— Ko tad?
— To, ka esi mednieks, mīļo brālīt!
— Kā? Tu gribi aizliegt man …
— Aizliedzu šaut uz šiem burvīgajiem putniņiem — papagaiļiem, kasikiem, suruku, kuri tik līksmi laidelējas koku zaros. Tieši tāpat tu nedrīksti medīt sīkos zvērus, pēc kuriem mums pašreiz nav nekādas vajadzības. Cita lieta, protams, ja pārāk tuvu pielavītos kāds jaguārs vai onka, — tad šauj tik vaļā!
— Bet… — Benito lūkoja iebilst.
— Ja neklausīsi, ņemšu pie rokas Manoelu, mēs pazudīsim mežā, un tu būsi spiests rnūs meklēt.
— Klau, tev gan laikam ļoti gribētos, lai atsakos paklausīt?. — pievērsies draugam, Benito vaicāja.
— Kāpēc gan ne! — Manoels attrauca.
— Nekā nebūs! — Benito iesaucās. — Es neatsakos! Tev par spīti paklausu! Ejam!
Un nēģera pavadībā visi četri ienira biezoknī zem lielajiem kokiem, kuru kuplās lapotnes liedza saules stariem sasniegt zemi.
Nav skaistākas vietas par šo Amazones piekrasti. Cleznainā nekārtībā tur aug daudz dažādu koku, un vienas kvadrātjūdzes platībā var saskaitīt ap simts dažādu pasugu, bet katrs no šiem augiem ir īsts dabas brīnums.
Starp citu, jebkurš mežinieks uzreiz ievērotu, ka maikas cirtējs šeit nekad vēl nav bijis. Pat vairākus gadsimtus pēc izciršanas šāds meža ievainojums būtu viegli atklājams. Kaut arī vietā izaugtu citi simtgadīgi koki, meža izskats zaudētu savu pirmatnīgumu, it īpaši tāpēc, ka mainītos liānu un citu parazītaugu sugas. Šī pazīme ir ļoti raksturīga, un vietējie iedzīvotāji to spēj nemaldīgi noteikt.
Tātad jautrais jauniešu pulciņš tērgājot un smejoties devās pa garo zāli cauri krūmājiem un brikšņiem. Priekšgalā gāja nēģeris un, kad dzelkšņainie krūmi k|uva pārāk necaurejami, ar mačeti attīrīja ceļu, iztraucēdams putnu miriādes.
Ne velti Minja aizstāvēja mazos spārnotās cilts pārstāvjus, kuri lidinājās augsto koku lapotnēs. Te bija redzami visskaistākie tropu putni. Zaļie papagaiļi un klaigājošie araras atgādināja augļus meža milzeņu zaros. Kā atrauti ziedi, kurus vējš trenc no zara zarā, šķita visdažādāko sugu kolibri — zilbārdīši, topāzi un elfas garām, šķeltām astēm; apvienojušies vienā apdullinošā korī, nemitīgi svilpa un klakšķināja gan strazdi oranžām spalvām un brūnu apmali, gan baltie meža cīruļi un kraukļ- melnie, cekulainie kasiki. Tukāns ar garo knābi izrobīja zeltainos guīro. Brazīlijas za|ā dzilna klanīja savu pur- pursarkaniem punktiem izraibināto galviņu. .Skats bija- brīnumains.
Taču skaļā kņada it kā pamira, tiklīdz virs koku galotnēm kā sarūsējis vēja rādītājs nodžerkstēja gaiši rūsganā par «kaķa dvēseli» dēvētā vanaga ķērciens. Izpletis astes garās, baltās spalvas, vanags lepni planēja, acumirklī bailīgi nozuzdams, kad debesīs iznira visas spārnotās ģints biedēklis — harpija, milzu ērglis ar sniegbaltu galvu.
Minja rādīja Manoelam šos dabas brīnumus, kuri savā primitīvajā skaistumā daudz civilizētākajās austrumu provincēs nebija atrodami. Taču Manoels vairāk skatījās meitenē nekā klausījās. Turklāt brīžam neskaitāmo putnu griezīgās klaigas apslāpēja Minjas balsi. Vienīgi Linas spalgie smiekli varēja sacensties ar jebkuru kladzināšanu, čivināšanu, ūjināšanu, svilpieniem un dūdošanu.
Stundas laikā viņi nebija nogājuši vairāk par jūdzi. Viņiem attālinoties no piekrastes, koku izskats mainījās. Tagad dzīvnieku pasauli varēja vērot nevis lejā uz
zemes, bet sešdesmit līdz astoņdesmit pēdu augstumā, kur starp zariem cits citu trenkāja pērtiķu bari. Šur tur pamežu apgaismoja cauri lapotnēm izspraucies saules staru kūlis.. īstenībā tropu mežos saules gaisma augiem nav visai nepieciešama. Kā lielo, tā mazo koku un pā- lējo augu attīstībai pietiek ar gaisu, bet nepieciešamo siltumu tie saņem nevis no apkārtējās atmosfēras, bet tieši no zemes, kurā tas uzkrājas it kā milzu kalori- ferā.
Lielā meža pakājē otru miniatūru pamežu veido para- zītaugi — bromēlijas, vīteņaugi, orhidejas, kaktusi. Cik daudz tur neparastu kukaiņu, tik ļoti līdzīgu ziediem, ka gribas tos noplūkt! Nestori ziliem, it kā lāsmojoša muarē auduma spārniem; zeltaini mirgojošie zaļsvītrainie taureņi leilas, desmit sprīžus garie sprīžmeši, kuru spārni atgādina lapas; bites maribundas — it kā dzīvi dārgakmeņi zeltītā apkalumā; veseli leģioni spārnotu vaboļu un jāņtārpiņu ar bronzas bruņām un zaļiem segspār- niem, to acis izstaro dzeltenīgu gaismu, bet tumsā tie mirgo kā daudzkrāsainas uguntiņas.
— Lūk, cik daudz brīnumu! - Minja sajūsmā atkārtoja.
— Tu taču esi savās majas, mās, kā pati teici, — Benito aizrādīja, — kāpēc tad lielies ar savām bagātībām?
— Smejies vien, brālīt! — Minja atbildēja, — Man ir tiesības lielīt visu šo skaistumu, vai ne, Manoel? Ko radījusi daba, tas pieder visiem.
— Lai Benito smejas, cik tīk, — Manoels sacīja. — Viņš nevēlas atzīties, ka sirdī pats ir dzejnieks un, līdzīgi mums, priecājas par dabas krāšņumu. Bet, kad viņa rokās nonāk šautene, — ardievu, poēzija!
— Lūdzu, brālīt, esi tagad dzejnieks! — māsa teica.
— Vai tad es tāds neesmu? — Benito attrauca. — Ak, šī burvīgā daba! Un tā joprojām, tā joprojām .. .
Jāatzīst, ka brālim Minjas aizliegums bija pārāk liels upuris. Mežā medījuma netrūka, un Benito ne vienu reizi vien nožēloja, ka nedrīkst cilāt šauteni.
Un patiesi, kur biezoknis kļuva retāks un atklājās diezgan plašas noras, bieži vien redzēja pastaigājamies lielus četras piecas pēdas augstus nandu strausus. Tiem sekoja meža tītari seriēmas, daudz gardāki nekā lielie strausi, kurus tie pavadīja.
— Vai re, kas man jāzaudē sasodītā solījuma dēļ! —