Brauciena laikā mācītājs, bez šaubām, pusdienoja pie viena galda ar Garralu ģimeni. Žoāms Garrals uzcēla viņam uz plosta atsevišķu mājiņu, un Jakita ar meitu pielika visas pūles, lai to pēc iespējas ērtāk iekārtotu. Katrā ziņā vecais cienījamais vīrs savā vienkāršajā Ikitosas baznīcas būdiņā nekad nebija dzīvojis tik labi.
Tomēr Pasanjas tēvam ar šo vienistabas dzīvokli nepietika. Bija nepieciešama arī kapela.
Baznīciņai ar nelielu zvanu tornīti izraudzījās vietu pašā žangadas vidū.
Bez šaubām, kapela bija tik šaura, ka visi plosta pasažieri nevarēja tajā saiet, taču to lepni izrotāja, un, ja 2oāms Garrals uz savas peldošās karavānas jutās kā mājās, tad Pasanjas tēvam vēl jo mazāk vajadzēja skumt pēc nožēlojamās Ikitosas baznīciņas.
Tāds izskatījās apbrīnojamais satiksmes līdzeklis, kuram bija lemts doties uz leju pa Amazoni. Žangada stāvēja krastā un gaidīja, kad upe pati to pacels un aiznesīs. Kā aplēses un novērojumi rādīja, tam vajadzēja notikt visai drīz.
Piektajā jūnijā žangada bija braukšanas gatavībā.
Iepriekšējā vakarā ieradās locis, gadus piecdesmit vecs vīrs, kas lieliski prata savu amatu, taču mīlēja mazliet iedzert. Lai vai kā, Žoāms Garrals viņu cienīja un bieži sūtīja uz Belemu ar plostiem, un nekad to nenožēloja.
Jāpiebilst, ka Araužo — tā sauca loci — it īpaši apķērīgs kļuva pēc dažām glāzītēm stipras tafijas — cukurniedru degvīna, kas viņam «apskaidroja acis». Tāpēc viņš nekad nedevās ceļā bez pudeles un neaizmirsa to likt pie lūpām.
Kopš vairākām dienām ūdens upē bija ievērojami cēlies. Līmenis ik mirkli kāpa augstāk un divās dienās sasniedza maksimumu; upe pārplūdināja krastmalu žangadas priekšā, bet aizraut plostu tai vēl nebija pa spēkam.
Kaut gan visi zināja, ka ūdens nemitīgi ceļas, ka maldīšanās par sasniedzamā līmeņa augstumu nav iespējama, tomēr izšķirīgo brīdi aizbraucēji gaidīja ar zināmu satraukumu.
Un patiesi, ja ūdens Amazonē nepaceltos pietiekami augstu un neizkustinātu žangadu, viss milzu darbs būtu veltīgs. Turklāt palu ūdens mēdz ļoti ātri kristies, un tas nozīmētu, ka uz piemērotiem apstākļiem būs jāgaida vairākus mēnešus.
Tātad piektā jūnija pievakarē nākamie žangadas pasažieri sapulcējās klajumiņā uz apmēram simt pēdu augstas krastmalas kraujas un ar pilnīgi pamatotu satraukumu gaidīja liktenīgo bridi.
Starp gaidītājiem bija Jakita ar meitu, Manoels Val- dess, Pasanjas tēvs, Benito, Lina, Fragozo, Sibēla, daži fermas nēģeri un indiāņi.
Fragozo nespēja mierīgi nostāvēt; viņš staigāja šurpu turpu, gan noskrēja lejā krastmalā, gan uzkāpa atpakaļ kraujā; uz mietiņa atzīmējis nepieciešamo līmeni un sagaidījis, kad ūdens sasniedz šo augstumu, viņš sauca «urā».
— Mūsu plosts tūlīt peldēs, peldēs! — Fragozo kliedza. — Karavāna, kura mūs vedīs uz Belemu, drīz sakustēsies! Tā peldēs, kaut arī būtu jāatver visas debesu slūžas, lai Amazone pārplūstu!
