Pāris vārdos gribu paskaidrot Fragozo stāvokli fa- zendā.
Uzņemts viesmīlīgajā Garralu ģimenē, Fragozo jutās tik laimīgs kā vēl nekad. 2oāms Garrals aicināja viņu ceļojumā uz Paru, bet tieši uz turieni bija gribējis doties Fragozo, kad liāna viņu, kā pats izteicās, «satvēra aiz rīkles un pienagloja». Ar pateicību pieņēmis Garrala priekšlikumu, Fragozo turpmāk centās būt noderīgs, kur vien iespējams. Starp citu, viņš bija ļoti prātīgs, kā mēdz sacīt, meistars uz visu, un, pie kā vien ķērās, to darīja labi. Dzīvesprieka pilns, tāpat kā Lina, Fragozo allaž dziedāja, jokoja, bija bezgala atjautīgs, un fazendā viņu drīz vien iemīļoja.
Taču vislielāko pateicību viņš jutās parādā jaunajai mulatei.
— Jums bija ģeniāla iedoma, Linas jaunkundz, — viņš nemitīgi apgalvoja, — iedoma spēlēt «liānu — ceļvedi»! Goda vārds, tā tik ir spēlīte! Kaut gan, protams, ne jau katrreiz liānas galā atrodams nabaga pakāries bārddzinis.
— Tā bija nejaušība, Fragozo kungs, — Lina iesmējās, — un, nudien, jūs nevienam neko neesat parādā.
— Kā tā — neko? Esmu parādā jums par savu dzīvību, ko labprāt pagarinātu par simts gadiem, lai tikai mana pateicība vilktos ilgāk. Saprotiet, kārties nebūt nav manā dabā! Ja es to mēģināju, tad tikai nepieciešamības spiests. Pārdomājis savu stāvokli, atzinu, ka labāk pakārties nekā nomirt badā un pusdzīvam krist zvēru nagos. Tātad šī liāna tomēr mūs saistījusi un, sakiet, ko gribat…
Saruna turpinājās jautrā tonī. Fragozo bija no sirds pateicīgs jaunajai mulatei, savai glābējai, bet Lina savukārt pret brašo jaunekli, kurš atklātības un godīguma ziņā bija viņai līdzīgs, tāpat kā pret viņa kvēlajiem apliecinājumiem nebūt nelikās vienaldzīga. Benito, Sibēla un citi jau deva zināmus mājienus par abu draudzību.
Bet nu pievērsīsimies atkal žangadai; apspriedē tika nolemts iekārtot plostu pēc iespējas ērtāk un mājīgāk, jo ceļojumam bija jāilgst vairākus mēnešus. Atsevišķa mājiņa bija paredzēta Garralu ģimenei — vecākiem un bērniem, kā ari Manoelam un abām kalponēm — Linai un Sibēlai. Turklāt uz plosta vēl vajadzēja uzņemt četrdesmit indiāņus, Fragozo un loci, kuram būs uzticēta žangadas vadība.
Ar šo lielo ekipāžu plosta apkalpei gandrīz vai nepietika. Upe taču plūst pa līkumainu gultni, starp neskaitāmām salām un saliņām, kas aizšķērsos ceļu. Amazones straume gan nesīs žangadu uz priekšu, bet nenoteiks virzienu. Tieši tāpēc būs nepieciešamas simt sešdesmit rokas, kurām, rīkojoties ar gariem ķekšiem, jānotur milzenis plosts upes vidū vienādā attālumā no krastiem.
Vispirms žangadas pakaļgalā tika uzcelta saimnieku māja. Tajā bija piecas istabas un plaša ēdamzāle. Vienā no telpām dzīvos 2oāms ar sievu, otrā — blakus savām saimniecēm — Lina un Sibēla, trešajā — Benito un Manoels. Minjai bija paredzēta atsevišķa istabiņa, ne sliktāka par pārējām.
