Dažās dienās istabas bija kārtībā, un katrs tajās justos tikpat mājīgi kā fazendā. Labāku mājokli vairs nevarētu vēlēties pat krāšņu koku pavēnī, jautri čalojoša strauta malā. Peldot uz leju pa lielo upi, šis namiņš papildinās krastu gleznaino ainavu.
Vēl jāpiebilst, ka mājas ārpuse bija tikpat pievilcīga kā iekšpuse.
Patiesi, izdaiļodami savu mītni, jaunieši centās cits citu pārspēt kā iztēlē, tā gaumē.
Māju viscaur — no pamatiem līdz arabeskām jumta galā — apvija zaļumi. Zem zaļumu masas noslēptajās kastēs ar labu, auglīgu zemi bija sastādīts īsts orhideju, bromēliju un dažādu staipekņaugu biezoknis pilnos ziedos. Greznākas tropu rotas nav pat mūžamežā augošas mimozas vai gumijkoka stumbram. Cik daudz tur nerātni savijušos stiebru, sarkanu tīteņu, zeltainu vīnogulāju ar daudzkrāsainiem ķekariem! Visi šie savā starpā savij u- šies augi ieskāva sienas, jumta balstus, durvis un karnīzes. Zaļumi bija atnesti no fazendas meža. Šos parazīt- augus saturēja kopā milzīga liāna: tā vairākkārt apvija māju, ķerdamās pie katra stūra un izciļņa, un, sazarojusies divās daļās, stiepa uz visām pusēm kuplas, fantastiskas stīgas, kuras galīgi noslēpa ēku, kas šķita iegrimusi milzīgā ziedošā krūmā.
Liānas ziedošais gals sniedzās tieši līdz jaunās mulates logam, un nebija grūti uzminēt šā smalkā uzmanības pierādījuma autoru. Iespaids bija tāds, it kā slaida roka caur spraugu žalūzijās sniegtu meitenei allaž svaigus ziedus.
Vārdu sakot, viss izskatījās jauki. Jakita ar meitu un Lina bija apmierinātas.
— Ja vēlaties, varam uz žangadas iedēstīt arī kokus, — Benito teica.
— Ko tu saki? Kokus? — Minja brīnījās.
— Un kāpēc ne? — Manoels vaicāja. — Ja tos kopā ar labu zemi pārnestu uz mūsu izturīgā plosta, esmu pārliecināts, ka tie lieliski ieaugtu, jo vairāk tāpēc, ka no klimata maiņas nebūs jābīstas -— Amazone taču nemitīgi plūst pa vienu un to pašu paralēli.
— Turklāt, — Benito atsāka, — Amazone pati ik dienas atrauj no krastiem mazas zaļas saliņas. Vai tās nepeld uz leju ar visiem saviem kokiem, birzīm, krūmiem, akmeņiem un zāli, lai pēc astoņsimt jūdzēm pazustu Atlantijas okeānā? Kāpēc arī mūsu žangada nevarētu pārvērsties tādā peldošā dārzā?
— Linas jaunkundz, vai nevēlaties šeit redzēt veselu mežu? — uzskatīdams, ka pasaulē nav nekā neiespējama, Fragozo vaicāja.
— Protams, vēlos! — iesaucās Lina. — Veselu mežu ar putniem un pērtiķiem!
— Ar čūskām un jaguāriem, — Benito piebilda.
— Ar indiāņiem un klejojošām ciltīm! — teica Manoels.
Pēc meža! — Fragozo attrauca.
— Un pat ar cilvēkēdājiem!
—- Uz kurieni jūs, Fragozo? — iesaucās Minja, ieraudzījusi, ka jautrais bārddzinis grasās nolēkt no plosta.
— Pēc meža! — Fragozo attrauca.
— Nevajag, draugs, — Minja pasmaidīja. — Manoels man uzdāvinājis veselu ziedu klēpi, mums pietiks ar to! Patiesi, — norādīdama uz zaļumos grimstošo māju, viņa piebilda, — mūsu mājokli viņš noslēpis īstā kāzu pušķī!
IX
PIEKTĀ JŪNIJA VAKARĀ
Kamēr cēla dzīvojamo māju, Zoāms Garrals gādāja arī par saimniecības ēkām — virtuvi un noliktavām visdažādāko pārtikas produktu glabāšanai.
Starp produktiem svarīgāko vietu ieņēma sešas pēdas augsto maniokas krūmu saknes, no kurām iegūst tropu joslas iedzīvotāju galveno uzturlīdzekli — manioku. Šīs saknes atgādina melnus, iegarenus redīsus un, tāpat kā kartupeļi, pieskaitāmas pie bumbuļaugiem. Āfrikas apgabalos augošās maniokas saknes nav indīgas, turpretī Dienvidamerikā tās satur ļoti kaitīgu sulu, kas iepriekš jāizspiež; tikai pēc tam saknes drīkst malt miltos vai tapioka putraimos un lietot dažādos veidos pēc iezemiešu parauga.
Uz žangadas bija vesela noliktava šā vērtīgā uzturam paredzētā produkta.
Lai būtu gaļas krājumi, bez aitām, kas atradās īpaši uzceltā kūtī žangadas priekšgalā, ņēma līdzi arī lielu daudzumu iezemiešu gaumē žāvēta ļoti labas kvalitātes šķiņķa, tā saucamo presunto; turklāt ceļotāji paļāvās uz savu jaunekļu un dažu indiāņu izveicību, jo Amazones piekrastēs un salās medījuma netrūkst, bet šie vīri jau nu garām neaizšaus.
Arī upe solīja bagātu uzturu: tik lielas garneles, ka tās droši var nosaukt par vēžiem; Amazones labākās zivis tambagu, kuras garšas ziņā nereti salīdzina ar lasi; sar- kanzvīņainās piraruku stores lielumā — sālītā veidā tās pērkamas visā Brazīlijā; kandiru, kuru gaļa ir garda, taču zveja bīstama; trīsdesmit collu garās piraijas jeb velna zivis platām, sarkanām svītrām; lielus un mazus bruņurupučus, kuri te mīt tūkstošiem un ir viens no galvenajiem iedzīvotāju uzturlīdzekļiem; visām šīm upes bagātībām vajadzēja viest dažādību kā saimnieku, tā kalpu galdā.
Tāpēc ceļotājiem katru dienu pie pirmās izdevības būs jānodarbojas ar medībām vai zveju.
Bija sagādāts arī krietns daudzums pašu labāko vietējo dzērienu: netrūka gan patīkamā skābenā kaisuma, ko Amazones augštecē, tāpat kā lejastecē, gatavo no saldās maniokas vārītām saknēm, gan brazīliešu nacionālā degvīna beižu, peruāniešu čikas, Ukajali masato, ko darina no vārītiem, saspiestiem un saraudzētiem banāniem, nebija aizmirsta arī no paullinia-sorhilis mandelēm gatavotā gvaranas pasta, kas krāsas ziņā pilnīgi atgādina šokolādi, bet, saberzta smalkā pulverī un pievienota ūdenim, ir lielisks dzēriens.
Bet tas vēl nebija viss. Šajos apgabalos no asaji palmu sulas iegūst tumši violetu vīnu, kuru brazīlieši augstu vērtē jaukā aromāta dēļ. Tāpēc uz plosta bija vesels krājums šā dzēriena frasku \ kas līdz Parai, bez šaubām, tiks iztukšotas.