Kur biezoknis kļuva retāks, redzēja pastaigajamies nandu strausus
pēc māsas mājiena nolaizdams neviļus no pleca norauto šauteni, Benito iesaucās.
— Seriēmas jāsaudzē, — Manoels piezīmēja, — šie putni ir vareni čūsku iznldētāji.
— Tieši tāpat jāsaudzē čūskas, jo tās apēd kaitīgos kukaiņus, bet kukaiņus savukārt — tāpēc, ka tie pārtiek no vēl kaitīgākajām lapu utīm. Tātad jāsaudzē visi!
Bet drīz vien jaunajam medniekam bija jāiztur vēl smagāka pārbaude. Mežā dzīvnieki gadījās aizvien biežāk. Starp kokiem pavīdēja veikli brieži un graciozas stirnas, labi tēmēta lode tās katrā ziņā apturētu skrējienā. Šur tur iznira gaišbrūnie meža tītari, Dienvidamerikas meža cūkas — pekari, kurus augstu vērtē medījuma cienītāji, aguti, kas Dienvidamerikā aizstāj zaķus un trušus, vai bezzobju dzimtai piederošie bruņneši zvī- ņainām mozaīkveida bruņām.
Nē, nudien, Benito parādīja īsti varonīgu savaldību, kad viņa priekšā pavīdēja kāds tapirs; šis biezādainais dzīvnieks, ziloņa «jaunākais brālis», kurš tagad reti sastopams Amazones augšteces vai tās pieteku mežos un kura gaļa ir daudz gardāka par vērša gaļu, vilina medniekus, it īpaši gardēžus, jo tā treknais skausts ir īsti karalisks kumoss.
Jā gan, jauneklim rokas niezēt niezēja izmēģināt šauteni; taču, būdams uzticīgs zvērestam, viņš to vairs necilāja.
Un tomēr Benito māsu brīdināja, ka šāviens ies vaļā negribot, ja tuvumā gadīsies kāds tamandoa assa, liels, interesants skudru lācis, kuram trāpīt, pēc mednieku domām, spēj tikai meistarisks šāvējs.
Par laimi, skudru lācis ceļā negadījās, tāpat kā panteras, leopardi, jaguāri, gepardi un kaguāri, kurus Dienvidamerikā sauca par onkām un kuriem bīstami tuvoties.
— Galu galā, — uz brītiņu apstājies, Benito teica, — var jau arī tā — pastaigāties bez mērķa …
— Bez mērķa?! — Minja iesaucās. — Mūsu mērķis taču ir pēdējo reizi visu apskatīt, apbrīnot, pārstaigāt šos mežus, kurus Parā vairs neredzēsim, vārdu sakot, atvadīties.
— Es kaut ko izgudroju! — pēkšņi ierunājās Lina.
— Katrā ziņā kaut ko aušīgu! — purinādams galvu, iesmējās Benito.
— Kas tur ko smiet, brālīt, — Minja piezīmēja,
— ja Lina mūsu pastaigai cenšas rast mērķi, bez kura tev šeit garlaicīgi!
— Turklāt, Benito kungs, esmu pārliecināta, ka mana izdoma jūs iepriecinās, — jaunā mulate sacīja.
— Nu, ko tu izdomāji? — Minja vaicāja.
— Vai redzat šo liānu?
Un Lina norādīja uz kādu sipo liānu, kas apvija lielu kautrīgo mimozu, kuras jutīgās lapiņas, vieglās kā spalviņas, saritinās pie mazākā troksnīša.
— Un tad? — vaicāja Benito.
— Mans priekšlikums — sekosim šai liānai līdz tās galam! … — Lina turpināja.
— Tā tik ir ideja! Nudien, tas būs īsts mērķis! — Benito iesaucās. — Sekosim liānai, pārvarot visus šķēršļus — biezokņus, brikšņus, klintis, strautus, palu ūdeņus! Nekas lai mūs neaptur! Par spīti visam, dosimies tikai uz priekšu! .. .
— Nudien, brālīt, tev taisnība, — Minja smiedamās teica. — Lina patiešām ir aušīga!
— Lai nu paliek! — brālis atbildēja. — Tu dēvē Linu par aušu, lai neteiktu, ka, viņu atbalstīdams, auša ir Benito.
— Labi, ja tac jūs uzjautrina, būsim aušīgi! — Minja atteica. — Sekosim liānai!
— Vai jūs nebīstaties … — Manoels uzsāka.
— Atkal jau iebildumi! — Benito viņu apsauca.
— Ak, Manoel, ja liānas galā tevi gaidītu Minja, tu vis tā nerunātu, bet mudīgi dotos uz priekšu!
— Es klusēju, — Manoels atbildēja. — Vairs neiebilstu un paklausu! Sekosim liānai!
Un līksmi kā bērni skolas brīvdienās viņi steidzās tālāk.
Tāda ložņājoša liāna, ja tai cītīgi sekotu, tikpat kā Ariadnes diega pavediens[13] var aizvest ļoti tālu, ar to starpību, ka Mīnoja mantinieces kamoliņš palīdzēja izkļūt no labirinta, turpretī liāna tajā ievilinātu vēl dziļāk.
Šī liāna piederēja pie tā saucamajām sarkanajām žapikangām, kuras dažkārt stiepjas jūdzēm tālu. Bet
ļaunākajā gadījumā neviens taču jauniešiem neliegtu gājienu acumirklī izbeigt.
Nepārtraukti stiepdamās no koka uz koku, liāna vijās ap stumbriem, gan izrotādama zarus ar savām stīgām, gan pārlēkdama no dracēnas uz palisandra koku vai no milzu bartolēcijas uz vīna palmu bakabu, kuras zarus Agasīzs [14] trāpīgi salīdzinājis ar gariem, zaļraibiem koraļļiem. Pēc tam liāna aizlocījās starp dīvaini saliektiem, simtgadīgām olīvēm līdzīgiem tucuma gumijkokiem, kuriem Brazīlijā ir vismaz četrdesmit pasugu; tie pieder pie eiforbijām, un no tiem iegūst kaučuku; tālāk liāna apvija skaisto gvaltesa palmu gludos, slaikos un graciozos stāvus, Amazones pieteku krastos savvaļā augošos kakao kokus un dažādas ziedošas vai bālganu ogu čemuriem rotātas melastomas.
Bet cik daudzreiz jautrajai sabiedrībai bija jāapstājas un cik bieži skanēja vilšanās izsaucieni, kad ceļveža pavediens pēkšņi šķita zaudēts! Vajadzēja no jauna to sameklēt, atbrīvojot no parazītaugu kamola.
— Rau, kur tā ir! — sauca Lina. — Es atradu!
— Maldies, — attrauca Minja. — Tā ir pavisam cita liāna.
— Nē taču, Linai taisnība! — iebilda Benito.
— Nav vis! Lina pārskatījusies, — Manoels, protams, nepiekrita.
Sākās nopietni, visai pamatoti strīdi, kuros neviena puse negribēja padoties.
Tad nēģeris uzkāpa vienā kokā, Benito — otrā un, rāpjoties pa liānas apvītajiem zariem, lūkoja tieši noteikt tās virzienu. Bez šaubām, ļoti grūti bija kaut ko atšķirt šajā mudžeklī, kur liāna līčločiem aizlavījās starp asiem dzelkšņiem bruņotām bromēlijām, plaukstas lieluma orhideju sārtajiem ziediem ar mēļām auglenīcām un starp onsīdijām, vēl vairāk samudžinātām nekā kaķēna ķepās nokļuvis dzijas kamoliņš.