Galvenā ēka bija celta no blīvi kopā sadzītiem dēļiem, labi impregnētiem ar karstiem sveķiem, lai koks ne- uzsūktu ūdeni. Logi priekšpusē un sānos padarīja māju priecīgu un gaišu. Ieejas durvis veda kopējā istabā. Viegls lievenis uz slaidiem bambuskoka balstiem aizsargāja fasādi no tiešiem saules stariem. Māju nokrāsoja gaiši dzeltenā krāsā, kas saules starus nevis uzsūc, bet atstaro, līdz ar to telpās bija nodrošināts patīkams vēsums.
Bet, kad māja bija gatava un svarīgākais 2oāma Garrala plānos īstenots, Minja sacīja:
— Tēt, ar tavu gādību jumts virs galvas mums nu būs, bet ceju, ka neliegsi šo mājokli iekārtot pēc mūsu gaumes. Ārpuse lai pieder tev, iekšpuse — mums. Mēs ar māti vēlamies, kaut ceļojumā tu justos kā mājās un nemaz nemanītu, ka esi pametis fazendu.
— Rīkojies, kā atrodi par labāku, Minja, — 2oāms Garrals ar skumju smaidu, kas lāgiem mēdza pavīdēt viņa lūpās, atbildēja.
— Burvīgi!
— Es uzticos tavai gaumei, meitiņ.
— Šī māja mums kaunu nedarīs, tēt! — Minja atteica. — Tā tam jābūt, jo mēs taču šķērsosim brīnišķu
zemi, mūsu dzimteni, kuru pēc daudziem prombūtnes gadiem tu atkal redzēsi.
— Jā, protams, Minja! — tēvs atbildēja. — Tas mazliet atgādina atgriešanos no trimdas… No labprātīgas trimdas … Lūkojiet visu iekārtot skaisti, meit! Es pilnīgi paļaujos uz tevi.
Tā Minjai ar Linu nācās rūpēties par mājas iekšējo izdaiļošanu, bet Manoels un Fragozo paši pieteicās viņām palīgos. Ņemdami talkā nedaudz iztēles un mākslinieciskās gaumes, viņi savu uzdevumu veica teicami.
Vispirms istabās novietoja fazendas skaistākās mēbeles. Bija nolemts tās vēlāk no Belemas ar kādu Amazones satiksmes līdzekli sūtīt atpakaļ. Galdi, bambusa atzveltņi, niedru pinuma dīvāni, griezta koka etažeres — visas šīs vieglās, rotaļīgās, tropisko zemju dzīvokļiem piemērotās mēbeles tika gaumīgi sakārtotas peldošajā mājā. No pirmā acu uzmetiena bija jaušams, ka vīriešu darbu te vadījusi sievietes roka. Tikai neiztēlojieties, ka dzīvokļa sienas .tika atstātas kailas! Nē, tās sedza krāšņas no koka mizas darinātas drapērijas, tā saucamās «tutu- ris», kas krita platās krokās, it kā būtu no dārga, mīksta auduma — brokāta vai zīda, kā pieņemts tapsēt modernos dzīvokļus. Grīdas bija klātas raibām jaguāru vai pūkainām pērtiķu ādām, kurās grima kājas. Pie logiem karājās viegli aizkari no iesārta zīda. Bet ar moskītu tīkliem aizklātajās gultās matrači un spilveni, tāpat kā dīvānu ruļļi, bija piebāzti svaigām, mīkstām Amazones augštecē augošā bombaksa šķiedrām.
Uz etažerēm un plauktiņiem rindojās no Riodežaneiro vai Belemas atvestas greznumlietiņas, it īpaši dārgas Minjai, tāpēc ka tās bi^ja dāvinājis Manoels.
Kas vēl vairāk spēj iepriecēt, ja ne šādi drauga dāvāti jauki nieciņi, kuri pauž tik daudz bez vārdiem!