnēm, kuras atradās uz dienvidiem no Tvilas līča piestātnēm. Viņš tik tikko spēja saredzēt ceļu. Koki, jumti, kalni neskaidri rēgojās cauri blāvās miglas aizsegam; gaiss bija tumšs, nekustīgs un ļoti salts; viss šķita kluss, paslēpies un ierāvies sevī. Tikai austrumu pusē virs tumšās jūras vīdēja bāla, dzidra līnija: virs neredzamā ūdens īsu brīdi iezīmējās apvārsnis.
Arrens nokāpa līdz laivu būdas pakāpieniem. Tur neviena nebija un nekas nekustējās. Ērtais jūrnieka apmetnis un vilnas cepure bija pietiekami silti, tomēr, tumsā stāvot uz akmens pakāpieniem un gaidot, viņu krattja drebuli.
Laivu novietnes melnas slējās virs melnā ūdens, un piepeši no tām atskanēja dobja, vienmuļa skaņa — trīs dunoši klaudzieni. Arrenam pār galvvidu pārskrēja tirpas. Ūdenī bez skaņas ieslīdēja garena ēna. Tā bija laiva, kas
klusi tuvojas piestātnei. Arrens nosteidzās leja līdz molam un ielēca laivā.
- Ņem grozekli, - arhimags teica; viņa ēnainais stāvs laivas priekšgalā izskatījās spēkpilns un izveicīgs. - Turi to stingri, kamēr es uzvilkšu buru!
Viņi traucās projām no piekrastes, un bura kā balts spārns atdalījās no masta, uztverdama austošo gaismu.
- Rietumu vējš mums aiztaupīs airēšanas pūles, kamēr izbrauksim no līča, - nav šaubu, ka tā ir Vēju maģistra atvadu dāvana. Stūrē uzmanīgi, zēn, tā klausa ļoti viegli!
Nu, tā... Rietumu vējš un skaidra ausma ir kā radīti pa-vasara Līdzsvara dienai.
- Vai šī laiva ir "Tālredze"? - Arrens bija dzirdējis par arhimaga laivu dziesmās un nostāstos.
- Jā, - Zvirbuļvanags, darbodamies ar virvēm, atbil- dēja. Vējam pieņemoties, laiva paslējās augšup un maz- liet sagriezās sānis; Arrens sakoda zobus un mēģināja to
noturēt.
- Stūre klausa viegli, bet drusku niķojas, valdniek. Arhimags pasmējās. - Lai paniķojas; tā ir pietiekami gudra. Paklausies, Arren, - un viņš brīdi klusēja, atspie- dies ar ceļiem pret airsolu un pagriezies pret Arrenu, tad turpināja: - Tagad es neesmu valdnieks un tu neesi prin- cis. Esmu tirgonis, vārdā Vanags, un tu esi mans brāļadēls, kurš brauc kopā ar mani, lai iepazītu jūru, un tevi sauc Arrens; mēs braucam no Enladas. No kuras pilsētas? Jāizvēlas kāda no lielajām, jo varam nejauši sastapt kādu turienieti.