Viņš pusbalsī atļāvās pateikt dažus vārdus, kurus neviens tāpat Peru mežu biezoknī nenoklausītos, turklāt neviens tos nespētu iztulkot.
— Paskat, — Torress noteica, — te ir simts skaidri uzrakstītu rindiņu, un cilvēks, kuram tās nozīmētu ļoti daudz, man zināms. Šis vīrs ir bagātnieks. Raksts izšķir viņa dzīvības vai nāves jautājumu, bet par dzīvību vienmēr jāmaksā dārgi.
Torress alkatīgi vērās dokumentā.
— Ja rēķina kaut vienu kontoreisu2 par katru pēdējā teikuma vārdu, sanāk krietna summiņa! Šim teikumam ir vērtība! Tas izteic visa dokumenta saturu. Te dalībnieki minēti īstajos vārdos. Bet, lai tekstu izlasītu, tas vispirms jāsadala teikumos, un, kaut arī to kāds izdarītu, neviens tomēr nesaprastu raksta īsto jēgu.
Apklusis Torress pie sevis sāka skaitīt.
— Četrdesmit četri vārdi! — viņš iesaucās. — Tātad četrdesmit četri konto! Ar tādu summu iespējams dzīvot Brazīlijā vai Amerikā, dzīvot, kur vien vēlas, turklāt neko nedarot! Bet ja tikpat daudz saņemtu par visa dokumenta katru vārdu? Tad man pienāktos simtiem konto! Tūkstoš velnu! Manās rokās vesela bagātība, un es būtu pēdējais nelga, ja neprastu to izmantot!
Šķita, ka Torress jau aptausta milzu vērtības un sažņaudz pirkstos zelta monētu veltnīšus.
Tad pēkšņi viņa domas pievērsās citam.
— Beidzot! — viņš iesaucās. — Es tuvojos mērķim un nebūt nenožēloju grūto ceļojumu, kas mani atveda no Atlantijas krastiem līdz Amazones augštecei. Šis cilvēks taču varēja aizbraukt no Amerikas, apmesties kaut kur tālu, otrpus jūras, — un kā tad es viņu dabūtu rokā? Taču nē! Viņš ir tepat, un, uzkāpis vienā no koku galotnēm, es saredzētu māju, kurā viņš dzīvo kopā ar ģimeni.
Tad Torress atkal drudžaini satvēra papīra lapu un, vicinādams to gaisā, turpināja:
— Šovakar pat būšu klāt! — viņš teica. — Jau šodien viņš uzzinās, ka no šā dokumenta atkarīgs viņa gods un dzīvība. Un, ja viņu interesēs šifrs, kas ļauj tekstu izlasīt, — nu, tad lai atver maku! Ja vien man labpatiks, viņš samaksās man ar visu savu mantu, tāpat kā maksātu ar asinīm. Ak, tūkstoš velnu! Mans cienījamais draugs no mežu policijas, uzticēdams man šo rakstu un tā noslēpumu, izstāstīdams, kur meklējams viņa kādreizējais darba biedrs, un nosaukdams vārdu, ar kuru šis cilvēks jau gadiem ilgi slēpjas, nespēja ne iedomāties, ka padarīs mani bagātu.
Vēlreiz ieskatījies nodzeltējušajā lapelē, Torress rūpīgi to salocīja un noslēpa drošā vietā — metāla kārbiņā, kas viņam bija reizē arī naudas maks.
Ja šajā kārbiņā, "kas nebija lielāka par cigarešu etviju, sagāja visa Torresa bagātība, tad, atklāti sakot, neviens gan visā plašajā pasaulē viņu neuzskatītu par bagātnieku. Kārbiņā glabājās dažādu kaimiņvalstu zelta monētas: divi Kolumbijas Savienoto Štatu dubultkondori, katrs apmēram simt franku vērtībā, līdzīgas vērtības Venecuēlas bo- livāri, divreiz lielāka Peru solu summa, daži Čīles eskudo, augstākais, piecdesmit franku vērtībā, un vēl šāda tāda sīknauda. Kopā tur bija monētas pāri par piecsimt franku vērtībā, taču Torress justos diezgan neveikli, ja kāds viņam vaicātu, kur un kādā veidā šī nauda iegūta.
Skaidrs bija viens — pirms dažiem mēnešiem, pēkšņi pametis mežu uzrauga posteni Paras provincē, Torress devās uz augšu pa Amazones baseinu un, šķērsojis Brazīlijas robežu, nonāca Peru teritorijā.
Starp citu, šā dēkaiņa iztikai daudz naudas nevajadzēja. Kādi tad bija viņa izdevumi? Dzīvoklis nemaksāja neko, drēbes tāpat. Ar pārtiku viņu nodrošināja mežs, bet ēdienu viņš gatavoja pats bez jebkādiem izdevumiem, kā jau visi mežu klaidoņi. Dažu reisu viņam pilnīgi pietika, lai kādā misijā vai lauku ciematā nopirktu tabaku, tikpat daudz vajadzēja degvīnam, lai piepildītu blašķi. Ar dažām monētām kabatā Torress veica lielus ceļa gabalus.
Iebāzis papīra lapu hermētiski noslēdzamajā metāla kārbiņā, Torress to vairs nepaslēpa kabatā zem apmetņa, bet pārliekā centībā paglabāja dobumā starp koka saknēm, pats nolikdamies turpat blakus pagulēt.
Par šo nepiesardzību gandrīz nācās dārgi samaksāt.
Laiks bija ļoti tveicīgs. Smagais gaiss šķita kā sastindzis. Ja tuvējā ciemata baznīcas tornī būtu pulkstenis, tas tagad nozvanītu otro pēcpusdienas stundu un vējš skaņas aiznestu līdz Torresam, kurš gulēja ne vairāk kā divas jūdzes no baznīcas.
Taču pulkstenis viņu, protams, neinteresēja. Orientēdamies pēc saules augstuma, Torress, kā parasts, puslīdz precīzi noteica laiku. Viena paša dēkaiņa rīcības plānam nav nepieciešama militāra precizitāte. Viņš brokasto vai pusdieno, kad iegribas vai kad rodas izdevība paēst. Un aizmieg, kur pagadās, ja uzveic miegs.
Ja galds viņam ne vienmēr klāts, tad gulta dziļi meža biezoknī kāda koka pavēnī allaž gatava. Torress nealka ērtību. Visu rītu nosoļojis pa mežu un tagad mazliet iekodis, viņš juta vajadzību atpūsties- Pāris stundu nosnaudies, viņš atkal būs spējīgs doties tālāk. Un tāpēc, ērtāk atlaidies zālē, klaidonis gatavojās iemigt.
Taču šis vīrs nepiederēja pie tiem, kas bez zināmas iepriekšējas sagatavošanās uzreiz ļaujas miegam. Vispirms viņš mēdza iemest pāris malku stiprāka dzēriena, pēc tam — uzpīpēt. Degvīns rosinot smadzeņu darbību, bet tabakas dūmi lieliski savijas ar miglainiem sapņiem. Tāda vismaz bija viņa pārliecība.
Ieņēmis pāris malku šīs dziras, Torress saskaloja blašķi un ar nožēlu konstatēja, ka tā gandrīz jau tukša.