■— Un kā jums ienāca prātā …
— Ak, ko lai dara, cienītais! —• Fragozo pasmaidījis atbildēja. — Tas notika izmisuma brīdī, ko es droši vien nožēlotu, ja viņpasaulē vispār iespējams kaut ko nožēlot. Man vēl būtu jānosoļo astoņsimt jūdzes tukšām kabatām. Tas taču nav nekāds joks! Acīm redzot, saplaka dūša.
Fragozo seja bija labsirdīga un patīkama. Viņš pamazām atžirga, un viss liecināja, ka viņš ir jautras dabas cilvēks. Tas bija viens no ceļojošiem bārddziņiem, kurš, nodarbodamies ar savu amatu, klejo Amazones augšteces piekrastē no ciemata uz ciematu, apkalpojot kā nēģeru, tā indiāņu vīrus un sievas, kas viņu augsti vērtē.
Taču, apmaldījies mežā, divas dienas neko neēdis, nabaga vientuļais «Figaro» izmisuma brīdī bija zaudējis galvu … Pārējo mēs jau zinām,
— Mans draugs, — Benito viņam teica, — jūs nāksiet mums līdzi uz Ikitosas fazendu.
— Bet, protams, ar lielāko prieku! — Fragozo atbildēja. — Jūs mani noņēmāt no cilpas, tāpēc tagad esmu jūsu rīcībā. Labāk jau nu nebūtu likušies par mani ne zinis!
— Vai redzat, kundze, cik labi, ka mēs turpinājām gājienu! — Lina pievērsās Min j ai.
— Domāju gan! — meitene piekrita.
— Lai nu kā, bet es to nespētu iedomāties, — Benito teica, — ka mēs liānas galā beidzot atradīsim cilvēku!
— Turklāt nelaimīgu bārddzini, kurš izmisumā gribējis pakārties, — Fragozo piebilda.
Kad nabaga zellis bija pilnīgi atžirdzis, jaunieši izstāstīja, kādā veidā viņu atraduši. Fragozo sirsnīgi pateicās Linai par laimīgo iedomu sekot liānai līdz galam, un pēc tam visi devās atpakaļ uz fazendu, kur svešo ciemiņu uzņēma tik laipni, ka viņš nemaz vairs nevēlējās atkārtot savu bēdīgo mēģinājumu.
VIII Žangada
Puskvadrātjūdze mežā bija izcirsta. Tagad ķērās pie darba galdnieki, lai no krastmalā guļošajiem daudzus gadsimtus vecajiem kokiem pagatavotu milzu plostu.
Tas tik bija darbiņš, neko teikt! Zoāma Garrala vadībā fazendas strādnieki indiāņi parādīja apbrīnojamu māku. Būvējot ēkas vai laivas, iezemieši vienmēr ir nesalīdzināmi meistari. Ar saviem vienīgajiem darba rīkiem —• cirvi un zāģi — viņi apstrādā tik cietu koksni, ka zāģiem nereti izlūst zobi, bet indiāņu prasmīgās, pacietīgās, ar iedzimtu veiklību apveltītās rokas bez grūtībām un ātri aptēš baļķus, atbrīvo milzīgos stumbrus no zariem un sazāģē tos dēļos.
Nogāztos kokus uzreiz neielaida upē. Žoāms Garrals mēdza rīkoties citādi. Tāpēc visa šī koku kaudze, simetriski sakārtota, stāvēja krastmalā ar slīpu noeju uz zemesragu, kur Amazonei pievienojās Naneija. Tieši šajā vietā vajadzēja sākt žangadas būvi; te Amazone pati īstajā brīdī plostu ieraus straumē un aiznesīs uz iecerēto mērķi.
Bet tagad dažus vārdus par šā lielā, savā ziņā vienreizējā baseina ģeogrāfisko stāvokli, turklāt arī par kādu neparastu dabas īpatnību, kuras apliecinātāji ir piekrastes iedzīvotāji.
Iespējams, ka vēl garākas par Brazīlijas artēriju ir divas citas lielas upes — Nīla un Misūri-Misisipi; Nīla plūst no dienvidiem uz ziemeļiem cauri Āfrikas kontinentam, Misūri-Misisipi — no ziemeļiem uz dienvidiem cauri Ziemeļamerikai; tādējādi tās šķērso dažādus ģeogrāfiskos platumus un līdz ar to arī dažādas klimatiskās joslas.
Turpretī Amazone no viena noteikta punkta uz Ekva- doras un Peru robežas, kur tā pagriežas tieši uz austrumiem, nemitīgi tek starp ceturto un otro dienvidu paralēli. Tāpēc visā Amazones baseina milzīgajā teritorijā klimatiskie apstākļi ir vienādi.
Rezultātā šeit ir divi noteikti gadalaiki, jo lietus periodi seko ik pēc sešiem mēnešiem. Brazīlijas ziemeļos lietavas sākas septembrī. Dienvidos — martā. Tāpēc Amazones labās un kreisās puses pietekās ūdens neceļas vienlaicīgi, bet ar pusgada starpību. Lūk, kādēļ palu ūdeņi Amazonē augstāko līmeni sasniedz jūnijā un līdz oktobrim pakāpeniski krītas.
Zoāms Garrals nolēma to izmantot, lai ielaistu ūdenī žangadu, kad tā ērti būs uzbūvēta krastmalā. Amazones līmeņa vidējais augstums nemēdz celties augstāk par četrdesmit pēdārn un nekrīt zemāk par trīsdesmit. Šī starpība uzdevumu atviegloja.
Plosta būvi uzsāka nekavējoties. Plašajā krastmalā kokus izšķiroja pēc lieluma, ievērojot arī peldspēju. Patiesībā starp smagajiem cietās koksnes baļķiem netrūka tādu, kuru īpatsvars bija gandrīz tikpat liels kā ūdenim.
Pirmo baļķu kārtu nedrīkstēja likt kopā pārāk blīvi. Bija jāatstāj nelielas atstarpes, pēc tam, lai nodrošinātu plosta izturību, jāsastiprina baļķi ar šķērssijām. Sijas sasaistīja ar pjasāvas tauvām, kuras stipruma ziņā atgādina kaņepāju virves. Šīs tauvas tiek darinātas no Amazones krastos bieži sastopamas īpašas palmas šķiedrām, kas šajā zemē tiek plaši izmantotas. Pjasāva negrimst, neuzsūc ūdeni, tās izgatavošana neizmaksā dārgi, tāpēc to uzskata par vērtīgu eskporta preci, kas jau ieviesusies Vecās Pasaules tirdzniecībā.
Divkāršo baļķu un siju kārtu pārklāja dēļi un plankas, veidojot grīdu, kas pacēlās trīsdesmit collas virs ūdens līmeņa. Šim nolūkam tika izmantoti koki par milzu summu, bet kas tur ko brīnīties — plosta garums taču bija tūkstoš pēdu, platums — sešdesmit, tātad žangadas platība būs sešdesmit tūkstoši kvadrātpēdu. Un pilnīgi
Plosta būvi uzsāka nekavējoties.
pamatoti varēja sacīt, ka pa Amazoni uz leju dosies vesels mežs.
Būvdarbi ritēja Žoāma Garrala modrajā uzraudzībā. Tiklīdz tie bija galā, dienas kārtībā nāca jautājums, kāds būs pārējais iekārtojums uz plosta, un to apspriest lūdza visus, pat ņipro Fragozo.