Zoāms Garrals kopā ar loci un visu lielo komandu stāvēja uz plosta. Izšķirīgajā mirklī viņš sniegs norādījumus. Jāpiebilst, ka žangada bija piesieta ar stiprām tauvām, lai brīdī, kad tā sāks peldēt, to neaizrautu straume.
Bez ciemata iedzīvotājiem, kas bija ieradušies nolūkoties interesantajā skatā, krastmalā pulcējās ap divsimt ikitosas apkaimes indiāņu. Saviļņotais pūlis skatījās, gandrīz elpu aizturējis.
Pēcpudienā ap pieciem ūdens, par veselu pēdu pārsniedzis iepriekšējās dienas līmeni, jau pilnīgi nosedza krastu.
Pēkšņi milzīgā koka konstrukcija viscaur nodrebēja, bet, lai tā atrautos no zemes un aizpeldētu, ūdenim bija jāpaceļas vēl dažas collas augstāk.
Nākamās stundas laikā grūdieni kļuva aizvien spēcīgāki. Beidzot žangada sāka peldēt — un straume to rāva prom uz upes vidu; taču tauva milzeni stingri saturēja, un žangada mierīgi piestāja krastā, kur Pasanjas tēvs to svētīja, kā būtu svētījis jūrā aizejošu kuģi, kura turpmākais liktenis būs dieva rokā.
X
NO IKITOSAS LlDZ PEVASAI
Nākamajā rītā, sestajā jūnijā, Zoāms Garrals un viņa piederīgie atvadījās no pārvaldnieka un fazendā paliekošajiem strādniekiem — indiāņiem un nēģeriem. Sešos 110 rīta žangada uzņēma savus pasažierus — pareizāk sakot, iemītniekus — un katrs apmetās savā kajītē, proti, savās nākamajās mājās.
Aizbraukšanas brīdis bija klāt. Araužo ieņēma loča posteni priekšgalā, komanda, bruņojusies ar garajiem ķekšiem, — savas vietas.
Zoāms Garrals kopā ar Benito un Manoelu uzmanīja manevrus, līdz plosts atstāja krastu.
Pēc loča pavēles tika pārcirstas tauvas; ķekši, atgrūz- dami žangadu, atdūrās pret krastu, un straume plostu nekavējoties aizrāva; tas peldēja gar kreiso krastu, pa labi atstājot Ikitosas un Pariantas salas.
Ceļojums bija sācies. Kur tam būs gals? Paras provincē, Belemā, astoņsimt jūdzes no mazā peruāņu ciemata, ja nekas neliks mainīt paredzēto maršrutu. Un kā tas beigsies? Tas pagaidām bija noslēpums.
Laiks bija lielisks. Saules svelmi mazināja viegls pam- pero — vasaras vējš, kas jūnijā un jūlijā, šķērsojot neaptverami plašo Sakramento līdzenumu, pūš no-»Xordil- jeriem, kuri atrodas simt jūdžu attālumā no Ikitosas ciemata. Ja žangadai būtu masti un buras, tā acumirklī sajustu vēja spēku un tās ātrums pieaugtu; bet, tā kā vajadzēja ņemt vērā upes līčus un spējos pagriezienus, liels ātrums bija bīstams. Šā iemesla dēļ no priekšrocībām, ko dotu tamlīdzīgs dzinējs, bija jāatsakās.
Tik līdzenu baseinu, kāds ir Amazonei, var nosaukt par bezgalīgu klajumu, jo upes gultnes slīpums gandrīz nav manāms. Aplēses liecina, ka posmā starp lielās upes izteku un Tabatingu pie Brazīlijas robežas ūdens līmenis pēc katras jūdzes pazeminās tikai par vienu decimetru. Tik vāji izteikta slīpuma nav nevienai citai upei.